IR

Nekad mūžā neaizmirsīšu pirmo pasūtījumu, smaidot man saka Marija Gedminiene. Toreiz, 90.gadu vidū, gan smaidīt negribējās, jo Daugavpils uzņēmums LNS Dane bija nonācis izvēles priekšā - vai nu iemācīties strādāt citādi, vai izputēt. «Mūsu meitenes pirms tam bija šuvušas vienīgi palagus un tās nelaimīgās apakšbikses, bet te uzreiz - mēteļi!» vīriešu virsdrēbju pasūtījumu Somijas klientiem atceras direktore. 

Sākumā gājis traki. Brāķi. Asaras. Taču ielauzījušies. «Nebija citas izejas. Mums bija jāprot un jāvar.» Tagad viņai pat grūti nosaukt visus izstrādājumus, ko meistari un tehnologi apguvuši. Ik mēnesi daugavpilieši uzšuj tūkstošiem apģērbu, ko nēsā cilvēki Igaunijā, Somijā, Norvēģijā. Bet, ja pēc PSRS rūpniecības «brīvlaišanas» nebūtu uzradušies igauņu partneri, viss varēja beigties citādi. 

Sāk kā zīmju tulks
Uzņēmumā, ko Marija Gedminiene tagad vada, viņa pirms 35 gadiem sāka strādāt par tulci. Par zīmju valodas tulci, jo Marijas vecāki bija nedzirdīgi, tāpat kā vairākums pārējo darbinieku Nedzirdīgo biedrības mācību un ražošanas darbnīcā, ko 1952.gadā izveidoja Daugavpilī. Sievietes šajā ražotnē auda lakatus, vīrieši laboja apavus. 60.gadu sākumā darbnīcas pārtapa lielākā uzņēmumā. Izveidoja arī šūšanas cehu, kurā pārsvarā tapa gultas veļa un vīriešu apakšbikses - produkts ar garantētu noietu plašajā Padomju Savienībā. «Tās bija ikdienā nepieciešamas lietas, kuras ne vienmēr veikalos varēja nopirkt,» atceras Gedminiene.  

Kad Marija pabeidza tehnikumu, sāka strādāt par šūšanas tehnoloģi, bet 80.gados kļuva par direktora vietnieci. 

Šodienas valodā runājot, uzņēmumam toreiz bija stabila niša, tāpēc sortiments nemainījās desmitiem gadu - vienīgā pārmaiņa bija tikai augošais pieprasījums. Vienbrīd darbinieku skaits pieauga līdz diviem simtiem, un gandrīz puse no tiem bija cilvēki ar dzirdes traucējumiem. 

Līdzīga proporcija ir arī tagad, kad darbinieku skaits ir gandrīz astoņi desmiti. Daļa no viņiem dzīvo diezgan noslēgti, tāpēc uzņēmums ir durvis uz pasauli. Firma, kas nodarbina cilvēkus ar īpašām vajadzībām, saņem nodokļu atlaides, tomēr vienlaikus tai jānodrošina stingrās ES direktīvās un vietējos normatīvajos aktos nosacītā kārtība, kas prasa arī papildu izmaksas. Piemēram, invalīdiem nepieciešams specifisks apgaismojums, ir īsāka darba diena, un viņi nedrīkst strādāt virsstundas. 

Tomēr daudz vairāk par šīm izmaksām Mariju uztrauc arvien dārgākā telpu uzturēšana, it sevišķi ziemā. Direktore atceras, kā 1975.gadā darbinieki priecājušies, pārceļoties uz jauno, speciāli ražošanai piemēroto ēku. Tagad, lai arī renovēta un rekonstruēta, tā ar katru gadu «apēd» arvien vairāk naudas. 

