foto: Vincenzo Pinto/AFP/LETA
Lībija patiešām ir uz īsta pilsoņu kara robežas
Tuvo Austrumu valstu gadu desmitiem ieciklējusies kārtība ir sagrīļojusies tik pamatīgi, ka puslīdz vai ne visai mierīgā ceļā paredzamās politiskās pārmaiņas ir pamats uzskatīt par neizbēgamām. Pārmaiņas varētu neskart Saūda Arābiju, un, mazākā mērā,- Maroku, Jordāniju un Sīriju.
Lībijā aptuveni pirms desmit dienām nemieru apspiešana pārgāja mežonīgā stadijā. Režīms cenšas izolēt Lībiju no ārpasaules, Bojā gājušo skaits nav pat puslīdz precīzi zināms, taču tiek lēsts ka tas mērāms tūkstošos bojāgājušo.
Autoritāros un diktatoriskos režīmos bruņotajiem spēkiem pēc definīcijas ir divas pamatfunkcijas - gādāt par valsts drošību ārēju konfliktu gadījumos, un aizsargāt valdošo režīmu iekšēju apdraudējumu gadījumos. Tieši ar šīs funkcijas veikšanu sadumpojušos Tuvo Austrumu valstu armijas nav tikušas galā, precīzāk, nav vēlējušās to darīt. Nav vēlējušās nopietni vērst ieročus pret savu tautu. Tas visuzskatāmāk bija redzams Ēģiptē, kuras "faraona tronī" pēdējos trīsdesmit gadus sēdēja Hosni Mubaraks - no armijas dzīlēm nācis cilvēks, veiksmīgs lidotājs, viens no nedaudzajiem 1973.gada kara varoņiem. Armija gribēja dot viņam iespēju "atkāpties ar godu", nepiedaloties septembrī paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Nemiernieki tam nepiekrita, armija saglabāja neitralitāti, un Mubarakam neatlika nekas cits, kā bezierunu kapitulācija. Taču vēlēšanas notiks, par to nav pamata šaubīties, kaut gan armija ir noteicēja valstī.
