IR

Pie populārā psihoterapeita Viestura Rudzīša privātmājas Jūrmalā mani sagaida divi uzbāzīgi siāmieši. «Viņi nav latvieši, viņiem nav sirdsapziņas,» psihoterapeits komentē savu kaķu nazālo ņaudēšanu. «Kāda tad latviešiem ir sirdsapziņa?» man izsprūk jautājums. «Drausmīga. Viņi vienmēr jūtas vainīgi,» atbild psihoterapeits. 

Pie Rudzīša esmu ieradies, lai uzklausītu terapeita domas par savas tautas psiholoģisko stāvokli, kas mani, kā daudzus citus, pašlaik nodarbina ne mazāk kā paša ķibeles. Uz brīdi manu uzmanību no eksistenciālās tēmas novirza stilīgs rakstāmgalds uz ritenīšiem. Izrādās, paštaisīts. «Konsultācija» ieilgst uz trijām stundām, kuru laikā manā priekšā uz milzīgām planšetēm tiek izritināti grieķu dievu dzimtas koki. Siāmieši, izdzīti no verandas, kur notiek intervija, nekaunīgi ņerkstēdami ložņā gar logiem. 

Vai cilvēks Latvijā ir brīvs?
Ārēji un politiski ir brīvs, bet iekšēji ļoti bieži fantomi saglabājas. Tukšās vietas. PSRS vairs nav, bet sociālpsiholoģiski tā eksistē. Cilvēks uzvedas tā, it kā viņam būtu kāds kungs. 

Kā būtu raksturojams tautas pašreizējais psiholoģiskais stāvoklis?
Pirmais aspekts ir atkarība. Nevis šaurā izpratnē, bet plašā nozīmē. Dzīvošana drāmas trijstūros. Ir labais un sliktais, glābējs un vajātājs. Un pats esmu upuris. Šo upura psiholoģiju normāli dabūjam, kad kaut ko zaudējam. Psihe mums atsūta šo upura lomu, kas ir kā psiholoģisks ģipsis, kurš var sadziedēt šo brūci. Tad ir vajadzīgs šis glābējs un vajātājs - uz vienu projicējam bailes, uz otru - dusmas. Tā mēs izārstējamies un izejam no tā drāmas trijstūra. Ja skatās sociālā līmenī, ir diezgan daudz atkarīgo. Tas nebūtu dramatiski, jo katrā tautā ir pamatmasa, kas ir atkarīga. Taču vajadzētu sabiedrības virsslāni, eliti, kas ir neatkarīga savā personiskajā būtībā, bet tās mums nav. 

Tas ir raksturīgs tieši mums, latviešiem?
Domāju, tas raksturīgs jebkurai jaunai politiskai nācijai, kura ir sākusi savu ceļu laikā, kad feodālisms vairs nav modē. Līdz ar to ir diezgan sarežģīti izaugt kaut kādam virsslānim. 

Latviešiem ir vairāki atspēriena punkti, piemēram, 1905.gads, Pirmais pasaules karš, Atmoda - reizes, kad notika pamatīga mobilizācija. Turpretim tagad daudzi ir nolaiduši rokas, pamet Latviju. Kādēļ tā?
Mēs esam kā Papes zirgi - ne tikai 50 padomju gadus audzināti pēc negatīvās atlases principa, ka tiek izvirzīti nevis sociāli kompetentākie, bet nekompetentākie. 

Precizēsit?
Es vienmēr citēju Andrievu Niedru, kurš bija viens no pirmajiem latviešiem, kas pateica, ka vispārējās balsošanas tiesības Latvijā 1918.gadā ne ar ko labu nebeigsies. Kā viņš to pamatoja? Valstiskas atbildības, saimniekošanas pieredze un godaprāts piemīt tikai vecsaimniekiem, kas 5-7 paaudzes ir audzināti taupības un saimniekošanas garā. 

Viņš pieredzēja Stučkas sarkanā terora gadu, kad laukos bija aptuveni 55% bezzemnieku un 45% zemnieku, to skaitā vecsaimnieki, bet lielākā daļa ar salīdzinoši nelielu pieredzi. Kas notika? Slepkavošanas un laupīšanas. 