Knauzeri no Adidas
Izirstot PSRS, izzuda arī uzņēmuma stabilā niša, un daugavpilieši sāka meklēt jaunas peļņas iespējas. Kādu laiku, kooperējoties ar Daugavpils elektroinstrumentu rūpnīcu, ražoja kabeļus urbjiem, slīpmašīnām un citiem rokas instrumentiem. Bet rūpnīca beidza pastāvēt, un atlika atgriezties pie šūšanas. Direktore šo laiku atceras kā dramatisku - palikuši 40 darbinieki, bet noliktavā krājušies nepārdotie ražojumi. Latvijas Nedzirdīgo savienība pārtapa par biedrību, un saikne ar kādreizējo dibinātāju kļuva formālāka. Ne biedrība kaut ko varēja palīdzēt uzņēmumam, ne uzņēmums, kam pašam nācās cīnīties par izdzīvošanu, varēja kaut ko dot biedrībai. Tomēr Gedminiene lepojas ar to, ka atšķirībā no vairākām citām līdzīgām ražotnēm, kas bija gan nedzirdīgo, gan neredzīgo savienībām, daugavpiliešiem vienīgajiem izdevās uzņēmumu saglabāt. Tieši šajā kritiskajā laikā daugavpiliešus atrada igauņu apģērbu ražošanas kompānija Lesanio, piedāvājot šūt mēteļus un virsjakas somiem. 

Igauņu kompānija joprojām ir LNS Dane stratēģiskais partneris, kas reizēm nodrošina līdz pat 90% pasūtījumu. Bet noieta tirgus - visa Eiropa. Pasūtījumu un dažādu klientu šajos gados bijis daudz, ka ne saskaitīt. Kā vienu interesantākajiem direktore min darbu pie Adidas sporta tērpiem. Sadarbība ilgusi trīs gadus, «bet viņi mums maksāja ārkārtīgi zemu cenu, līdz beidzot, tā arī neatraduši kompromisu, vairs nevarējām to atļauties un pateicām «nē».» 

Tagad gadā tiek strādāts pie aptuveni 30 dažādiem modeļiem, sākot no bērnu apģērbiem, kam labs noiets esot Krievijā un Baltkrievijā, turpinot ar vienkāršām košas krāsas kleitiņām un beidzot ar mednieku kombinezoniem no bieza auduma, dubultām vai pat trīskāršām vīlēm, daudzām kabatām, iešuvēm, uzšuvēm un rāvējslēdzējiem. Ļoti sarežģīts izstrādājums - militāro lidotāju kombinezoni. Tie it kā bijuši domāti ASV gaisa spēkiem, tomēr tikpat labi tās varot būt baumas, iesmejas uzņēmuma vadītāja, kura visu sarunas laiku nebeidz pārsteigt ar savu optimismu un dzīvesprieku. Pat runājot par nodokļu politiku un darba tirgus ligām, viņa smejas. Tiesa, dažbrīd ironiski. 

Iespējams, citādi nemaz nevar, vadot uzņēmumu nozarē, kas Rietumeiropā atzīta par nerentablu. Šūšanas uzņēmumi jau labu laiku kā likvidēti Somijā un Skandināvijas valstīs. Tomēr pliks tāpēc neviens nestaigā - lielās apģērbu partijas šuj Ķīnā, Tālo Austrumu valstīs, pēdējā laikā arī Ukrainā, bet nelielas partijas šeit pat, Austrumeiropā. 

Sēž uz pabalstiem
Lielo krīzi Daugavpils šuvēji īpaši neizjuta. Vēl ilgi pirms valstī sāka runāt par finanšu konsolidāciju, uzņēmums optimizēja administratīvo aparātu. Pēdējos piecos gados spējuši paši par saviem līdzekļiem rekonstruēt ražotni, pakāpeniski iegādāts turpat pussimts jaunu šujmašīnu, no kurām vienkāršākās maksā ap 1000 latiem. «Tātad vismaz turpmākos trīs gadus esam nodrošināti ar salīdzinoši modernu tehniku,» saka direktore. Un piebilst - būtu tikai, kas strādā. 

