IR

Kā iespējams veselu gadu nepamanīt airBaltic pieaugošos zaudējumus, kas rezultējušies prasībā kompānijas akcionāriem ieguldīt 60 miljonus latu? Kā iespējams vairākus gadus nesatraukties par pašvaldībai piederošās mazās Gulbenes slimnīcas iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālo iemaksu parādu 600 tūkstošu latu apmērā? 

Kā Privatizācijas aģentūras valdē iecelt pensionētu fizkultūras skolotāju, lai aģentūra varētu uzstādīt daudz augstākus, ambiciozākus mērķus un strādāt jaunā kapacitātē? Kā Latvijas valsts meži var ziedot simtiem tūkstošu latu lielas summas ar pamatdarbību nesaistītām, bet politiski saprotamām nodarbēm? Visas šīs darbības smalkā ierēdniecības valodā sauc par publisko uzņēmumu pārvaldības politiku.

Mīcīšanās dūksnājā

Ja ticētu valdības deklarācijām un citādiem nenopietniem papīriem, tad notiek nenorimis darbs pie „uzņēmumu pārvaldības un darbības rezultātu uzlabošanas". Ja ticētu Klāva Olšteina, toreiz vēl Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra, šā gada janvārī publiski paustajam, „jau tuvākajā laikā tiks sāktas plašas diskusijas par to, kā īstenot valstij piederošo uzņēmumu pārvaldību, izvērtējot iespēju valstij piederošo uzņēmumu uzraudzību uzticēt vienai iestādei". 

Diemžēl visa šī skaisto vārdu spēle izčākstējusi klusā papīru čaboņā Ekonomikas ministrijas gaiteņu dziļumā. Nodibinātas darba grupas, veikti pētījumi, apzināta pieredze, saražota Publisko personu komercdarbības koncepcija, kas bija tik saturiski vārga, ka līdz izskatīšanai Ministru kabinetā nemaz netika - to kabineta komiteja jūnijā nosūtīja atpakaļ ministrijai pārstrādāšanai.

Kamēr papīru čaboņa turpinās, problēmas valsts kontrolēto uzņēmumu pārvaldīšanā paliek tās pašas vecās. Šķiet, mācību grāmatu cienīgu „case study" mums piedāvā airBaltic gadījums. Šeit ir viss, gan nespēja savlaicīgi iecelt profesionālus valsts pārstāvjus kompānijas padomē, gan nepietiekama un neregulāra informācija par uzņēmuma finansiālo stāvokli, iespējami interešu konflikti un publiski neizskaidrotas naudas plūsmas ar saistītajiem uzņēmumiem. Arī daudzos citos valsts un, it sevišķi, pašvaldību kontrolētajos uzņēmumos lietas nav labākas. Kopējā valsts uzņēmumu pašu kapitāla atdeve 2009.gadā bijusi vien 7%. Politizēta uzņēmumu valde, skaidru darbības mērķu neesamība, vien formāla atskaitīšanās īpašniekam, uz rezultātu nevērsta atalgojuma sistēma - tāda ir šo uzņēmumu ikdiena.

Ko var darīt?

Mūsu kaimiņi lietuvieši pēdējos gadus nevis aizrāvās ar koncepciju rakstīšanu un pētījumu veikšanu, bet ir krietni uzlabojuši situāciju savās mājās. Lietuvā jau otro gadu pēc kārtas tiek apkopoti un profesionāli analizēti valsts uzņēmumu finanšu rādītāji, uzņēmumiem noteikts publicēt ne tikai gada, bet arī ceturkšņa pārskatus.

Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūts ir izstrādājis un jau pasen Baltijas valstu valdībām iesniedzis Valsts uzņēmumu pārvaldības vadlīnijas, kas balstās uz OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) rekomendācijām. Var strīdēties par atsevišķiem priekšlikumu formulējumiem, bet nekas netraucē jau tagad šīs vadlīnijas iestrādāt Latvijas likumos un ieviest praksē.

Un visbeidzot, vajadzīga politiskā griba ar uzņēmumu pārvaldi nodarboties profesionāli, sistēmiski, nevis ik pa laikam sev par lielu pārsteigumu dzēst ugunsgrēku, nedod Dievs, vēl vēlēšanu priekšvakarā.

Saite uz Valsts uzņēmumu pārvaldības vadlīnijām: http://www.corporategovernance.lt/en/9-toolbox.html

Autors ir Meierovica biedrības valdes priekšsēdētājs