IR

Uz Parīzes piemāju sienām šur un tur var redzēt plāksnes, kas vēsta, ka šajā vietā kara laikā kritis pretošanās kustības dalībnieks. Vācijas pilsētās ielu bruģakmeņos iegravēti to ebreju vārdi, kurus deportēja no tuvumā esošā nama.

Jūrmalā pie Dzintaru koncertzāles ielas bruģī tagad iemūžināts vārds "Igor Krutoy", kā arī daudzi citi vārdi un kādas firmas nosaukums - "Rosenergomash". Lai arī kāds to vēlētos, šos vārdus vairs nevar izdzēst.

Ko lai atbild tūristiem, kuri vaicā: vai tie ir mocekļi, varbūt pretošanās kustības dalībnieki? Varbūt vienkārši jāpaskaidro, ka mūsu pilsēta vasarās pārvēršas par krievu jaunbagātnieku rotaļlaukumu, kur viņi acīm redzot var darīt visu, ko vien vēlas.

Jūrmalas dome skaidro, ka ne jau tā iecementējusi šos akmeņus, bet gan „Jaunā viļņa" organizatori. Vai ar to jāsaprot, ka pašvaldība vairs nespēj atbildēt pat par pilsētas ietvēm?

Starp citu, dome ierosinājusi Triju Zvaigžņu ordeņu piešķiršanu visiem „Jaunā viļņa" organizētājiem.

Es to dēvēju par „novaja volna" sindromu. Viena no šīs slimības pazīmēm ir "šleseriskā" ekonomikas politika, kuras atbalstītāji uzskata, ka Krievijas miljonāri ar savām "investīcijām" izglābs Latvijas tautsaimniecību.

Likums paredz, ka uzturēšanās atļauju tagad var saņemt ikviens (patiesībā - miljonārs), kurš nopērk Latvijā (patiesībā - Jūrmalā vai Rīgā) pietiekami dārgu māju vai dzīvokli. Ainārs Šlesers atkārtoti pateicies Dievam ("paldies Dievam") par to, ka iepriekšējā Saeima pieņēma šos likuma grozījumus.

Tā pati Saeima divas reizes centās atcelt pašas pieņemtos grozījumus, bet ar nelielu balsu pārsvaru viss palika, kā bijis. Dzird, ka Saeimas jaunais sasaukums atkal ķēries pie šā jautājuma, tomēr nekustamā īpašuma firmas aktīvi lobējot, lai viss paliktu, kā bijis.

Šiem likuma grozījumiem ir vairākas sekas. Tā kā pircēji maksā vienalga, cik daudz, viņi Jūrmalā ceļ cenas. Pēc tām nosaka kadastrālo vērtību, pēc tā savukārt nosaka zemes un nekustamā īpašuma nodokli.

Kā pagājušā gada vasarā Latvijas Radio intervijā teica kādas apmierinātas nekustamā īpašuma firmas vadītājs, "ir skaidrs, ka nākotnē Jūrmalā varēs dzīvot tikai tie, kuri to var atļauties".

Viņam noteikti ir taisnība. Pēc domes sniegtās informācijas, jūrmalnieku nodokļu parādi jau skaitāmi miljonos, un atjaunotās neatkarības gados savas mājas pārdevušas un uz citurieni pārcēlušās 3000 jūrmalnieku ģimenes.

Kāpēc Latvija vēlas investorus tieši no Krievijas, kas ir viena no korumpētākajām valstīm pasaulē? Pētījumu organizācijas Transparency dati par pagājušo gadu rāda, ka no 178 pasaules valstīm Krievija ieņem 154.vietu, un turpat ir arī daudzas Āfrikas valstis.

Pasaules Banka uzskata, ka kukuļu apmērs Krievijā ir aptuveni puse no nacionālā kopprodukta.

Cik "tīra" ir nauda, kas ieplūst Latvijā? Vai tie cilvēki, kuri visu pieraduši kārtot tikai ar naudas palīdzību, neatstāj korumpējošu iespaidu arī uz Jūrmalu, kur korupcija, kā zināms, ir problēma jau daudzus gadus? Varbūt tieši tāpēc šie "investori" ir tik gaidīti?

