IR

Trešdienas pievakares Baltkrievijā gaidāmas notikumiem bagātas. Šonedēļ galvaspilsētā Minskā un vēl aptuveni desmit lielākajās pilsētās kārtējo reizi notika masu pasākumi, kuru dalībnieki pauda neapmierinātību ar stāvokli valstī – vispirms jau ar plašu iedzīvotāju slāņu ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos. Taču fonā jau iezīmējas prasība pēc valsts politiskās dzīves demokratizācijas un tiek nopietni apšaubīta “Eiropas pēdējā diktatora” Aleksandra Lukašenko autoritārā rezīmas saglabāšanās lietderība.

Lai nu ar ko, bet ar politiskajiem oponentiem Lukašenko līdz šim tika galā itin sekmīgi. Tiesa, tie laiki, kad “Batjkam” nevēlami cilvēki vienkārši pazuda, ir pagājuši, un, cerams, uz neatgriešanos. Režīms opozīcijas apkarošanai atrada “civilizētākas” metodes. Taču Lukašenko personiskās varas saglabāšanai tās bija derīgas tikai relatīvas ekonomiskās stabilitātes laikā. Baltkrievija vārda tiešā nozīmē bija sociālistiskās plānveida ekonomikas saliņa bijušās “sociālisma nometnes” teritorijā. Falši “ekonomiskie brīnumi” var noturēties kādu laiku, bet ne bezgalīgi. Baltkrievija labi ilustrē šo atzinumu.

Acīmredzot saprotot, ka kritiskā stundiņa nav aiz kalniem, Lukašenko forsēja prezidenta vēlēšanas, kas Baltkrievijā tika sarīkotas nevis šā gada marta sākumā (galējais termiņš), bet gan pērn decembra vidū. Dabiski, ar tā iznākumu (Lukašenko jau kuro reizi atkārtotu pārliecinošu “ievēlēšanu”) neapmierinātie rīkoja protesta akcijas, uz kurām režīms reaģēja neparasti asi.

No deviņiem alternatīvajiem prezidenta amata kandidātiem septiņi nonāca ieslodzījumā – vēl viens prata aizbēgt uz ārzemēm, bet vēl cits izmanījās laikus “izmest ringā dvieli”. Tas saasināja attiecības ar Eiropas Savienību un ASV: “melnajā sarakstā” nonāca pats Lukašenko un vēl 158 ar represijām saistītas amatpersonas. Šķietami pārliecīgā bardzība no režīma saglabāšanās viedokļa tāda šķita tikai dažus mēnešus. Pavasarī, kad Baltkrievijas ekonomikas ligas un ķibeles sāka nākt acīm redzamas, brīvībā nebija sabiedrībā pazīstamu, autoritāti nezaudējušu cilvēku, kas spētu dot ievirzi stihiskajām neapmierinātības izpausmēm. Aprēķins pareizs, taču tikai īsam laika sprīdim. Jo, raugi, tradicionālajiem saziņas līdzekļiem klāt nācis internets. Grūti kontrolējamie sociālie tīkli. Tie savu spēku jau parādījuši daudz “mežonīgākajās” Tuvo Austrumu valstīs.

Trešdienas pievakares kļūst par Baltkrievijas neapmierināto iedzīvotāju “runas stundu”. Arī tad, ja neizskan runas. Vakar galvaspilsētas centrā pulcējās klusējoši cilvēki. Klusumu pa brīdim pārtrauca aplausi, un tie bija bija režīmam nelabu vēstoši aplausi.

Protestētāji nedarīja neko, ko varētu kvalificēt kā sabiedriskās kārtības traucēšanu. Cilvēki (kā tiek lēsts, aptuveni pusotrs tūkstotis) pastaigājās gar milicijas bloķēto Oktobra laukumu, pārmaiņus skanēja aplausi un smiekli. Pašā laukumā bija organizēta diskotēka, kurā piedalījās puspiespiedu kārtā savākti studenti. Vēl jau var savākt.

Protestētājus nebija īsti par ko aizturēt – nebija ne plakātu, ne karogu, netika skandēti saukļi. Tāpēc miliči ķēra ciet “uz aci”, kas gadījās pa rokai. Zīmīgi, ka “kārtības ieviešanā” bija iesaistīti arī civilā ģērbti plecīgi puisieši, kurus vēlāk plašsaziņas līdzekļos nodēvēja par Baltkrievijas Jaunatnes organizācijas (reanimētās komjaunatnes) pārstāvjiem. Kopumā aizturēja aptuveni pusotru simtu cilvēku. Aizturēt ir viena lieta, taču izvirzīt konkrētas apsūdzības diezin vai būs pa spēkam pat Lukašenko Temīdai.

Pa mici dabūja arī žurnālisti. Uz brīdi “drošā numurā” nonāca arī Latvijas Radio korespondents Minskā, mūsu Ārlietu ministrija sakarā ar šo incidentu pat paudusi “stingru nosodījumu”.

Jāpiebilst, ka nākamajā trešdienā paredzētā protesta akcija (kontrastam, vai?) gaidāma itin skaļa – internetā izskanējis aicinājums ņemt līdzi un likt lietā svilpes.

Vēl pāragri spriest, vai protesta akcijas Baltkrievijā pāraugs nopietnā “krāsu revolūcijā”. Lai tas notiktu, ar plašu iedzīvotāju slāņu neapmierinātību ir par maz. Taču arī Lukašenko režīmam manevra iespēju nav daudz. Neapmierināto iebiedēšanas akcijas diezin vai būs efektīvas – cilvēki pārstāj ticēt “Batjkam” un pārstāj baidīties. Netipiska situācija, kurā “apakšas vairs negrib”, bet augšas “vēl var”. Tikai – cik ilgi un ar kādiem līdzeļiem?