Sabiedrība ir gatava elektroniskai komunikācijai, taču ne visos līmeņos
Teiciens par “tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē” jau sen ir klišeja. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka salīdzinoši īsā laika posmā esam ievērojami mainījuši savus komunikācijas un informācijas iegūšanas paradumus.
Izdzīvo tikai tie drukātie mēdiji, kas var piedāvāt kvalitatīvu saturu, jo ziņas varam izlasīt internetā, turklāt negaidot līdz rītdienas rītam, kad būs pieejama “rīta avīze”. Rīta avīzes funkcija ir zudusi. Kartes meklējam internetā, nevis grāmatnīcā un auto lietojam navigācijas iekārtas, nevis papīra kartes. To vai 2004.gads Toskānas vīniem ir labs, pārbaudam neatejot no plaukta veikalā – internetā, mobilajā tālrunī.
Šādā kontekstā, diskusijai par Latvijas iedzīvotāju, vismaz lielas daļas, gatavību komunicēt ar valsti elektroniski īsti nav pamata – skaidrs, ka ir gatavi. Jautājums ir, vai valsts spēj “pārdot” savus elektroniskos pakalpojumus iedzīvotājiem. Uzņēmējiem tas izdodas jau sen – tātad, tas ir iespējams. Salīdziniet kaut vai internetbanku lietotāju skaitu un e-paraksta lietotāju skaitu, kas būtībā ir viens un tas pats identifikācijas pakalpojums ar tādu pašu vai reizēm privātajā sektorā pat augstāku drošības līmeni.
Daudzi priecājas par tautas skaitīšanas elektroniskajiem rezultātiem. Jā, pirmajai reizei rezultāts ir gana labs. Cerams, ka no tā radīsies arī reāls līdzekļu ietaupījums. Tajā pašā laikā šim produktam bija vairāki nopietni trūkumi – iespēja mainīt reģistrācijas datus ar daudziem pieejamām ciparu kombinācijām, nepārdomāta lietotāja saskarne un nepietiekams tehniskais nodrošinājums paredzamajam lietotāju skaitam. Šeit nevēlos mest akmeni CVK dārziņā, jo ar pieejamajiem resursiem cilvēki bija izdarījuši varbūt pat vairāk, kā viens otrs gaidīja, bet tas nemaina faktus – šādas kvalitātes komercpakalpojumam, bez valsts “mēs jūs tāpat kaut kā saskaitīsim!” drauda, pircēju nebūtu daudz.
Latvijā ir informācijas tehnoloģiju kompānijas, kas var izstrādāt šādus un arī daudz labākas kvalitātes risinājumus. Vienīgi pie šā brīža attīstības tempiem veids, kā šos projektus ir pierasts veidot valsts līmenī, ir sevi izsmēlis. Informācijas sistēmām, kuras plāno šodien un ieviesīs 2014. gadā, piemīt liela varbūtība zaudēt savu aktualitāti, un to lietotāju skaits attiecīgi būs margināls, ja vien nebūs kāda piespiedu mehānisma. Šķiet, ka nepieciešama ne tikai kopīga un saprotama valsts informācijas sistēmu vīzija, bet arī izpratne par to, ka elektroniskiem pakalpojumiem ir jāattīstās dažu nedēļu, maksimums dažu mēnešu un nevis gadu laikā.
Šobrīd pietiekami lielai sabiedrības daļai pakalpojums nav pakalpojums, ja tas nav elektronisks – pakalpojums kļūst par nepatīkamu pienākumu “vilkties” uz kārtējo iestādi, saņemt/iesniegt kārtējo papīru. Lai īstenotu tādu elastību, ir jādomā par platformām, kas ļauj šādus pakalpojumus attīstīt, nevis par atsevišķu pakalpojumu izstrādi, kā darām šobrīd.
