Mācības līdz Jāņiem vajadzīgas augošiem organismiem
Viedokļi
Man divi pusaudži, kas abi arī trenējas piecas dienas nedēļā. Stundas beidzas ap četriem, treniņi sākas orientējoši ap sešiem. Brīva laika tikpat kā nav, bet ir mājas darbi, kuriem ne vienmēr pietiek spēka. No šī viedokļa raugoties, piekrītu, ka mācību gada slodze ir par lielu. Bet! Lai izlīdzinātu slodzi, nepietiek tikai ar mācību gada pagarinājumu. Pirmkārt, ir nopietni jāiztīra liekais ūdens no mācību programmām un jālikvidē mājas darbi kā suga. Nedomāju, ka, piemēram, ir nepieciešams piebāzt pilnu galvu ar gadskaitļiem un karavadoņiem, ja to var Googlē atrast. Vēstures procesu izpratne dotu krietni vairāk. Un zināt no galvas Mendeļejeva periodisko tabulu arī nez vai vajag. Drīzāk prasmi šo tabulu lietot. Viss jau būtu labi. Varētu pārveidot mācību programmas, varētu aizvākt mājas darbus, mazliet pagarināt mācību gadu. Tikai kas to realizēs? Tās izstieptās bikšgumijas izglītības ministrijā un tādas pašas skolās? Vēl PSRS kaluma personāls?
Man arī divi bērni iet ģimnāzijā. Mājās pavada daudzas stundas, mācoties no galvas visas pasaules valstis un to galvaspilsētas, jo tāds, lūk, būšot kontroldarbs ģeogrāfijā. Kas izdomāja šādu mācību programmu? Tā taču pilnīga šizofrēnija. Es varētu saprast, ka jābūt priekšstatam, kādas valstis pasaulē ir, bet priekš kam turēt galvā visu valstu galvaspilsētas? Surināmas galvaspilsēta saucas Paramarībo, nu un kas? Kas tālāk? Es cenšos izdomāt, kāds tam varētu būt pielietojums turpmākajā dzīvē, un nudien nekas nenāk prātā!
@agrunteVarbūt tāda sistemātiska galvaspilsētu iekalšana neko daudz nedod, bet iekaļot galvaspilsētas man nav jākaunās cittautiešu priekšā, kas pat nezina kurā virzienā vispār atrodas Latvija, dzīvojot tepat Eiropā. Ja nemaldos, tad pasaules administratīvās kartes iepazīšanai, vidusskolā ir atvēlētas pa 1 studai katram kontinentam t.i. skolotājam, pat izmantojot interaktīvas metodes, nav iespējams iemācīt pasaules karti atvēlētajā laikā. Galvenā problēma ir priekšmetu nesasaiste savā starpā piem. pasaules administratīvā un politiskā karte ir cieši saistīta ar mūsdienu vēsturi. Ja vēsturē piem. māca par Eiropas Savienību, tad ģeogrāfijā ir lieki atkal iet cauri visām ES valstīm. Vai, ja Politikā māca par dažādiem politiskajiem režīmiem, tad skolēniem ir jābūt izpratnei, kur ir Ķīna, Venecuēla, Baltkrievija, ASV... Kad es mācījos pamatskolā, tad par 1.pasaules karu vēsturē mācījos 3 piegājienos - veltīgi izšķiest laiks, jo katrā no reizēm nebija īpaši daudz laika atvēlēts, lai izprastu procesus.
Par mājasdarbu kā sugas atcelšanu pilnībā gan nepiekrītu. Pat zinātniekam nav jābūt, lai saprastu, ka, lai kaut kas paliktu galvā, to vajag atkārtot. Un kur vēl labāk, ja pats bērns individuāli to dara, paralēli domājot līdzi. Un bērnam 5 treniņi nedēļa ir stipri par daudz. Mācībām jābūt pirmajā vietā, un tas ir jāsaprot/jāuzsver arī sporta skolotājiem/treneriem. Bet tā jau ir katra vecāka individduāla atbildība.
Nasing Spešal, bet jāņem vērā, ka galvaspilsētas mēdz arī mainīties. Kopš es pabeidzu skolu, ir paspējušas izveidoties daudzas jaunas valstis (skaitot PSRS un Dienvidslāvijas sabrukumu ap 30!), un vairākās valstīs ir mainījušas galvaspilsētās vai vismaz to nosaukumi. (Pirmais kas ienāk prātā - Kazahstāna, Vjetnama). Un šis process nebeigsies nekad. Varbūt tad liksim mācīties skolēniem no galvas, piemēram, vilcienu sarakstu Rīga - Jelgavā? Noderīgums būtu tāds pats.