Niedras vārdi ļoti skaidri izpaudās - mēs neesam nobrieduši vispārējām balsošanas tiesībām. Tas bija toreiz. Tagad situācija ir nesalīdzināmi sliktāka. Cik mums ir cilvēku, kuriem ir vectēvs ar privātu saimniekošanas pieredzi? Ir pārrāvumi audzināšanā. Tēvs nav audzinājis dēlu pēc principiem, kādā jāsaimnieko sabiedrībai. Pamatlietas jau ir pavisam vienkāršas - godīgums. Ja cilvēks ir godīgs un viņam var uzticēties, tas ļoti atvieglo sabiedrības un biznesa attiecības. Ja ir pierasts, ka nav jābūt godīgam un uzticēšanās ne pie kā laba nenoved, jebkurš attiecību akts paliek nenormāli smagnējs. Tas nozīmē, ka cilvēks iet uz kontaktu ar nenormālu sasprindzinājumu. Tam ir politiskas un ekonomiskas sekas. 

Mēs bieži salīdzinām sevi ar igauņiem. Vai viņi, jūsuprāt, ir spējuši vairāk saliedēties?
90.gados esmu sajutis, ka visiem ir kopējs ceļš, par kuru mēs skaļi nerunājam, bet kuru mēs realizēsim, tiklīdz mums būs nepieciešamība un apstākļi. Es pats esmu no Valmieras un tur izjutu, ka esi priecīgs, ja vari otram latvietim izdarīt ko labu. Bet Rīgā tas bija zudis. Biju šokēts, cik izkaisīta tā tauta šeit bija, neuzticama, gļēvulīga un pārdevīga. Nesen lasīju interviju ar Janīnu Kursīti. Viņa studējusi Tērbatā un izjuta, ka igauņiem ir pretstāves un solidaritātes pieredze, par kuru viņi nerunā, bet ko var sajust, piemēram, arī attiecībās ar krieviem. Lai ko viņi runātu, igauņi rīkojas tā, it kā viņus vadītu no viena centra ar konsekventu instrukciju palīdzību. Centra nav, tomēr eksistē tāda kā programma. Mums tas ir kaut kur pasējies. Mēs neuzticamies viens otram un nemaz neceram cits uz citu. 

Kur tas ir pazudis?
Ir vairākas lietas. Protams, padomju mantojums. Plaša krievu nomenklatūra, Baltijas kara apgabala centrs, reģiona lielākā pilsēta - tas, protams, bija milzīgs spiediens. Tas gan attiecināms tikai uz Rīgu un lielākajām pilsētām, jo lauki jau vienmēr bijuši latviski. Taču tur ir arī kas cits. Kad latvietis kļūst ietekmīgs vai turīgs, nāk ārā kompleksi, un viņš aizmirst savējos. To tagad varam skaidri redzēt. Teiksim, rīdzinieks nespēj iztēloties, ko nozīmē dzīvot laukos, un viņš to arī negrib darīt. Viņš aizsargā sevi ar stereotipiem. Piemēram, ka laukos visi ir neveiksminieki vai nodzērušies, vai ka laukos nav ko darīt. Tā ir Latvijas fragmentēšana, ir jābūt citādi - ir jābūt spēkam painteresēties, kā ir laukos un vai iespējams kaut ko darīt, lai būtu labāk. 

Ziņu kanālā BBC kāda japāniete, kuras māju pēc zemestrīces aizskalojis cunami, teica, ka viņa nedrīkst domāt par māju un bojāgājušajiem paziņām, bet ka ir kārtīgi jāstrādā. Man liekas, ka Latvijā nedaudz pietrūkst tādas stoiskas attieksmes.
Kara laikiem ir raksturīgi, ka samazinās psihiskās saslimšanas. Otrs komentārs - mūsu situācijā visbiežāk izmantotie eksperti ir ekonomisti. Ir priekšstats, ka mums ir ekonomiskas grūtības. Bet tas tā nav. Mūsu spēks neparādās baltajās dienās, bet kad tās naudas nav. Treškārt, ja mēs domājam - jūtamies briesmīgi slikti tāpēc, ka nav naudas, tad mēs uztveram naudu kā daļu no sevis. Personības robeža nav līdz ar ādu, bet ar bankas kontu. Līdz ar to, ja konts ir tukšs, cilvēks uzvedas tā, it kā būtu norautas rokas. Ir tik skaidri redzams, ka cilvēki nepareizi reaģē uz krīzi. Vai mēs saprotam, ka tagad ir izdzīvošanas skola? 