No vienas puses, e-vēlēšanas šķiet tikai loģisks attīstības solis un ir iespējamas jau šobrīd – autorizācija ar banku rīkiem ir pietiekami droša. No otras puses, ir milzīgi riski un tāpēc steiga ir nevietā. Problēmas nav tik daudz saistītas ar atsevišķu lietotāju autorizācijas drošību kā ar krīzēm, ko var radīt liela daudzuma vēlēšanu rezultātu apstrīdēšana. Informācijas tehnoloģijas “nespeciālistiem” ir sava veida melnā kaste, kur neviens nezina, kas lācītim ir vēderā, līdz ar to parādās vēlēšanās šos rezultātus apšaubīt. Juridiski neapgāžami pierādīt, kam ir taisnība, var, bet tas prasa laiku un lielus resursus, kam politisku sabiedrības grupu viedokļu sadursmju laikā var izrādīties izšķiroša nozīme. To it labi redzam pēc rezonanses, kādu izraisa “datu noplūde” vienā vai otrā valsts nozīmes informācijas sistēmā arī šobrīd. Iedomājieties, ja izrādītos, ka zinot personas vārdu un uzvārdu, varētu paskatīties, par ko persona ir balsojusi, teorētiski aizklātās vēlēšanās! Eiropā e-vēlēšanas nav ieviestas ne tāpēc, ka tur to nevarētu izdarīt tehnoloģiski, bet tāpēc, ka šie riski, pagaidām šķiet lielāki par ieguvumiem. Tādā mazā valstī kā Igaunija, tās pagaidām darbojas un būtu jāpapēta, kāda ir Igauņu sistēma un tieši kā viņi novērš minētos riskus. Iespējams, ka arī tādā mazā valstī, kāda ir Latvija, ar relatīvi mierīgu sabiedrību, kas “neiet ielās par katru sīkumu”, tas varētu darboties, bet nevajag steigties. Nomērīsim septiņas reizes un tad griezīsim.
Komentāri (46)
Viktors Kairišs 31.03.2011. 16.02
Vai tā ir jārunā IT cilvēkam??? Riski, bailes, cilvēki ielās.
Tautas skaitīšana notiek reizi desmit gados, tas ir normāli skaitīt tos elektroniski, bet vēlēšānas reizi divos gados un vēl tak referendumi no kuriem mūs attur dārgās izmaksas un ilgais to sagatavošanas laiks. Varam jau arī e-pastus turpmāk nelietot un būt laimīga sabiedrība – aizčāposim viens pie otra, parunāsimies, uzspēlēsim futbolu, aiziesim uz bibliotēku – noskaidrosim tās lietas par Toskānas vīniem. Visu jau var, ja tikai ir pietiekamas lielas bailes no datoriem.
4
Viktors Kairišs > Viktors Kairišs 01.04.2011. 00.17
Tāpēc jau ir.lv prasīja viedokli, jo temats ir aktualizējies saistībā ar A.Cimdara pārvēlēšanu. Skaidrs, ka tur nav nekādas sazvērestības, bet šobrīd cilvēkiem rodas dažādas problēmas ar nobalsošanu, kuras varētu risināt ar mūsdienīgiem paņēmieniem.
Šeit vienas vēlētājas nedienas: http://www.diena.lv/lat/politics/blog/kaspars-omuls/velesanas-arzemes
0
Kristiâna Âbele > Viktors Kairišs 31.03.2011. 16.46
Mārtiņ, tieši IT cilvēkiem tā būtu jārunā, bet galvenais, arī jārīkojas, lai palīdzētu sabiedrībā radīt izpratni un pārliecību, ka IT cilvēki zina, ko dara un apzinās sava uzdevuma nopietnību. Nevis rada “ķep-ļep” sistēmas, kur katrs žurnālists, kam nav slinkums atrod pa sensitīvam personas datu gabalam.
0
Kristiâna Âbele > Viktors Kairišs 31.03.2011. 18.14
Piedod, bet Cimdara vēlēšanām nesekoju un viņa nostāju e-vēlēšanu jautājumā nezinu. Arī IR.LV nevarēja zināt manu viedokli pirms pajautāja komentāru. Sazvērestības teorija neiet krastā.
0
Viktors Kairišs > Viktors Kairišs 31.03.2011. 17.02
Tas izskatās tā: šodien Saeima lemj par A.Cimdaru, kura uzstādījums ir, ka sabiedrība nav gatava e-vēlēšanām. Lai atbalstītu viņa viedokli arī Sprūdžs var parunāt par riskiem. Bet rezultātā nākamos 4 gadus nekas darīts netiks, tā vietā, lai radītu kvalitatīvu sistēmu, kuras izstrādāšana un ieviešana prasītu kādus 2-3 gadus. Un protams, ka portāli un IT-gīki būs šokā par nenozīmīgām sistēmas niansēm un tas medijos tiks pasniegts kā pasaules gals, bet vai tas ir iemesls neko nedarīt?
0
janisholsteins 31.03.2011. 18.00
wah… latviskais ‘davai neko nedaram, ka tik nesanak slikti’
Edmund, varbut labak ta – daram! un visu laiku domajam, kadi varetu but riski un ka tos noverst!