(Starp citu, bērnībā es tiešām zināju visas valstis no galvas, tāpēc ka mūsu mājā bija liela pasaules karte pie sienas virtuvē. Es pats tās iemācījos spēlējoties, jo nekādu citu izklaižu tolaik nebija, un liku vecvecākiem mani eksaminēt. Bet ja man tagad pajautāt, man nav ne jausmas kur ir Surināma. Un tas liecina par to, ka dzīvē tas nav vajadzīgs un aizmirsīeies ar garantiju.)
Tai pat laikā cilvēki nezina vitāli svarīgas lietas, kuras tiešām ir vajadzīgas ikdienā. Piemēram, mums visiem tik dārgi izmaksā enerģija (un maksās arvien vairāk un vairāk), bet cilvēki šajā jomā ir vnk analfabēti. Man inteliģenti cilvēki ar augstāko izglītību jautā "Ja man ir el. krāsns ar jaudu 2 kW, cik daudz elektrībās tā tērēs dienā vai mēnesī?" Viņi to nespēj paši aprēķināt, jo viņiem nav ne jausmas kas ir kWh. Cilvēki nezina pat tik elementāras lietas, ka noteikta daudzuma kurināmā sadegšana rada noteiktu daudzumu enerģijas, un ļauj sevi apmuļķot visādiem žulikiem, kuri iesmērē viņiem krāsnīs ar apdari no "īpaša akmens", kas "rada papildu siltumu".
(Starp citu, bērnībā es tiešām zināju visas valstis no galvas, tāpēc ka mūsu mājā bija liela pasaules karte pie sienas virtuvē. Es pats tās iemācījos spēlējoties, jo nekādu citu izklaižu tolaik nebija, un liku vecvecākiem mani eksaminēt. Bet ja man tagad pajautāt, man nav ne jausmas kur ir Surināma. Un tas liecina par to, ka dzīvē tas nav vajadzīgs un aizmirsīeies ar garantiju.)
Tai pat laikā cilvēki nezina vitāli svarīgas lietas, kuras tiešām ir vajadzīgas ikdienā. Piemēram, mums visiem tik dārgi izmaksā enerģija (un maksās arvien vairāk un vairāk), bet cilvēki šajā jomā ir vnk analfabēti. Man inteliģenti cilvēki ar augstāko izglītību jautā "Ja man ir el. krāsns ar jaudu 2 kW, cik daudz elektrībās tā tērēs dienā vai mēnesī?" Viņi to nespēj paši aprēķināt, jo viņiem nav ne jausmas kas ir kWh. Cilvēki nezina pat tik elementāras lietas, ka noteikta daudzuma kurināmā sadegšana rada noteiktu daudzumu enerģijas, un ļauj sevi apmuļķot visādiem žulikiem, kuri iesmērē viņiem krāsnīs ar apdari no "īpaša akmens", kas "rada papildu siltumu".
Nu, tas, ka mājasdarbi nekur citur kā bijušajā PSRS teritorijā neeksistē gan ir blēņas - pēc personiskās pieredzes zinu, ka gan Luksemburgā, gan Francijā, gan Beļģijā tie noteikti eksistē. Turklāt mācību gads sākas septembrī, bet beidzas jūlija sākumā, un mācību diena sākas ap 08.30 un beidzas ap 16.00 (nelielas variācijas dažādās valstīs, dažās ir viena vai divas īsās dienas, kad stundas beidzas ap 13.00, vai kā Francijā - brīvas ir arī trešdienas, bet attiecīgajās skolās mācību diena ir vēl garāka). Un tā tas ir pamatskolā. Vidusskolā slodze ir lielāka. Toties mācību gada laikā ir vairāki garāku brīvdienu periodi (atkal ar nelielām variācijām) - novembrī 1 vai 2 nedēļas, Ziemassvētkos aptuveni 2 nedēļas, 2, nedēļas arī Lieldienās, kā arī 1 nedēļu garas brīvidienas maija beigās.
Un saskaitot to visu kopā tas pats vien sanāk. Bez tam ir 2as nedēļas apmaksāta nometne Alpos, kalnu slēpošanai, kas skaitās mācības, jo ir sporta un citas stundas.
Tikai tas ķīlis jau nepiedāvā apmaksāt slēpošanu un dabas stundas Alpos.
Tālāk - novembrī Romā Kolizejā sastapu vairākas klases no Francijas, kurām bija vēstures stundas Kolizejā. Ko šajā lietā var piedāvāt ķīlis?
Tikai tas ķīlis jau nepiedāvā apmaksāt slēpošanu un dabas stundas Alpos.