Personīgi es pa atjaunotās neatkarības gadiem vēl neesmu izveidojis skaidru priekšstatu par latviešiem. Ir daudz pretrunīgu novērojumu.
Man ir kolēģe Maskavā, kura nodarbojas ar kara veterānu rehabilitāciju. Viņiem ir milzīgas problēmas. Piemēram, 9.maijā mēs redzam, ka cilvēki, kas pārcietuši karu, neadekvāti uzvedas. Teorija ir tāda - ja esi spiests noskatīties šausmīgas lietas un nespēj neko mainīt, tas rada tā saukto impulsu aizturi. Psihe ir kā ģenerālštābs, kas plāno akcijas - kā mēs varam reaģēt tajā un tajā brīdī. Ja cilvēks ir spiests dirnēt ierakumos, tā arī nesagaidot uzbrukumu, vai, ja ir bezpalīdzīgs, tad tās akcijas netiek ārā un laužas murgos naktī vai kādā reibuma stāvoklī. Ir, piemēram, dati par to, kādas ir kādreizēju ķīlnieku veselības vēlīnās sekas. Izrādās, tie, kas ir izlauzušies, nav traumēti, bet tie, kuri nav spējuši paši tikt laukā no gūsta, ir traumēti. Viņu dusmas nav izlauzušās. Jo vairāk ir šādu cilvēku sabiedrībā, jo tas vairāk kaut ko nozīmē.

Tātad mums ir šīs apspiestās dusmas?
Vēsturiskajā pieredzē ir nāve, vardarbība, un trūkst elites, kas ar savu sociālo pieredzi un personīgo piemēru varētu balansēt šo situāciju. Mēs mācāmies no tā, kādi esam paši, tas ir, paši savos mēslos dzīvojam. 

Mēs esam lepni par pirmskara Latviju, bet arī tad taču, kā zināms, bija ķīvēšanās parlamentā, bija nabadzība zvejnieku ciemos. Jau Gunāra Janovska pēckara romānā Sola igaunis pārmet latviešiem par mugurkaula trūkumu. Respektīvi, tas, ko pārmetam sev tagad, šķiet daļēji jau bijis pagātnē.
Toreiz atšķirība bija milzīga - pirmkārt, nebija izslepkavoti 80% elites. Otrkārt, bija
70 000 baltvāciešu ar savu vēsturisko pieredzi. Es to uzskatu par joprojām eksistējošu caurumu tautas apziņā. Līdz 1919.gadam mēs būtībā bijām viena nācija, kas runāja divās valodās. Pēc tam lepni iedomājāmies, ka baltvācieši nav mūsu daļa. Šodien skolā nemāca baltvācu literatūru, it kā tādas nebūtu - vienīgi Garlību Merķeli un bišķīt Stenderu. Nemācāmies baltvācu vēsturi un mākslu. Tā ir politiskā pieredze, kas mums šausmīgi vajadzīga. Agrāk visi cilvēki ar augstāko izglītību bija beiguši izglītības iestādes, kas nebija piesārņotas ar zemiem standartiem. Un izglītību cienīja. Ja tev bija augstākā izglītība, tad tas nozīmēja, ka tu kaut kas esi. Līdz ar to veidojās elite. Varbūt esi mazsaimnieka dēls, bet, ja esi izsities cauri Pēterburgas Universitātei, tu esi cienījams cilvēks. 

Tas radīja sajūtu, ka mums ir sava izaudzināta elite. Zemnieciņš no laukiem tā uz viņiem arī skatījās. Šodien mums ir pārspīlēta attieksme, ka visi esam vienādi. Mēs neesam. Mums ir jāpaceļ kāds augstāk, lai viņš mums rādītu piemēru. 

Vienlīdzības instinktā nav nekas slikts. Skandināvu sociāldemokrāti šo ceļu ir gājuši veiksmīgi.
Skandināviem ir izteiktāks nacionālais konservatīvisms - mūsu sociāldemokrātija bija sarkanāka, uz radikālismu orientētāka. Piemēram, Stučkas režīms ar bezzemnieku varas uzurpāciju un sekojošo laupīšanu zviedru modelī nebūtu iespējams. Ja pārņem īpašumu, tu nesagrauj saimniecisko sistēmu, bet sāc darboties uz līdzšinējās pieredzes. Tu neesi dēls, kas nāk tēvu nogalināt, bet dēls, kas nāk tēvu nomainīt. Tā es saprotu Skandināvijas sistēmu. Mums nav tādas pieredzes, mēs nākam tēvu nogalināt. 

Kāpēc tā ir? Tādēļ, ka mēs bijām beztiesiskā stāvoklī?
Nē, ne tikai. Jārunā arī par mitoloģijas lietām. Man tuva ir grieķu mitoloģija, un tur labi parādās dažādas sakarības. Mēs ilgstoši esam bijuši sabiedrības un arī ģimenes stāvoklī, kur lietas nosaka māte un dēls, kur tēvs ir pazemots un atsvešināts. Un tas ir ļoti incestuāli. Kā jūtas dēls, kad māte pametusi tēvu un izvēlējusies dēlu? Tas robežojas ar seksuālām sajūtām. 

