IR

Valdis Zatlers uzrunā tautai nesauca vārdus, toties viņa nosauktajiem Saeimas atlaišanas iemesliem būtu jākļūst arī par Saeimas pirmstermiņa vēlēšanu galveno jautājumu. Tā ir «demokrātijas privatizācija», ne «tikai» valsts nozagšana, kuras sistemātiskums un mērogs jau padarījis to par it kā pašsaprotamu. Neminēdams vārdus, Zatlers nepārprotami nosauca arī demokrātijas privatizētājus — tie ir tie paši, kuri nepagurdami nozog valsti. Un ka tieši tā ir tā «ļaunuma sakne, kas šķir varu no sabiedrības».

Par tautas nobalsošanas iznākumu diezin vai jāšaubās. Lai atlaistu Saeimu, pietiks ar balsojušo vienkāršu vairākumu. Pēc tam tiks rīkotas Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas.

Vai jaunās Saeimas vēlēšanas pieliks punktu oligarhu patvaļai, būs atkarīgs no tā, vai godīga politika paliks to galvenais temats. 

Vai ar Saeimas atlaišanu un jaunām vēlēšanām izdosies «pielikt punktu šauras personu grupas patvaļai», būs atkarīgs no tā, vai oligarhu vara un demokrātijas privatizācija no vienas puses un demokrātija, tiesiskums un godīga politika no otras paliks arī Saeimas pirmstermiņa vēlēšanu galvenais temats. Jo diemžēl Saeimas atlaišana paver plašas iespējas visu veidu populismam. Un pirmām kārtām jau tieši tie, kuri nozog valsti, mēģinās nozagt arī vēlēšanas, aizstājot šo galveno jautājumu ar jebkuriem citiem — no ekonomiskas un visādas citādas «stabilitātes» līdz Andra Šķēles apseglotajai demogrāfijai un, protams, visu labprāt piesauktajam tautas vēlētam prezidentam. Ja tas viņiem izdotos, nākamā Saeima būtu vēl sliktāka par pašreizējo. 

Tāpēc milzīgā atbildība, ko prezidents Zatlers uzņēmās, ierosinādams Saeimas atlaišanu, viņam paliek vismaz līdz nākamās ievēlēšanai. Vai nu kā prezidentam, ja tiktu pārvēlēts amatā, vai nu citādi aktīvi iesaistoties politikā, taču, jācer, viņš neplāno tagad paiet malā un pa gabalu noraudzīties uz sava lēmuma sekām.

Saeimas balsojums ceturtdien pret KNAB un Ģenerālprokuratūras lūgumu veikt kratīšanu Aināra Šlesera dzīvesvietās bija prezidenta lēmuma iegansts, un tieši šajā balsojumā tika novilkta arī skaidra līnija starp demokrātijas un tiesiskuma privatizētājiem un viņu pretiniekiem. Zatleram būtu pienākums pastāvīgi atgādināt par šo dalījumu. 

Lai kā Saskaņas centra Jānis Urbanovičs, jau sākdams priekšvēlēšanu kampaņu, tagad šķendētos par tiem, kuri pašreizējā «pretdabiskā» valdībā esot nodevuši savus principus, viņš pats ar visu savu frakciju, balsodams par Šlesera pasargāšanu no tiesneša lēmuma, ir nepārprotami nolicis sevi oligarhu un tiesiskā nihilisma aizstāvju pusē. Putina Vienotās Krievijas un Ķīnas komunistu partneriem tā ir saprotama izvēle, taču tas ir jāatgādina ikreiz, kad viņi mēģinās uzmesties par godīguma un principialitātes sludinātājiem.

Taču ceturtdienas balsojums par Šleseru neatbrīvo arī otrajā līnijas pusē esošos no atbildības par līdzšinējo pielaidīgumu pret valsts nozadzējiem. Godīga politika un vispirms jau atklāta valoda par «kompromisiem» ir tas, ko Vienotība jau kopš šīs Saeimas vēlēšanām ir parādā saviem vēlētājiem. Parlamentārā republikā kompromisi vienmēr būs neizbēgami, tomēr Vienotības politiķi tos acīmredzami pārpratuši, uzskatīdami, ka pie šādiem kompromisiem pieder arī izvairīšanās par tiem runāt atklāti. 