Tālāk - novembrī Romā Kolizejā sastapu vairākas klases no Francijas, kurām bija vēstures stundas Kolizejā. Ko šajā lietā var piedāvāt ķīlis?
Vienkāršs rēķins: ja pieliek 1 nedēļu klāt pie mācību gada, tad pārējās nedēļas var noņemt tikai 1 stundu, jo citādi visa attiecība ir pa nullēm! Kā tur ir ar to saskaitāmo kārtības maiņu un to rezultātu?
9 mēneši mācībām. ~4 nedēļas brīvlaiki. => 8 mēn pa 4 ned => 32 nedēļas
Ja 5 dienas ir 7 stundas => 35 stundas nedēļā...
9 mēneši mācībām. ~4 nedēļas brīvlaiki. => 8 mēn pa 4 ned => 32 nedēļas
Ja 5 dienas ir 7 stundas => 35 stundas nedēļā...
Pilnībā piekrītu! Manuprāt, būtu arī apsverama doma pagarināt brīvās dienas ziemas tumšajos mēnešos - tādējādi bērniem nebūtu rīta agrumā pa tumsu jādodas uz skolu, atpakaļ un varētu arī ietaupīt uz elektrības, apkures skolās.Un slodze nudien ir par lielu, vajadzētu izvērtēt vai viss, ko māca ir nepieciešams. Lasot ''māmiņu-ekpertu'' nostāju, ka ar pašreizējo viss ir kārtībā, rodas iespaids, ka viņas ar saviem bērniem īsti nav runājušas, iesaistījušās mācību procesā.
Manuprāt, no mājas darbiem atteikties "kā šķiras" būtu kļūda, tāpat arī uzskats, ka pietiek ar prasmi, izpratni un zināšanas nav nepieciešamas teju vispār, var novest pie absurda.
Protams, bezmērā kalt formulas un gadskaitļus ir muļķīgi - bet, ja tas iet komplektā ar izpratni, tad tā nemaz nav kalšana, jo saprotamas (tātad arī "pielietojamas") lietas atmiņā paliek daudz, daudz vienkāršāk.
Ir jau arī bijuši viedokļi, ka reizināšanu, dalīšanu nevajag apgūt - ir taču kalkulatori...
Ja no tabulas pilnīgi nekas nav zināms (nav jau runa par to, ka būtu jāzin visi elementi), tad uz kā balstīsies šī prasme tabulu lietot? Tāpat - kā gan var palīdzēt izprast vēstures procesus nedodot kaut vai pamata zināšanas?
Tāpēc nevajadzētu absolutizēt - manuprāt, vajadzētu nevis atteikties no "atmiņas trenēšanas" vispār, bet veicināt jēgpilnu mācīšanos - mācību saturu orientēt uz to, lai iegūtās zināšanas būtu pielietojamas, uz izpratnes veicināšanu, jāpalīdz veidot vērtību sistēmu, jāmāca mācīties.
Protams, bezmērā kalt formulas un gadskaitļus ir muļķīgi - bet, ja tas iet komplektā ar izpratni, tad tā nemaz nav kalšana, jo saprotamas (tātad arī "pielietojamas") lietas atmiņā paliek daudz, daudz vienkāršāk.
Ir jau arī bijuši viedokļi, ka reizināšanu, dalīšanu nevajag apgūt - ir taču kalkulatori...
Ja no tabulas pilnīgi nekas nav zināms (nav jau runa par to, ka būtu jāzin visi elementi), tad uz kā balstīsies šī prasme tabulu lietot? Tāpat - kā gan var palīdzēt izprast vēstures procesus nedodot kaut vai pamata zināšanas?
Tāpēc nevajadzētu absolutizēt - manuprāt, vajadzētu nevis atteikties no "atmiņas trenēšanas" vispār, bet veicināt jēgpilnu mācīšanos - mācību saturu orientēt uz to, lai iegūtās zināšanas būtu pielietojamas, uz izpratnes veicināšanu, jāpalīdz veidot vērtību sistēmu, jāmāca mācīties.
Ministram novēlu izturību, diemžēl, cīņā ar iesīkstējušu sistēmu un pieradumu, kad racionāli argumenti tiek noliegti no pārāk ērtas komforta zonas. Diskusiju atbalstu un novēlu atrast labāko variantu, jo arī man bērni būs jāsūta skolā. Vielas kalšanu kā mācību formu un mājas darbu apjomu ne vienmēr nosaka programma, bet gan skolotājs, kuram trūkst iztēles atraktīvi un citādi pasniegt mācību priekšmetu. Jāsāk ar skolotājiem. Un skolotājus - komentētājus aicinu pārdomāt pirms kliegt - mana mamma ir skolotāja un skolā arī esmu gājusi, lai būtu ieskats skolotāju darbā.