Bet šeit vīrieši tradicionāli bieži bijuši bezatbildīgi un dzēruši...
Jā, tas ir klasisks pamatojums - viņš dzer. Bet, ja esi tik tuvu dabūjusi savu dēlu, viņš arī dzers. Ktoniskajā mitoloģiskajā laikmetā māte «guļ» ar dēlu un tēvu pazemo. Līdz ar to dēls nevar pakāpties uz tēva pieredzes un labākajā gadījumā palīdz viņu iznīcināt. 

No kurienes tas modelis nāk?
Dabā jau pamatā ir tikai mātes augi, bezdzimuma vairošanās. Cilvēki relatīvi vēlu uzzināja, ka cilvēki rodas seksuālā ceļā. Līdz tam viņi domāja, ka bērns rodas tikai no mātes. Tātad ģimene ir tikai māte un bērni. Vīrieši ir kaut kādi meža iemītnieki. Patriarhāts rodas tad, kad dēls spēj no mātes aiziet, atrast mežā tēvu un lūgt viņam piedošanu. Un tēvs sākumā netic. Viņš pārbauda dēlu, un notiek tas, kas armijā notiek - tās ģedovščinas (neformālā hierarhija krievu armijā - krievu val.) un tamlīdzīgi. 

Šie modeļi izklausās ļoti austrumnieciski.
Jā, Krievijā tas ir izteikti. Ceļa pie tēva tur nav, jo visu laiku ir bijuši vēsturiski pārrāvumi. Dēls nevar atbalstīties uz tēva sasniegto, un līdz ar to viņš ir viens. Dēls nodzeras, jo māte viņam ir bijusi par tuvu. Iedomājieties, dēlam ir 5-10 kg un pretim viņam ir 70 kg tante, kura ir pikta un neapmierināta. Neapmierināta, jo viņas vīrs viņu nedrāž. Un dēla vienīgā doma - man ar šito jātiek galā. Drausmīgas bailes nebūt labam puikam. Viņš cenšas, lai mātes seja būtu laimīga. Viņš nepaļaujas, ka tēvs par to parūpēsies, viņam tas ir jādara. Viņš neiegūst sajūtu, ka māte ir, lai viņu nomierinātu. Ir otrādi - viņš ir priekš mātes. 

Tas, jūsuprāt, saistīts ar mūsu vēsturisko ceļu?
Šis mitoloģiskais ceļš ir jāiziet katrai tautai. Grieķu mitoloģijā tas perfekti iezīmējas. Tur ir ktoniskais periods, mitoloģiski aprakstīts ar ģimenes struktūru un varoņiem. Tad ir titāniskais periods, kad dēls cīnās ar tēvu, un tad ir olimpiskais periods, kad dēls ir tēvu uzvarējis, bet nav nogalinājis. Aizsūtījis tēvu uz Svētlaimīgo salu, respektīvi, izrādījis cieņu pret tēva sasniegumiem. Tad var notikt attīstība. 

Kurā periodā esam mēs?
Ktoniskajā periodā, kur māte «guļ» ar dēlu. Tādēļ dēls pieaugot noārda iepriekšējo paaudzi. Viņš noārda vājo tēvu, neko no viņa neiemācoties. 

Atceros, kā Boriss Jeļcins, pats būdams jau vecs un sirms vīrs, šņukstēja pie mātes kapa - kā mazs bērns.
Viņš ir tipisks krievu puika, sievietēs redzēja māti. 

Mums ir kaut kas līdzīgs?
Ir kas līdzīgs, bet ar nacionālām iezīmēm, jo ar krieviem neesam daudz kopā dzīvojuši. Sociāli esam gribējuši izskatīties pēc vāciešiem. Mēs esam kārkluvācieši - uzvedību un izskatu esam nokopējuši, bet mūsu iekšējā būtība neiet tam līdzi. Gribam būt anschtendig (kārtīgi - vācu val.) un jūtamies laimīgi, ja kādā krievu filmā mūs uzaicina par vāciešiem. Taču, šķiet, fundamentāli mums ir ļoti nacionāla sajūta par sevi - neesam ne krieviski, ne vāciski, bet latviski. 

Ir kāds glābiņš?
Nezinu. Piemēram, vakar biju seminārā pie [mākslinieka] Modra Tenisona. Viņš rādīja, kā taisa tautiskās jostas. Kas tur ir? Vienkārši shēma. Kad ornaments ir izveidots, sāc iedziļināties, it sevišķi ja pats esi to veidojis. Sāc ieraudzīt tajās zīmēs kādu augstāku jēgu. Zīmes sāk vadīt tevi. Sāc ticēt, ka tur ir senā gudrība, bet tās tur nav. Kas notiek, kad sāc ticēt kaut kam, kā nav?