Franču filosofs Andre Gluksmans (André Glucksmann) nesen rakstīja, ka mums ir jāizvēlas starp korupciju un demokrātiju. "Kur nonāk no naftas un gāzes iegūtās bagātības, kuras neinvestē Krievijā? Tās plūst pie mums. Tās nonāk to oligarhu rokās, kuri labprāt kalpo šai naudai. Korupcija kļūs par lipīgu slimību un putinisms par baku epidēmiju, kas nepazīst robežu."

Jūrmalas izpircēji galvenokārt ir tādi ļaudis, kuriem pat prātā nenāk apgūt latviešu valodu. Līdz ar to Jūrmala arvien vairāk sāk līdzināties Krievijas pilsētai.

Ir dzirdēts, ka pēc izmaiņām likumā, kas ļauj viegli iegūt uzturēšanās atļaujas, ievērojami aktivizējusies šo pircēju interese. Reklāmās bez kauna izmanto padomju nostalģiju. Uz Jūrmalas gājēju ielas, Jomas ielas, dala reklāmas, kurās attēlots sarkanarmietis ar izstieptu rādītājpirkstu: Ti uspel podaritj semje datshu v Jurmale? (Vai tu jau esi paspējis uzdāvināt ģimenei vasarnīcu Jūrmalā?)

Tūlīt pēc tam, kad stājās spēkā likuma izmaiņas, Jūrmalā iesākās drudžaina darbība. Jaundubultos, Strēlnieku prospektā, steidzīgi nojauca ēku, kurā vēl nesen bija darbojusies bērnu mākslas skola, un tās vietā pacēlās kārtējais "mazstāvu daudzdzīvokļu" nams jeb stikla kastē ievietots geto ar 50 "elitāriem" dzīvokļiem. Lieki teikt, ka apkārt ir skaista tradicionāla koka apbūve.

Īpašs stāsts ir par ģimeņu bērnunamu, misijas "Pakāpieni" iznīcināšanu Jaundubultos jūras krastā. Ģimenes ar bērniem kaut kādā veidā piespieda pārcelties prom no Jūrmalas, bet dome atļāva šo teritoriju privatizēt krietni lētāk par tirgus cenu, kā arī nojaukt ēkas. Jūrmalniekiem nekad nav paskaidrots, kas īsti un kāpēc notika. Diezin vai to uzzināja arī dāņi, kuri "Pakāpieniem" uzdāvināja vairākas dzīvojamās mājas, kā arī citi dāsnie ārvalstu ziedotāji.

Ģimeņu bērnunama vietā solīja uzbūvēt "sociālās rehabilitācijas objektu" jauniešiem, invalīdiem un narkomāniem. Par to visi smējās. Arhitektu skices liecināja par jaunu "superluksa" mazstāvu daudzdzīvokļu namu.

To pašu shēmu plānoja īstenot sakarā ar Dubultu sociālo namu, kas ir mājīgs un tīrs veco ļaužu pansionāts ar peldbaseinu - labā vietā, tuvu pie satiksmes un pakalpojumiem. Neticami, bet šiem privatizācijas nodomiem izdevās pretoties - vismaz pagaidām.

Eksmērs Raimonds Munkevics toreiz vīlies secināja, ka pilsētnieku protesti esot "politizēti". Ja viņš tiešām nesaprot, ka visi pilsētas lēmumi ir "politizēti", viņam jāmaina darbošanās vide.

Jau divas reizes dažiem Saeimas deputātiem izdevies apturēt veco piekrastes kāpu tualešu privatizēšanu ar nolūku veikt apbūvi. Šīs nelielās jau vairākus gadus slēgtās jeb "iekonservētās" mazmājiņas dome iznomājusi privātuzņēmējiem šo objektu "uzturēšanai un labiekārtošanai". Ap tām ir pat līdz 2000-5000 kvadrātmetru kāpu meža piekrastes aizsargjoslā. Tualešu īres līgumā ir pants, kas paredz, ka "pašvaldība nekādā veidā nedrīkst traucēt nomnieka darbu noīrētās telpās".