Kategoriski nepiekrītu idejai atņemt vasaras brīvlaiku un lūdzu likt mierā tos vecākus, kuri spēj un spēs savus bērnus tajā laikā pilnvērtīgi nodarbināt un kuri ir spējīgi paši atbildēt par savas ģimenes budžetu.Ja rūpes par vecākiem, kuriem bērni vasarā kļūstot par akmeni kaklā, ir tik lielas, tad piedāvāju un lūdzu vasaras darbus nodrošināt kā brīvprātīgus. Kuriem nav vasarā, ko darīt - lūdzu: skolas lai ir atvērtas, piedāvājums lai ir daudzveidīgs un interesants - uz priekšu!
Papildus opcija: sagatavojiet sarakstu ar tēmām, ko vasarā paredzēts apgūt, un ļaujiet bērniem to nokārtot ātrāk, tādējādi ļaujot vismaz spējīgākajiem nopelnot "brīvlaišanu" uz vasaru un nemudinot vecākus gādāt ārstu zīmes u.c. veidus, kā cīnīties par sava bērna tiesībām uz veselību.
"Īsāks vasaras brīvlaiks ļautu vecākiem ietaupīt" Un cik ir ietaupījums, kad bērni, vasarā labi atpūtušies, ziemā slimo mazāk? Vai esat padomājuši, ka atpūtušies bērni rudenī spēj labāk mācīties? Bērnība ir tik īsa un kādus pamatus veselībai ieliksim, tādi būs visu mūžu.
Personīgi man bērnu veselība un pilnvērtīgas atpūtas iespējas vasarā ir svarīgākas par ierēdņu vēlmēm rūpēties par iedomāto manu nespēju vasarā nodarbināt bērnus.
Ja būs šīs dažas stundas vasarā, pēc tām bērni tajās dienās patiešām paliks uz karstajiem pilsētas akmeņiem tā vietā, lai normāli atpūstos, izgulētos, peldētos, ķertu taureņus un brīvā dabā kopā ar ģimeni darītu citas Latvijas vasarā vien iespējamās lietas.
Lūdzu. Pieprasu. Ceru, ka uzklausīsiet.
Jūs laikam kārtīgi neizlasījāt, ko Ķīlis iesaka. Viņš iesaka samazināt slodzi un vasaras mēnešos pievērsties radošākai pieejai mācībām. Man viņa piedāvājusm šķiet ļoti saprātīgs arī no tā viedokļa, ka piedāvā uz mācībām paskatīties nevis tikai kā uz nepatīkamu maratonu, no kura vajag 3 mēnešus atjēgties, bet gan kā uz patīkamu dzīvesveidu. Jāsaka, ka 2 mēnešu atvaļinājums arī ir reālistiskāka pieeja reālajai dzīvei. Neaizmirstiet, ka visiem bērniem kādreiz būs jāiemācās atpūsties tikai 1 mēnesi gadā. Kādreiz, starp citu, mācības reāli arī ilga līdz jūnija beigām, jo piemēram, lauku bērniem 1 mēnesi bija obligāti jāakple bietes vai jādara citi darbi. Un rudenī 1 mēn jārok kartupeļi..
oi nē, nē, nē. grūtības pakāpju dažādošana "uz leju" vienas klases, kursa, viena jebkā ietvaros ir slikta ideja. "uz augšu" der - spējīgākajiem dot papildu uzdevumus, tas ir pat nepieciešami. bet iespēja "atpirkties" no slodzes ir kaitīga. pašās mazākajās klasēs varbūt nē, bet, tikko parādās iespēja iegūto brīvo laiku, teiksim tā, tērēt ne gluži produktīvās un veselīgās nodarbēs, relatīvi pret saviem vienaudžiem samazināta slodze noved pie kaitīgiem ieradumiem (kaut ne dzeršanas un pīpēšanas - pietiek ar datoru :) un sabojātas motivācijas (ieradums nemācīties tradicionāli ir spēcīgāks par labu atzīmju vilinājumu :).
@VKarnīte. Piekrītu Jūsu domām. Pieņemam, ka 3.klasē stundas beidzas 14, vecākiem darbs 18. Tad bērnus atstāj uz pēcskolas nodarbībām, dažādiem pulciņiem, lai varētu kopā ar vecākiem doties mājup. Aha, samazinam stundu skaitu - kas no tā mainīsies?