Ko jūs latviešiem ieteiktu?
Mācīties humanitāros priekšmetus. Tas ir tieši tas, no kā mēģina atrunāt - jāmācās esot inženierzinātnes. Pirms tam bija jāmācās par ārstiem un juristiem, tagad - par inženieriem... Humanitārās zinātnes ir jāmācās, lai saprastu likumsakarības, kurās esam ierauti. Pretējā gadījumā mums ir šaurs skatījums un liekas, ka krīzi var izskaidrot ekonomiski. Mums vajag augsta līmeņa vēsturniekus, augsta līmeņa teologus, lai saprastu, kā cilvēki attīstījušies attiecībās ar saviem arhetipiem. 

Kāds ir latvietis?
Mežonis. Tāds, kuram ir grūti verbalizēt savas psihiskās norises. Tipisks pagāns, kurš seko rituāliem, ir māņticīgs, bet nespēj izteikt vārdos un apzināti analizēt šos rituālus. 

Ir taču gadījumi, kad latvieši spēj stratēģiski saliedēties?
Jā, 1991.gadā. Kad atjaunoja neatkarību, tad šeit uzreiz vajadzēja izveidot pasaules modeli - visu, kas ir pasaulē. Un tas ir nenormāls uzdevums. Pirmās sāka risināt ekonomiskās lietas. Tika pārņemta naivā ticība, ka sabiedrība var funkcionēt pēc Ādama Smita teorijas - jo egoistiskāks esi, ar stiprākiem žokļiem, jo vairāk stimulē citus. Ekonomikas vidē - jā, bet ne jau sabiedrībā. Sabiedrībā ir otrādi - tas, kas ir stiprāks, ir atbildīgs par vājāko. Ja esi nopelnījis pirmo miljonu, tev uzreiz par pusmiljonu vajag nopirkt drausmīgi labu mašīnu.

Jūs vairākkārt pieminējāt Andrievu Niedru. Jums ir īpašas attiecības ar viņa rakstīto?
Niedra ir ļoti interesants. Viņš 11 gadu vecumā zaudē savu tēvu un no 15 gadu vecuma dzīvo no tā, ko uzraksta. Viņš vienmēr skatījās uz lietām arī no praktiskās puses - kā vari sevi finansēt un kā vari balstīt izaugsmi uz to, kas tev ir pašam, ko pats esi radījis, nevis ko atņem otram. Kontrasts ir Rainis, kura tēvs bija bagāts un izskoloja dēliņu, kurš vēlāk piedalījās 1905.gada revolūcijā, bija viens no tās iedvesmotājiem. 1905.gada revolucionāri būtībā bija sacēlušies pret saviem tēviem. Niedra kopā ar Frici Veinbergu teica - paklau, ko jūs darāt? -, kad revolucionāri nodedzināja Bīlenšteina bibliotēku. Viņš bija vācietis, kas būtībā radīja latviešu filoloģiju. Niedra ir konservatīvās domas pamatlicējs Latvijā. Viņš bija zaudējis tēvu un saprata, ko tas nozīmē. Bet bagāto, daudz sasniegušo tēvu dēliņi sataisīja to revolūciju. 

Vai ir kaut kas labs, ko jūs varētu pateikt par latviešiem?
Izdzīvotspēja. Nacionāla piesardzība. Mēs neattīstāmies tādēļ, ka attīstītos apšauj, mēs viņus zaudējam. Labāk paliksim pie mūsu tautiskajām jostām un neverbalizēšanās. Tādā veidā arhaisku un dziļu materiālu vari saglabāt ilgi. Tas ir fenomens, ka pat pēc tik ilgiem vācu kultūras kundzības gadiem latviešu etnoss nepazūd. Dzīvotspēja mums ir milzīga. Tas nozīmē, ka esam sisti daudz. Jābūt kādai paaudzei, kas riskē attīstīties un kuru nenosit.

Viesturs Rudzītis
Dzimis 1960.gada 1.jūnijā Valmierā
1984.gadā absolvējis Rīgas Medicīnas institūtu (tagad Rīgas P.Stradiņa universitāti)
No 1987. līdz 1995.gadam kā galvenais ārsts vadījis Straupes republikānisko narkoloģisko slimnīcu
Kopš 1995.gada SIA Dr.V.Rudzīša prakse ārsts, psihoterapeits un direktors