Tā sauktās „Jūrmalgeitas" korupcijas skandāla atklāšana 2006.gadā bija vienreizēja iespēja attīrīt politiku. To neizmantoja. Nekas īpašs nesekoja (vienīgi toreizējais mērs Juris Hlevickis nonāca cietumā).

Kaut arī bija zināms, ka Šlesers iejaukts „Jūrmalgeitas" skandālā, pilsētas varas pārstāvji viņu priecīgi sagaidīja. Varbūt, ka tieši tāpēc? Ar Vides ministrijas palīdzību viņš panāca, ka lēti iegādātā īpašuma sarkano līniju drīkstēja pavirzīt uz jūras pusi, un ieguva atļauju nozāģēt vairākus desmitus koku. Tagad viņš bez atļaujas tur uzbūvējis tenisa laukumu un smīnēdams nomaksāja sodu. Jūrmalnieku pretestība pagaidām apturējusi koku zāģēšanas atļauju - valdība gan atļāva, bet tiesa pagājušajā gadā tomēr aizliedza.

Ar Jūrmalas politiku iepazinos drīz pēc pārcelšanās uz šejieni. Tajā gadā jau pirms vēlēšanu iecirkņu slēgšanas mani paziņas stāstīja, ka Kauguros pirktas vēlētāju balsis. Tiesa vēlāk nosprieda, ka balsu pirkšana tik ļoti nemainīja vēlēšanu rezultātu, lai vajadzētu pārbalsot.

Kaut arī, pateicoties prezidenta Valda Zatlera rīkojumam nr. 2, oligarhu iespaids Saeimā ir krietni mazinājies, oligarhu partijas joprojām darbojas Jūrmalas domē, kas, kā zināms, ir ārkārtīgi sadrumstalota un kašķīga.

Ik pa laikam dzird, ka domnieki tiek piekukuļoti vai mēģināti piekukuļot, vairākiem pēdējos gados piedraudēts un piešķirti miesassargi.

Kaut ko par domes aktivitātēm liecina arī tas, ka Hlevickis, sēdēdams cietumā, varēja turpināt strādāt, jo dome viņu ievēlēja komisijā. Drīz pēc iznākšanas no cietuma viņš kļuva par mēra padomnieku. Par padomnieku tagad strādā arī otrs eksmērs Munkevics, kuram vēl nav beigusies tiesa par apsūdzību korupcijā.

Kopš Munkevica aizturēšanas pagājis jau pusotrs gads. Viņš var būt pārliecināts, ka pat sliktākajā gadījumā vēl gadiem ilgi varēs turpināt labi atalgoto darbu - šādi tiesas procesi Latvijā stiepjas ļoti gari, turklāt apsūdzētie pirms kārtējās sēdes var vienkārši saslimt.

Kāds samaksāja 50 000 latu garantijas naudu, lai Munkevicu atbrīvotu no cietuma. Tūlīt pēc tam, kad viņš atgriezās domes sēžu zālē un palīdzēja nogāzt pilsētas mēru Romualdu Ražuku, izbijušajam mēram uz karstām pēdām piedāvāja darbu ar 1100 latu algu mēnesī (pēc laikrakstu ziņām).

Pašreizējais Eiropas Savienības komisārs no Latvijas Andris Piebalgs toreiz teica, ka tas ir "lielākais kauna brīdis Latvijas politikas vēsturē".

Vienīgais organizētais pretspēks domei ir Jūrmalas Aizsardzības biedrība (JAB), kas cenšas aizsargāt dabu, kultūras mantojumu un pretoties korupcijai. Biedrība pieprasa arī atklātību pašvaldības politikā un vēlas, lai pilsēta attīstītos kā kūrorts.

Pirms pašvaldību vēlēšanām veiktais pētījums rādīja, ka gandrīz 50% pilsētnieku uzskata JAB darbību par nozīmīgu. Neraugoties uz to, JAB varētu plašāk informēt pilsētniekus par savu darbību. Būtu arī nepieciešams iesaistīt vairāk jauniešu un biežāk rīkot tikšanās ar iedzīvotājiem, kā arī vairāk izmantot iespēju uzrunāt cilvēkus savā mājas lapā.

