IR

Ja kāds Latvijas «mugurkaulnieks» to vēl nav sapratis, tad ir vērts pavērot notikumus Centrāleiropā, kur Viktora Orbāna vadītās Ungārijas valdības «nacionālo interešu aizstāvība» nevis palīdz viņa valstij pārvarēt krīzi, bet gan rada tai aizvien augošas politiskas un ekonomiskas problēmas.

Pasaules ekonomiskā krīze smagi skāra Ungāriju, kuras valsts parāda līmenis ir augstākais no visām jaunajām ES dalībvalstīm, un tā jau 2008.gada novembra sākumā, tātad ātrāk nekā Latvija, bija spiesta vērsties pie Starptautiskā Valūtas fonda pēc palīdzības. Iepriekšējās valdības nekompetences dēļ Orbāna Fidesz partija 2010.gada vēlēšanās ieguva 53% balsu un vairāk nekā divas trešdaļas vietu parlamentā, nodrošinot iespēju pēc savas patikas ne tikai valdīt un pieņemt likumus, bet arī mainīt konstitūciju.

Parāda durvis SVF

Kopš tam Orbāns ir sekojis politiskai līnijai, kura sildītu sirdi visiem mūsu pašmāju cīnītājiem pret starptautiskā aizdevuma programmu un par suverenitātes nostiprināšanu ar autoritārām metodēm.

Ekonomiskā jomā Orbāna valdība iesaldēja SVF programmu, ķērās pie ekonomikas «stimulēšanas», ļāva forinta vērtībai samazināties un tad, lai glābtu kredītņēmējus no aizvien pieaugošajiem ikmēneša maksājumiem, ļāva viņiem konvertēt savus eiro vai Šveices frankos ņemtos aizņēmumus uz vietējo valūtu pēc izdevīga kursa, tādējādi uzspiežot zaudējumus ārzemju bankām. Tā kā Ungārijas centrālā banka pret šādiem soļiem iebilda, valdība mainīja likumus, nozīmīgi palielinot savu ietekmi pār bankas politiku un ierobežojot tās neatkarību.

Legālais apvērsums

Savukārt politiskajā jomā Orbāna valdība ir izmantojusi konstitucionālo vairākumu, lai iecementētu sevi uz ilgiem laikiem kā vienīgo «varas partiju». Vēlēšanu apgabalu robežas ir mainītas, lai radītu pēc iespējas daudz apgabalu ar garantētu Fidesz vairākumu. Ir izveidots «Nacionālais juridiskais birojs», kuras vadītājai, Orbāna ģimenes draudzenei, ir tiesības vienpersoniski lemt, kura tiesa izskatīs kuras lietas, kā arī iecelt jaunus tiesnešus. Šīs pilnvaras viņa visai drīz varēs plaši izmantot, jo jauns likums nosūtīs lielu skaitu esošo tiesnešu priekšlaicīgā pensijā.

Valdība arī izveidojusi «Nacionālo mediju un sakaru aģentūru», kura uzraudzīs visus medijus. Tai ir tiesības piespiest žurnālistus atklāt savus avotus un uzlikt vairāk nekā pusmiljonu latu lielus sodus par saturu, kuru aģentūra uzskata par «aizvainojošu» vai «politiski nelīdzsvarotu». Pagājušā gada beigās pēc valdības veiksmīgi «sakārtotas» frekvenču izsoles pārstāja raidīt populārais Klubradio, vienīgā radiostacija, kurā atradās vieta opozicionārām balsīm. Savukārt 1.janvārī stājās spēkā jauna konstitūcija, kura ierobežo reliģisko brīvību. Daudzi sevišķi svarīgi likumi padarīti par gandrīz neatceļamiem, nosakot, ka to izmainīšanai nepieciešams divu trešdaļu parlamenta deputātu vairākums, un vairākām Orbāna valdības izveidotajām kontroles institūcijām piešķirtas pilnvaras uz deviņiem gadiem, nodrošinot Fidesz partijai uzticīgajiem uzraugiem lielu ietekmi pat gadījumā, ja partijai pašai kādās no nākamajām vēlēšanām neveiktos.