Viņu uztrauc, ka atšķirībā no 90.gadu smagās situācijas, kad cilvēki bija pilni apņēmības izturēt un pierādīt, ka var strādāt jaunajos apstākļos, pašlaik daudzi darba un algas vietā labāk izvēlas bezdarbnieka statusu un pabalstu. Vecie pieredzējušie darbinieki aizgājuši pensijā, bet, kopš likvidēts Vieglās rūpniecības tehnikums, jauni kvalificēti speciālisti Latvijā netiekot gatavoti. Šūšanu gan var vēl apgūt dažās amatniecības skolās, to skaitā Daugavpilī, bet bieži tikai kā papildu specialitāti. Pēc skolas atnākot meitenes, kuras uzņēmumam pašam jāmāca. «Mēs to arī darām, jo - kas cits atliek.» Bet produktivitāte esot zema, līdz ar to arī alga maza, īstas motivācijas nav, un cilvēks dodas meklēt laimi citur. Savukārt pieredzējušas šuvējas labāk stāvot bezdarbnieku rindā. «Cilvēki pašlaik domā tikai par šodienu. Atnāk un saka: parak-stiet man izziņu, ka es jums nederu. Negrib strādāt, jo nereti sociālajos pabalstos saņem vairāk nekā tos 200 latus, ko sākumā varam maksāt mēs.» Otrs variants esot pieprasīt algu bez nodokļiem. «Pieņemts uzskatīt, ka darba devēji tie ļaunie, kas maksā algu aploksnēs. Muļķības! Bieži darbinieki paši to pieprasa. Un velti stāstīt par sociālajām garantijām, pensiju. Mēs principā algu aploksnēs nemaksājam un nekad neesam maksājuši. Tāpat kā principā neesam ņēmuši un, kamēr es vadīšu uzņēmumu, laikam arī neņemsim kredītus,» saka Marija Gedminiene. 

Viņa ir nospraudusi mērķi - saglabāt un attīstīt uzņēmumu, vienlaikus pierādot, ka šūšanai Latvijā ir nākotne. Patiesībā nozare pašlaik atrodoties krustcelēs. Par apģērbu šūšanu Latvijā sākuši interesēties Vācijas uzņēmēji. Aug pieprasījums pēc nelielās partijās šūtas produkcijas, ko neatmaksājas vest no Ķīnas, kur turklāt arī neviens vairs negrib strādāt par pusvelti. Tāpēc parādās jauni pasūtītāji. Cita lieta, ka tie mēģina nosist cenu. «Tās ir nebeidzamas sarunas, kad savā labā jāizmanto viss iespējamais - kvalitāte, ko varam piedāvāt, termiņi, modeļu sarežģītība un materiāla īpašības. Beigu beigās, protams, viss beidzas ar kompromisu, bet nereti, domājot par sadarbību nākotnē, mums nākas arī piekāpties pasūtītājam,» stāsta Gedminiene. Reizēm tiek piedāvāti tikai 10-15% no produkta gala cenas. Ar to nepietiek, bet par 20% jau varot runāt. Tas nozīmē, ka no katras bērnu vējjakas, kas maksā 30 latu, aptuveni 5-6 lati paliek tiešajiem ražotājiem. Faktiski viss, ko daugavpilieši saražo, tiek eksportēts. 

«Daļā Eiropas valstu šūšana likvidēta, bet mēs saglabājam pieredzi un kvalifikāciju - tas ir mūsu pluss nākotnē,» saka Marija Gedminiene. «Turklāt pašlaik, kad mēs esam internetā un arī mūsu potenciālie klienti ir internetā, strādāt ir daudz vienkāršāk nekā agrāk. Tiesa, vienkāršāk nenozīmē vieglāk!»

3 Marijas Gedminienes biznesa principi
1. Saglabāt uzņēmumu un nodrošināt cilvēkus ar darbu, neraugoties uz bēdīgo situāciju nozarē
2. Izmantot visas iespējas jaunu partneru piesaistē - internets, neformāli kontakti
3. Motivēt cilvēkus domāt ilgtermiņā, nevis dzīvot šodienai