IR

Kad izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis „iepriekšējā dzīvē" vēl bija akadēmisko aprindu pārstāvis un cienīts eksperts no „augstiem plauktiem", uz viņa provokatīvajām idejām ļaudis raudzījās ar apbrīnu un pārsvarā virzienā no apakšas uz augšu. Mācītus ļaudis mūsu sabiedrība mīl. Ja viņš tolaik būtu aktīvi daudzinājis ideju par mācību gada pagarināšanu skolās, iespējams, ka tā arī būtu aizgājusi kā pa sviestu un gailis pakaļ nedziedātu. Taču tagad viņš ir politiķis, uz kuriem Latvijā ļaudis pēc definīcijas raugās virzienā no augšas uz leju un tieši tikpat nicīgi izturas arī pret visām viņu idejām.

Taču likteņa ironija ir tāda, ka tagad R.Ķīlim ir daudz vairāk iespēju īstenot patiešām nepieciešamas pārmaiņas Latvijas izglītības sistēmā, pat ja neviens vairs viņam mutē ar apbrīnu neskatās. Uzteicot ministru par drosmi nākt klajā ar ideju pagarināt Latvijas skolu mācību gadu, ko atbalstu dažādu iemeslu dēļ, gribu ministram un viņa oponentiem atgādināt, ka vēl pirms galīgā lēmuma pieņemšanas ir virkne mājas darbu darāmi. Turklāt abām pusēm.

Katram sava pieredze

Īsumā izstāstīšu savu pieredzi ar skolēnu brīvdienām. Meita pirmo klasi sāka prestižā Rīgas centra skolā, kas atradās tieši ap stūri no mūsu mājas. Abi vecāki bijām garas stundas strādājoši, ar komandējumiem un maiņu darbu brīvdienās aizņemti. Pagarinātā diena bija neapspriežams jautājums, un dažkārt arī tā mums, vecākiem, likās par īsu. Taču ne bērnam, kuram vēl bija trīs reizes nedēļā tautas dejas un reizi nedēļā peldbaseins, tā teikt, minimālais latviešu komplekts. Tumšajos ziemas mēnešos bērns dienasgaismu redzēja tikai pa logu un pirms brīvlaika acīm redzami „lūza nost", bet mācību gada otrajā pusē slimoja vienā slimošanā. Kompensācija bija vien nedēļas nogales laukos.

Skolas brīvdienās mācību gada laikā kaut kā aizlāpījāmies ar sakrātām brīvdienām vai neizmantotām atvaļinājuma dienām, taču ar šausmām gaidījām tuvojamies vasaras brīvlaiku. Aizsūtīt bērnu automātiski vienu pašu uz laukiem uz visu vasaru likās necilvēcīgi pret bērnu un arī pret vecvecākiem, kuriem jau tā darba pilnas rokas lauku saimniecībā. Tad nu mamma un tētis ņēma katrs atvaļinājumu savā mēnesī un pavadīja to ar bērnu kopā laukos, kamēr otrs pilsētā strādāja. Augustā tikām atpestīti, jo vīra darba dēļ bija jādodas projām no valsts un problēma atrisinājās pati no sevis. 

Tālāk meita apstākļu spiesta turpināja mācības starptautiskā skolā Dānijā, kur mācību gads sākas augusta vidū un ilgst līdz Jāņiem, vasaras brīvlaikam atstājot septiņas nedēļas, kam piepulcējas trīs nedēļas gadu mijā, pa nedēļai oktobrī, februārī un Lieldienās. (Tās tagad „nosedz" nestrādājoša mamma.) Mācību diena īsāka un mājas darbu mazāk. Ziemas Dānijā ir tikpat tumšas un vasaras tikpat īsas. Taču viens nepārvērtējams pluss ir tas, ka katru dienu skolā bērni pavada svaigā gaisā teju divas stundas. Nekādas atrunas par sniegu vai lietu nelīdz, jo tam ir domāts apģērbs. Ticiet man, vairs nekādas slimošanas kā Latvijā. Visticamāk tādēļ, ka šādā ritmā bērns, kas pa tumsu atnāk un aiziet no skolas, pašā skolā izbauda svaigu gaisu un pieticīgo ziemas gaismu, nemaz nerunājot par citiem gadalaikiem.

