IR

Kādā saulainā 2003. gada jūnija rītā es iesēdos vilcienā Zviedrijas ziemeļos. Mans galamērķis bija Norvēģijas pilsēta Trondheima, kur es plānoju pavadīt mēnesi, studējot norvēģu valodu, literatūru un kultūru. Jāatzīst, es pat vispār nebūtu pamanījis to, kā vilciens šķērsoja valsts robežu... ja vien kādā no pieturām vagonā nebūtu ienākušu biļešu kontrolieri, kuri mani uzrunāja jau norvēģiski. Toreiz tas šķita maķenīt jocīgi. Latvija vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts, un pases uzrādīšanas reflekss pie robežas šķērsošanas nebija zudis. Taču ziemeļvalstīs šis "netikums" ir izskausts jau sen. Sadarbība starp Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju, Somiju un Islandi gadu desmitiem ir bijusi ļoti cieša gan ekonomikas, gan kultūras, gan sociālajā jomā.

... šajā reģionā divdesmit gadu laikā ir iespējams radīt federālu valsti ar 25 miljoniem iedzīvotāju.

Zviedru vēsturnieks un sociālais kritiķis Gunārs Veterbergs 2010. gada oktobrī publicētā pētījumā uzbur vēl ciešākas ziemeļvalstu sadarbības vīziju. Jeb, paša autora vārdiem, "reālistisku utopiju". Veterbergs uzskata, ka šajā reģionā divdesmit gadu laikā ir iespējams radīt federālu valsti ar 25 miljoniem iedzīvotāju. Tā būtu desmitā lielākā ekonomika pasaulē - lielāka nekā Brazīlija un Krievija. Tai būtu kopīgi koordinēta ārpolitika un aizsardzības politika, tāpat kopīgi tiktu regulēti tādi svarīgi jautājumi kā imigrācija un darba tirgus.

Šāda doma nebūt nav jauna. Arī pats Veterbergs balstās uz vēsturisku piemēru - Kalmāras ūniju. Te var minēt arī Zviedrijas mēģinājumu (kas gan izrādījās neveiksmīgs) pēc 2. Pasaules kara beigām izveidot kopīgu, neitralitātes politikā balstītu ziemeļvalstu aizsardzības savienību. Tāpat norvēģu politiķa Tūrvalda Stoltenberga 2009. gada ziņojums aicina veidot ciešāku ziemeļvalstu sadarbību. Pamatā šādām idejām vienmēr ir bijis vienkāršs fakts. Ģeogrāfija nemainās, ziemeļvalstis atrodas vienā reģionā, turklāt tām ir pietiekami līdzīgi (lai gan nebūt ne identiski) sabiedrības modeļi un vērtības. Attiecīgi - ir pietiekams pamats arvien ciešākai sadarbībai, un pretestība šādai tendencei ir iracionāla.

Tomēr patiesībā tik vienkārši nemaz nav. Ziemeļvalstu vienotības mūrī ir arī pietiekami daudz plaisu. Veterberga vīzijas kritiķi norāda, ka tādas federālas struktūras izveidei visām iesaistītajām valstīm ir jābūt NATO, Eiropas Savienības un arī eirozonas loceklēm. Bet kādi argumenti pārliecinās Norvēģiju iestāties Eiropas Savienībā, ja pašreizējais attiecību modelis norvēģiem šķiet optimāls? Un kāpēc gan, piemēram, Zviedrijai būtu nepieciešams ieviest eiro, ja 2004. gadā tauta nobalsoja pret to un pašu krona ir vismaz daļēji palīdzējusi veiksmīgi pārciest globālās ekonomiskās krīzes belzienus? Arī jautājums par dalību NATO sašķeļ citādi vienprātīgās valstis. Starptautisko tiesību pētnieks Ūve Brings savā grāmatā "Neutralitetens uppgång och fall" ("Neitralitātes attīstība un bojāeja") norāda uz būtisku atšķirību starp Somiju un Zviedriju. Somija pagaidām nav NATO dalībvalsts, taču oficiāli neizslēdz iespēju iestāties Ziemeļatlantijas aliansē. Neitralitāte somiem ir bijis tikai pragmatisks solis, bet ne pašmērķis. Savukārt Zviedrijā neitralitāte ir bijusi teju vai nacionālās identitātes sastāvdaļa - kā nekā, tās saknes ir meklējamas 19. gadsimtā, un zviedriem neitralitāte ir iedvesusi drošības sajūtu divos pasaules karos.

Šādas nacionālos refleksos balstītas domstarpības liek nopietnus šķēršļus federācijas idejas īstenošanas ceļā. Tomēr virziens kā tāds, jāatzīst, šķiet pareizs. Raugoties no ģeopolitiskā viedokļa, ciešāka ziemeļvalstu sadarbība nav nekāds sapnis vai vīzija, bet gan praktiska nepieciešamība. Pasaulē, kur priekšplānā arvien vairāk izvirzās Āzija (ar savu pieaugošo iedzīvotāju skaitu un ražošanas apjomiem), kur ASV arvien vairāk pievēršas savu šauro interešu aizstāvībai, kur Eiropas Savienībai neizdodas veidot kopīgu un spēcīgu viedokli - jā, šādā pasaulē ziemeļvalstīm ir jāturas kopā. Tikai kopīga rīcība ļaus zviedriem, dāņiem, norvēģiem, somiem un islandiešiem būt pietiekami spēcīgiem starptautiskajā arēnā.

Neaizmirsīsim, ka norvēģi joprojām svin Zviedrijas un Norvēģijas savienības izjukšanu 1905. gadā

Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst par tiem riskiem, kas ir saistīti ar varas centralizāciju. Ziemeļvalstu vērtību skalā augstu vietu ieņem cieņa pret demokrātisko procesu. Tiem, kurus skar kādi lēmumi, ir jābūt reālai iespējai piedalīties šo lēmumu pieņemšanā. Kā federāla valsts spēs to nodrošināt? Te nu īpaši interesants kļūst, piemēram, sāmu mazākumtautības jautājums. Šīs tautības pārstāvji šodien dzīvo vairāku ziemeļvalstu teritorijās. Vai federācija uzlabos viņu demokrātiskās līdzdalības iespējas? Pārāk principiāla uzstāšana uz ziemeļvalstu kopīgas politikas nepieciešamību var novest pie vājākas demokrātijas. Un tas savukārt jau nebūtu īsti saskaņā ar it kā kopīgo vērtīborientāciju. Kā atrast zelta vidusceļu starp sapņiem un pragmatismu - tāds ir federācijas idejas nopietnākais izaicinājums. Neaizmirsīsim, ka norvēģi joprojām svin Zviedrijas un Norvēģijas savienības izjukšanu 1905. gadā. Jaunajai federācijai, ja tāda patiešām tiks veidota, jācenšas izvairīties no šādas vēstures atkārtošanās.