Biedrībā darbojas - protams, bez algas - gudri un lietpratīgi aktīvisti, bet, cenšoties paplašināt biedru loku, pamanīts, ka pilsētnieki baidās. Proti, domei ir tiesības lemt par nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm. Var saprast, ka iedzīvotāji negrib uzstāties pret domi, no kuras lielā mērā ir atkarīgi.

Pēc nodibināšanas 2006.gadā JAB centās sadarboties ar domi, bet pašvaldība kopš paša sākuma (atskaitot īso Ražuka darbošanās laiku) uzskatījusi JAB par savu lielāko ienaidnieku. Domes avīzēs bijuši uzbrukumi gan organizācijai, gan atsevišķiem tās biedriem. Biedrību apsūdz varaskārē, tai piedēvē politiskas ambīcijas, sarūgtinājumu, iedzīvotāju tracināšanu un pārmet, ka "viņus var nopirkt par naudu".

Izskatās, ka domei nav nekādas izpratnes, ko demokrātijas apstākļos nozīmē neatkarīga nevalstiska organizācija un kāda ir tās loma. Jūrmalas aizsardzības biedrībai, kurai visu laiku jānodarbojas ar atvaires cīņām, tomēr ir izdevies nosargāt vairākus vērtīgus objektus, daļu no tiem, pateicoties tiesas spriedumam.

Pašlaik Jūrmalā iznāk divas avīzes, un abas ir domes un/vai zināmu politiķu pilnīgā kontrolē. Opozīcijas vai to cilvēku viedoklim, kas nepiekrīt domes lēmumiem, avīzē nav vietas.

Šo vietu aizpilda domes vadības fotogrāfijas vai gari un slavinoši pašu parakstīti raksti. Ziemeļkorejas avīzes varētu mācīties no gadu gaitā publicētajām attēlu galerijām, kur, piemēram, Munkevics sēž, stāv, strādā un pārstāv.

Skumji ir tas, ka Latvijā vairs nav nevienas kvalitatīvas avīzes, kas sekotu notikumiem Jūrmalā.

Pie Jūrmalas domes darba stila pieder steidzīgi sasauktas ārkārtas domes sēdes, uz kurām nepaspēj pat visi domnieki, un, protams, arī pilsētnieki par tām uzzina tikai pēc notikušā. Patlaban aktuāla ir pilsētas teritoriālā plānojuma turpmākajiem 12 gadiem galīgā redakcija. Domniekiem nebija pietiekami laika, lai ar to iepazītos pirms pieņemšanas.

Tagad iedzīvotājiem ir divi mēneši, lai iepazītos un izteiktu savus komentārus. Materiāls ievietots internetā, bet datorā to gandrīz nav iespējams izlasīt un saprast. Arī izdrukātais variants pat speciālistiem jāpēta daudzas stundas.

Liels JAB nopelns ir tas, ka biedrība sagatavojusi šā plāna skaidru un pamatīgu apkopojumu. Turpmāk tas varētu kalpot par paraugu, kādā veidā attīstības plāni ir jāskaidro iedzīvotājiem, lai viņi tos varētu komentēt.

Savā ziņojumā JAB pievērš uzmanību desmitiem šaubīgu projektu - piemēram, nepamatotas dabas pamatņu transformācijas un septiņu apbūves gabalu plānošana Meža prospektā "vēstniecību" vajadzībām, lai gan nav izdevies gūt apstiprinājumu, vai tiešām kāda vēstniecība gatavotos pārcelties uz Jūrmalu.

Pērn JAB pamanīja, ka mežs, kuru pat Augstākā tiesa bija izlēmusi par aizsargājamu, jau trešo reizi sadalīts gruntsgabalos. Jauna cīņa iesākusies par Majoru glābšanas staciju pludmalē, kuras tālākais liktenis ietīts necaurspīdīgā plīvurā.

Jūrmalas problēma ir Latvijas problēma. Noslēdzot šo pesimistisko rakstu, gribu izteikt priekšlikumu: Jūrmala visā valstī varētu kļūt par pilotprojektu labai pārvaldībai un sadarbībai ar iedzīvotājiem. Šim nolūkam noteikti izdotos piesaistīt arī ES līdzekļus.

Autors ir somu žurnālists un rakstnieks