Kamer projekts nesaks kusteties, tikmer visus riskus apzinat nav iespejams.
1
Kristiâna Âbele > janisholsteins 31.03.2011. 18.08
Es jau nesaku, ka nedaram. Es saku, ka daram, bet nevis tā, kā līdz šim daudz ko, bet prātīgāk, jo jautājums ir nopietnāks par tiem, ko risinājām līdz šim.
0
daina_tabuna 31.03.2011. 16.10
Tātad problēma ir nevis tajā, ka dati var kļūt pieejami, bet tajā, ka balsojums ir teorētiski aizklāts. Varbūt vienkārši ir jāpārvar šis paranojas līmenis un jāpieņem par normālu iespēju, ka kāds slimīgi ziņkārīgs var uzzināt to, par ko es balsoju. Nu un, ka kāds zinās par ko es balsoju? Vai tāpēc tas uzzinātājs kļūs bagātāks/ gudrāks/ slavenāks/ skaistāks? Un vai tāpēc, ka nobalsoju par partiju X es kļūšu nabagāks/ dumjāks/ nepopulārāks/ nesmukāks? Mēs pārāk daudz satraucamies par privātumu. Ir jāsaprot, ka mūsdienu sabiedrībā privātuma robežas ir ļoti caurspīdīgas. Likumdošana nevar skriet pa priekšu noziegumiem/ pārkāpumiem, jo, lai izdomātu, ko kāds slimais atkal sastrādās, pašam ir jābūt tikpat slimam vai vēl slimākam. Tāpēc likumdošana vienmēr bija/ ir/ būs soli aiz noziegumiem/ pārkāpumiem. Un tāpēc ir jābeidz satraukties, ka kāds kaut ko uzlauzīs vai atradīs iespēju kā apiet kādu aizliegumu, ja vien šai rīcībai nav sekas, kas ir kas vairāk par to, ka kāds kaut ko vienkārši tagad zinās (piem., ja ir finansiāla, valsts drošības, sabiedriskās kārtības, veselības apdraudējuma u.c. sekas).
5
+2
-3
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+3
0
Atbildēt
@Kristiâna Âbele > daina_tabuna 31.03.2011. 16.44
Patiesībā nē – jautājums nav par datu aizsardzību. To minēju tikai kā piemēru, lai atgādinātu, kāda sabiedrībā ir attieksme pret IT un drošību no vienas puses un izstrādātāju/pasūtītāju atbildības sajūta par datu drošību savos risinājumos no otras.
Īstā problēma ir iespējama vēlēšanu rezultātu apstrīdēšana un strupceļš, kurā var nonākt jebkura valsts šādā situācijā. Neaizraujos ar kaut kādu ļaunāko scenāriju modelēšanu, bet skaidrs, ka pilsoņu kariem pasaules vēsturē ir bijuši daudz niecīgāki iegansti, kā vienas, pietiekami lielas sabiedrības grupas pārliecība par viltotiem vēlēšanu rezultātiem. Tādās lietās, kā vēlēšanas, valsts finanses, ārlietas u.c., vairāk ir jādomā no viedokļa, kā izvairīties no nevajadzīga riska, nevis kā izrauties vadībā.
0
tocelovskis > daina_tabuna 02.04.2011. 14.13
“Tātad problēma ir nevis tajā, ka dati var kļūt pieejami, bet tajā, ka balsojums ir teorētiski aizklāts.”
Es gan sapratu, ka drīzāk e-vēlēšanu problēma ir tajā, ka teorētiski aizklāts balsojums varētu praktiski tāds nebūt. Un kā jau viens te teica – tas atvieglotu balsu pirkšanu un citas negodīgas darbības.
0
raimonds_bossltd > daina_tabuna 31.03.2011. 17.08
to EdmundsSprudzs
Vai tās ir bailes, ka Latvijā reiz varētu būt normāls parlaments, pirms tā vēl nav nonākusi pilnīgā Gazprom pārziņā?
0
Andris > daina_tabuna 31.03.2011. 17.36
Sprūdža kungs tikko piesolīja mums Biškeku, ja tiks ieviesta e-balsošana. Nu brīnišķīgi…
0
Juris Millers > daina_tabuna 31.03.2011. 16.44
Ja ir kaut mazākā iespēja kādam uzzināt ka tu balsoji vai arī tev pašam pierādīt par ko tu balsoji, tad kļūs iespējams pirkt un pārdod balsis, kas ir nepieļaujami.
0