Dānijā katru dienu skolā bērni pavada svaigā gaisā teju divas stundas

Pēc līdzīgiem principiem strādā arī parastās dāņu skolas. Dānijas izglītības ministrijā noskaidroju, ka par skolu brīvlaiku sākumu un beigām formāli lemj pašvaldības, kuru pārziņā ir skolas, taču caurmērā vasaras brīvlaiks sākas jūnija ceturtajā nedēļā un beidzas augusta trešajā nedēļā. Tā nu vasaras brīvlaiks ir 6-7 nedēļas garš un iekrīt pašā labākajā vasaras brīdī. Tad atvaļinājumus izmanto arī bērnu vecāki, tāpēc brīvlaika lielāko daļu bērni pavada kopā ar vecākiem. Laika starpību starp bērnu brīvlaiku un caurmērā piecas nedēļas garo vecāku atvaļinājumu, bērni var pavadīt brīvā laika aktivitātēs, ko organizē pašvaldības un kuru izmaksas daļēji sedz arī vecāki.

Šāda kārtība pamatojas valsts noteiktā principā, ka bērni apmeklē skolu kopumā 200 dienas gadā. Atsevišķos gadījumos var būt arī, piemēram, 195 dienas, ja ir garāka mācību diena. Galvenais ir apgūt noteikto mācību stundu skaitu. Caurmēra skolas dienas garums Dānijā ir no astoņiem rītā līdz diviem pēcpusdienā, jaunākās klasēs mācību dienas garums nevar būt garāks par septiņām stundām. Te gan jābilst, ka skolu brīvlaiku principi Dānijā jāskata sasaistē ar vienu no īsākajām darba nedēļām un garākajiem atvaļinājumiem vecākiem Eiropā. Šī ir sabiedrība, kurā ģimenei ir ļoti būtiska loma, tādēļ darba dienas atlikušo daļu, brīvdienas un brīvlaikus vecāki pavada kopā ar bērniem.

Saules par maz, par daudz

Savu privāto pieredzi, kas sanāk nedaudz starptautiska, pieminu vien tādēļ, lai lasītāji man nepārmestu, ka vispār nezinu, par ko runāju. Tomēr vecāku privātā pieredze, tāpat kā katras individuālas skolas pieredze nav tas labākais padomdevējs reformām, kas skar pietiekami lielu sabiedrības daļu. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka vienai ģimenei ir uzskats, ka ar bērniem jātiek pašiem galā, kamēr citi to labprāt nodod vecmāmiņu un auklīšu pārziņā. Vieniem ir automašīna un lauki sasniedzamā attālumā, kamēr citi paši dzīvo dziļos laukos, no pasaules nošķirti. Katrs iekārtojas, kā māk, un viens universāls modelis nepastāv.

Tāpat kā katrai skolai ir logi savā debess pusē, un vienai maijā klases sakarst, kamēr citai ne. Turklāt to, ka skolotājiem lielas slodzes, mazas algas un pašvaldības vispār nabagas, mēs jau agrāk esam dzirdējuši. Diemžēl ar tādiem argumentiem nevar tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ un bagātāks arī nevar palikt. Ir diezgan absurdi novest diskusiju līdz tam, ka nekas nav jāmaina tāpēc vien, ka ziemā mums saules par maz, bet vasarā par daudz. Kā nu ir, tā ir, turklāt mēs neesam vienīgā valsts uz pasaules ar absolūti unikāliem dabas apstākļiem.

Līdzšinējā diskusija, kas gan ir tikai vēl pats sākums, nerāda, ka racionāli un pietiekami argumenti būtu abās pusēs. Ministrs R.Ķīlis pēc pirmā skolu, skolotāju un arodbiedrību sašutuma viļņa ir piemetis jaunu pagali diskusiju ugunij, par argumentu minot pārāk lielo slodzi un dienas garumu augošiem organismiem. Tas būtu vērā ņemami, tikai vēl pietrūkst zinātnisku datu un pamatojuma, ka tieši tā tas arī ir. Ar dažiem teikumiem vien par maz. Vēl viens arguments no ministra puses ir, ka ar viņa iecerētajām pārmaiņām atbrīvotos vairāk laika, ko ģimenēm vakaros pavadīt kopā. Teorētiski jā, bet vai praktiski vecākiem kļūs īsākas arī darba dienas un vai mūsu sabiedrībā vispār vairs ir tradīcija vecākiem ar bērniem kopā pavadīt vakarus pie saimes galda?