Latvijā labāk

Orbāns varētu būt Šķēles, Šlesera un Lemberga elks, jo viņš ne tikai pasūtīja SVF trīs mājas tālāk, bet arī spējis iedibināt varas vertikāli, kuru sāk jau salīdzināt ar Putina sasniegumiem. Blakus Orbānam mūsmāju trīs autoritārie «A» ir lūzeri. Viņu centieni pakļaut drošības dienestus atdūrās pret referendumu, pirmie mēģinājumi atcelt KNAB vadību noveda pie demonstrācijām, kuras gāza Kalvīša valdību, un pēc Zatlera Rīkojuma Nr. 2 viņi tika izstumti no Saeimas un valdības. Varam priecāties, ka Latvijā sabiedrība spējusi izrādīt stingrāku pretestību demokrātisko vērtību apdraudētājiem nekā Ungārijā.

Briest finanšu krahs

Tomēr Orbānam būtu pāragri priecāties. Viņu varbūt mazāk satrauc pret jauno konstitūciju un mediju likumu sākušās demonstrācijas Budapeštā, kurās viņš tiek dēvēts par «Viktatoru». Taču viņa ekonomiskā politika (kurai līdzvērtīgu Latvijai tik kvēli ieteica Šķēle un viņa līdzskrējēji) ved Ungāriju aizvien dziļāk ekonomiskā purvā. Orbāna valdības politika ir nobiedējusi vai nokaitinājusi ārzemju investorus, no kuriem atkarīga Ungārijas izaugsme. Visas trīs lielās reitingu aģentūras samazinājušas Ungārijas kredītreitingu līdz investīcijām nepiemērotam jeb «junk» līmenim. Forinta vērtība pret eiro samazinājusies līdz vēsturiski zemākajam līmenim, un tas 2011.gada otrajā pusē zaudēja 16% vērtības, kas bija sliktākais rezultāts starp vairāk nekā 170 pasaules valūtām, kuru kursam seko ziņu aģentūra Bloomberg. Ungārijas valdības desmit gadu obligāciju likme jau sasniegusi 11%. (Portugāle un Īrija bija spiestas vērsties pēc palīdzības pie SVF brīdī, kad šī likme pārsniedza 7%.)

Šādi turpinot, Ungārijas valdībai agri vai vēlu draud bankrots, jo bez aizdevumiem tā nevarēs refinansēt savu lielo valsts parādu, taču ar šādām procentu likmēm aizņemties naudu nozīmē finanšu situāciju vēl pasliktināt. Sajūtot deguma smaku, Orbāna valdība jau kopš novembra beigām ir sūtījusi signālus, ka varētu būt gatava atjaunot sadarbību ar SVF, taču starptautiskie aizdevēji kā priekšnoteikumu izvirzījuši centrālās bankas neatkarības nodrošināšanu. Savukārt Eiropas Komisija paziņojusi, ka Ungārijas mediju likumu sāks izskatīt augsta līmeņa darba grupa, kuru vada bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Skaļi sāk, stulbi sanāk

Pēdējās dienās Orbāns cenšas mainīt dziesmu, lai radītu iespaidu, ka tomēr varētu atsākt sarunas ar SVF. Taču neviens viņam vairs neuzticas. Tagad ir gandrīz vai garantēts, ka viņa «nacionālā stāja» Ungārijai galu galā nesīs tikai vēl lielāku pazemojumu - vai nu bankrotu, vai arī kaunpilnu atkāpšanos no pieņemtajiem likumiem.

Tai būtu jābūt mācībai arī mūsmāju «mugurkaulniekiem»: pigas rādīšana pasaulei nemēdz būt efektīvākais ierocis nacionālo interešu aizstāvībai.