Iesim vēlēt kā gudra tauta, nevis kā vientieši, kuriem svētkos apsolīts salūts un bonbonga
Kopš šāsvasaras Oligarhu kapusvētkiem man ir nācies dažnedažādās vietās sastapties ar ļaudīm, kuri uzdevuši tiešām mulsinošu jautājumu: «Nu, par ko tad lai balso?» Tas patiešām ir smags jautājums, jo ar pašreizējo valstī palikušo iedzīvotāju skaitu katra balss ir svarīga. Katra.
Tante, no kuras pirku sēnes, pilnā balsī lamāja visus pēc kārtas, bet uz vēlēšanām neies - sariebs viņiem, ņems un neies, un tad lai paši nožēlo! Pieņemu, ka viņa nav vienīgā, tālab teikšu visiem to pašu, ko sēņu tantei. Mēs visi peldam vienā laivā, pagalam nolaistā, caurā laivā. Kas vainīgs, ka ūdens smeļas pa visiem caurumiem iekšā un tūliņ noiesim dibenā? Tas ir diezgan retorisks jautājums. Var sēdēt, rieties un rādīt ar pirkstiem uz vainīgajiem, tak tas laikam ūdeni neapturēs. Var arī apātiski gaidīt beigas. Te vietā būtu atcerēties mūsu tautas dzejniekus - visus dižos un cēlos, kuri mūs iedvesmojuši un pacēluši tautas vēstures pat visdrūmākajos laikos, -, bet sēņu tantēm un onkuļiem gribētos ar pašu vienkāršāko sākt: «Ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!»
Pasēdiet un padomājiet - vai tas ciniskais vīriņš ar cepuri galvā, kuram no tiesas procesiem tuvākajos gados ne atkauties, kuram uzspļaut uz likumiem, kurš šajā priekšvēlēšanu kampaņā drillē to pašu dziesmu, ko iepriekš, tikai ar lielāku bezkaunības devu, vai viņš ir tā vērts, lai jūs atdotu, iespējams, vienīgo, kas jums ir patiešām vērtīgs, - savu uzticību?
Šaubos, vai savu bērnu jūs atstātu auklei, kura apzog jūsu māju, ņirdzot jums sejā, saka, ka toties viņa mājas priekša ar bruģi nolikta, un kur nu vēl tās slavenās balles, kurās katram pa bonongai tiek! Šaubos gan.
Ja kādam salīdzinājums ar bērnu liksies pārspīlēts, teikšu - nu nav gan. Ejot pa Brāļu kapiem, es vienmēr lasu gan vārdus, gan gadskaitļus uz kritušo plāksnēm - puiši, jauni vīri un vīri pašos labākajos brieduma gados atdeva dzīvi par brīvu Latviju. Kā mātes sargā savus bērnus, tā šie vīri sargāja savu zemi. Vai viņu dzīvība nebija neko vērta, vai mums nav jābūt atbildīgiem par valsti, kuru mums atstāja visi nomocītie, trimdā aizdzītie, pazemotie?
Vai nebūs kauns, ja Buldozers, aplipis ar visiem dubļiem, būs atkal lēmējs
Vai mēs varēsim sev piedot, ja pie varas nāks biedri, kuri pār lūpām nevar izmocīt vārdu «okupācija», kuriem jau tagad melošana nesagādā nekādas grūtības. Vai nebūs kauns, ja Buldozers, aplipis ar visiem dubļiem, būs atkal lēmējs vai viņa draudziņi, kuri tik dedzīgi sargāja viņa māju no kratīšanas nevis kā tautas kalpi, bet kā vienas bandas brāļi. Viņu vārdus vēsture ir ierakstījusi savās lapaspusēs, nebūsim slinki, izlasīsim, atkārtosim, izdarīsim secinājumus un aiziesim uz vēlēšanām.
Katra balss būs kā tilts uz nākotni, iespējams, uz to, kuru mēs nepiedzīvosim, kuru būs lemts piedzīvot mūsu bērniem - vai tā būs guberņa, apgabals, grāfiste vai neatkarīga, demokrātiska un plaukstoša valsts. Tas ir mūsu rokās, tāpēc iesim vēlēt, bet izvēli veiksim kā gudra tauta, nevis kā vientieši, kuriem svētkos apsolīts salūts un bonbonga.
17.septembri mes busim pieci balstiesigi latviesi Zviedrijas viduci. Tris no mums pastavigi Zviedrijas iedzivotaji un divi ciemini no Latvijas. Esam jau vienojusies, ka 17.septembri visi brauksim 200 km kopa uz Geteborgu balsot. Latvijas latviesi grib redzet, ka notiek velesanas arzemes. Viss skaidrs un norunats lidz bridim, kad mans Zviedrija dzivojosais dels pazino, ka vinam jabut velakais 16.00 Karlstade, kas ir 270 km no Geteborgas. Metos pie datora un pec briza ir nopirkta bilete uz vilcienu, kas vienlaicigi nozime, ka uz Geteborgu bus jaizbrauc agrak no rita. Vakar mana meita pazino, ka 17.septembri vinai bus jastrada no 10 rita Skövde, kas ir apm. 150 km no Geteborgas. Sakotneji nolaizu rokas, bet tagad jau sezu pie datora un mekleju vilcienu, ar kuru vina varetu but atpakal Skövde plkst. 9.30. Atradu. Vel tikai javienojas ar Latvijas latviesiem, vai vini bus ar mieru doties cela velakais 5 no rita, lai mes pagutu nobalsot un mana meita pagutu uz vilcienu, kas atiet ap 8. 