Kultūras maiņa

Te nu mēs nonākam pie neizbēgamā jautājuma, kas īsti neparādās ministra un oponentu argumentos, bet ir būtisks jebkuru pārmaiņu apspriešanā. Proti, katra tradīcija darbojas konkrētās sabiedrības plašākas kultūras ietvaros. Kāpēc mums ir garš vasaras brīvlaiks? Vai to kāds vairs var pateikt? Varbūt tāpēc, ka skolotājiem patīk garš atvaļinājums. Varbūt tāpēc, ka patīk bērnus nogrūst sev no kakla uz (savulaik pionieru) nometnēm un laukiem. Varbūt tāpēc, ka agrārā sabiedrībā bērniem bija ganos jāiet un dārzi jāravē. Varbūt arī tāpēc, ka neviens vairs neatceras un nezina, kāpēc. Taču visticamāk, ka vismazākais sakars tam ir ar bērnu interesēm un viņu spējām izturēt slodzi.

Pirms tradīciju ledus uzlaušanas svarīgi ir saprast, ko mēs vispār tādā sabiedrībā, kāda ir Latvijas šeit un tagad, saprotam ar skolu. Vai tā ir vieta tikai zināšanu apguvei jeb arī daudziem bērniem tā ir dzīves skola un sociālu iemaņu galvenā apgūšanas vieta. Jebkuras pārmaiņas ieviešot, būtu jāpatur prātā, ka Latvijā ir ļoti nevienlīdzīga sabiedrība un skola ir viena no tām vietām, kas cenšas izlīdzināt iespējas vismaz bērniem.

Bagātākie vecāki vienmēr atradīs iespējas, kā savus bērnus nodarbināt brīvlaikos - sūtīt uz nometnēm, ceļojumos vai uzticēt auklēm vasarnīcās pie jūras. Viņu bērni arī garā brīvlaikā neceļos neaizies un iegūs dažādas jaunas zināšanas un pieredzes. Pavisam citādi būs tiem, kuri, nabadzības iesprostoti, vasaras pavada blokmājas dzīvoklī, pagalmā vai pie datora. Salīdzinot šo bērnu „bagāžu" pēc atgriešanās no brīvlaika, ieguvēji, protams, būs tie, kuru vecākiem ir vairāk iespēju. Bet vai galu galā ieguvēja būs visa sabiedrība?

Kā jau minēju Dānijas piemērā, skolēnu brīvdienas un arī skolas dienas garums ir tieši saistīts ar vecāku darba kultūru. Dānija ir tā zeme, kur daudziem ārzemniekiem „žoklis atkaras" uzzinot, cik īsa ir dāņu darba diena un cik daudz laika dāņi pavada ģimenēs. Tās ir tradīcijas, ar kurām mēs Latvijā diemžēl nevaram lepoties. Reti kurā privātā uzņēmumā cilvēki strādā tikai oficiālās astoņas stundas. Un, protams, ka tādi vecāki ir priecīgāki, ka skolas diena ir garāka un bērni nodarbinātāki, pat ja atvases „lūst nost".

Vai mēs kā sabiedrība esam gatavi mainīt šo kultūru, jo tas nozīmēs arī īsākas darba dienas veikaliem un iestādēm?

Ja dāņu tradīcija ir kopīga atpūta ģimenē, tad Latvijai unikāla lieta ir plašā mūzikas un tautas mākslas kultūra, kas saistīta ar mūsu tautas tradīcijām. Ja tās mums ir svarīgas, tad būtu jāatrod laiks, lai bērniem būtu iespēja apmeklēt tautas dejas, korus, mūzikas skolas, nebalansējot uz spēku izsīkuma robežas. Pie garāka mācību gada un īsākas skolas dienas tautas tradīciju kopšanai varbūt atliktu vairāk laika.

Nekas nav jāievieš automātiski tāpēc vien, ka tā ir citur. Ir jāizvērtē citu pieredzes plusi un mīnusi, kaut vai salīdzinot skolas gada un mācību dienas ilgumu ar savstarpēji salīdzināmiem sekmju un bērnu veselības rādītājiem. Taču nav arī krampjaini jāturas pie tradīcijām tāpēc vien, ka tās ir svētas un neaizskaramas, lai gan pašiem neskaidras un neizskaidrojamas. Vidusceļš pēc saturīgas diskusijas varētu būt pārmaiņu ieviešana pakāpeniski, katru gadu pieliekot pa nedēļai gada sākumā vai beigās, un tad vērtēt, kā tas ietekmē bērnu labsajūtu un mācību rezultātus. Ieviešot pārmaiņas konsekventi un pakāpeniski, liekie un nepatiesie argumenti atkritīs paši no sevis.

Autore ir neatkarīga žurnāliste