Dombrovskis par prezidenta skaidri un bez aplinkiem norādīto «ļaunuma sakni» izvēlējās izteikties kā grāmatvedis. Tonis būs jāmaina.

Pat pēc Zatlera uzrunas tautai Valdis Dombrovskis par prezidenta skaidri un bez aplinkiem norādīto «ļaunuma sakni» izvēlējās izteikties kā grāmatvedis — ka esot «būtiski konsekventi strādāt pie oligarhu ietekmes mazināšanas» (atlika vēl precizēt — par cik procentiem un kādā termiņā). Tā nav valoda, kas, kā cer premjerministrs, «nodrošinās politiskās kultūras un demokrātijas izaugsmi». Tonis būs jāmaina, ja cer atgūt pievilto vēlētāju uzticēšanos.

Skaidrs, ka Zatlera lēmums radīs virkni problēmu valdībai un parlamentam. Sākot jau ar prezidenta vēlēšanām. Prezidentu var neizdoties ievēlēt ne nākamnedēļ, ne arī atkārtotās vēlēšanās. Tādā gadījumā var rasties situācija, ka Saeima ir atlaista, un nav arī prezidenta, kas atbilstoši Satversmei sasauc tās sēdes līdz nākamās ievēlēšanai. 

Savukārt valdība nu ir situācijā, kad tai vai nu ir jāturpina strādāt koalīcijā ar Lemberga privāto interešu pārstāvjiem (jeb, kā norādīja prezidents, turpināt skatīties «uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas»), vai nu jāveido jauna ar tādiem, kam izpratne par demokrātiju un tiesiskumu tāda pati kā oligarhiem.

Konstitucionālai krīzei, ja tāda rastos, būs jāatrod risinājums — nav jau citas izvēles. Bet valdības un Saeimas lielā problēma — «ieradums justies komfortabli melu gaisotnē» — nav radusies tāpēc, ka beidzot ir nosaukta no valsts augstākās amatpersonas tribīnes.  Taču, reiz nosaukta, tā ir jāpārvar. Obligāts pirmais solis būtu pārstāt izlikties, ka tā nav problēma, un sākt beidzot runāt par to bez aplinkiem un pārprasta «politkorektuma». Kā teica prezidents, pielikt punktu tam, ka «domājam vienu, runājām citu, darām vēl kaut ko citu».

Prezidenta «rīkojums nr.2» — ierosinājums atlaist Saeimu — ir pirmais šāds Latvijas valsts vēsturē, un diskusijas par to turpināsies vēl ilgi. Taču diskusijas par to, vai tas bija jādara un vai šāds risinājums ir samērīgs, būs ar atpakaļejošu datumu. Rīkojums ir stājies spēkā. Referendums notiks, pēc tam acīmredzot arī Saeimas vēlēšanas. Rezultāts ir grūti paredzams, risks iegūt sliktu ir liels.

Toties itin vienkārši bija paredzams, kas notiktu, ja Zatlers nebūtu uzdrošinājies rīkoties tik radikāli. Saeimas balsojums par Šleseru bija tikai simptoms, kas parādīja to pašu sērgu, ko zinām kā pašreizējo «politisko kultūru». Tieši tāpat, kā šīs Saeimas vairākums rīkojās ceturtdien, pirms tam bija konsekventi rīkojies arī šis pats oligarhu vairākums iepriekšējā Saeimā, līdz to — smejies vai raudi — piebremzēja globālā ekonomiskā krīze. Šīs bremzes ir noņemtas. Un «sarkanā kvadrāta» vairākums ceturtdien atsāka demokrātijas un tiesiskuma privatizāciju — pēc prezidenta amata privatizēšanas tiktu iznīcināts KNAB, pēc tam pabeigta Satversmes tiesas privatizēšana, pēc diviem gadiem, kad beigtos pašreizējā Satversmes aizsardzības biroja vadītāja pilnvaras, LŠŠ jeb 3A korporācija pārņemtu galveno valsts drošības dienestu. Nemaz nerunājot par zemāka līmeņa amatiem. Valsts varētu kļūt par dažu personu privātu darījumu objektu.

Zatlera lēmums pats par sevi to nenovērš. Prezidents ar to tikai nodevis tautai «varu lemt par savu turpmāko likteni». Būtu nepiedodami neizmantot iespēju atlaist ne tikai Saeimu, bet pēc tam vēlēšanās arī oligarhus un viņu iekopto melošanas «kultūru».