Patīk rūpes par ģimenes budžetu :). Ne vārda par idiotiskajām naudas slaukšanas darba burtnīcām (kļūdu tur vairāk kā sunim blusu); par nenormāli dārgajām mācību grāmatām ne zilbes.
Ķibeļu sistēmā vesela jūra; iespējams, ka ministrs vienkārši cenšas saasināt uzmanību un sākt diskusiju.
Patīk rūpes par ģimenes budžetu :). Ne vārda par idiotiskajām naudas slaukšanas darba burtnīcām (kļūdu tur vairāk kā sunim blusu); par nenormāli dārgajām mācību grāmatām ne zilbes.
Ķibeļu sistēmā vesela jūra; iespējams, ka ministrs vienkārši cenšas saasināt uzmanību un sākt diskusiju.
kapec peksni uzsvars ir uz slodzi ne uz kvalitati..tadi atpalikusi provinciali macibspeki ar PSRS sliktakam tradicijam..tapat neko neiemacis ne lidz janiem ne pe pec janiem ne janu laikaa.lai ministrs pasez skolaa..tad redzes ka skolotajiem VISPAR nav nekada motiva kautko macit vai pasiem macities..jo ALGU tapat jau samaksas..jo valsts skola tacu..valsts ar skolotaju algosanu vispar veic kadas sleptas tikai sev zinamas socialas funkcijas.
Vecākiem, kam vasarā tāpat nav iespēju būt kopā ar bērniem un nav arī vecvecāku, kas pieskatītu pieskatāmos, iespējams it labi patiktu īsāks vasaras brīvlaiks. Pļāpas par ģimenes "kopābūšanu" vakaros ir pilnīgi liekas, jo, ja arī bērns pārnaks agrāk no skolas, vecākus taču agrāk no darba mājās nelaidīs - tas nu ir lieki piesaukts.
Ministrs jau nu drīzāk varēja pārdomāt, vai nepastāv iespēja pārveidot mācibu grāmatu izdošanas sistēmu, likvidējot (bezjēdzīgi dārgās!)darba burtnīcas, kurās reizēm atrodami arī kļūdaini sastādīti uzdevumi, un atjaunojot mazliet lielāku slodzi skolotājiem - liekot labot parastās kladēs vai burtnīcās risinātus uzdevumus, nevis tikai salīdzināt galaiznākumus pēc tabulas. Tas būtu viens.
Otrs. Cilvēkam ir vajadzīga gan atmiņa, gan zināšanas. Protams, vecais teiciens, par "vairāk mācās - vairāk aizmirst - mazāk zina" varbūt kaut kādā daļā ir arī patiess, bet kaut neliela izpratne dažādās jomās rada iespaidu par inteliģenci.
Trešais. Vēsturē var ieiet dažādi. Dažs ierakstīja tajā savu netīro pēdas nospiedumu, mainot kāda lietvārda dzimti. Vēl kādam gribas veikt pēc būtības virspusēju reformu, kas tomēr būtu ļoti labi pamanāma. Nezinu, pēc kādas metodikas tiek analizēta izglītības kvalitāte, lai Latvija regulāri nonāktu zemās vietās; tajā pat laikā vairākās "dižajās valstīs" briest klusa panika, ka jaunieši neprot ne rakstīt, ne rēķināt. Sekosim Eiropai?
Ministrs jau nu drīzāk varēja pārdomāt, vai nepastāv iespēja pārveidot mācibu grāmatu izdošanas sistēmu, likvidējot (bezjēdzīgi dārgās!)darba burtnīcas, kurās reizēm atrodami arī kļūdaini sastādīti uzdevumi, un atjaunojot mazliet lielāku slodzi skolotājiem - liekot labot parastās kladēs vai burtnīcās risinātus uzdevumus, nevis tikai salīdzināt galaiznākumus pēc tabulas. Tas būtu viens.
Otrs. Cilvēkam ir vajadzīga gan atmiņa, gan zināšanas. Protams, vecais teiciens, par "vairāk mācās - vairāk aizmirst - mazāk zina" varbūt kaut kādā daļā ir arī patiess, bet kaut neliela izpratne dažādās jomās rada iespaidu par inteliģenci.
Trešais. Vēsturē var ieiet dažādi. Dažs ierakstīja tajā savu netīro pēdas nospiedumu, mainot kāda lietvārda dzimti. Vēl kādam gribas veikt pēc būtības virspusēju reformu, kas tomēr būtu ļoti labi pamanāma. Nezinu, pēc kādas metodikas tiek analizēta izglītības kvalitāte, lai Latvija regulāri nonāktu zemās vietās; tajā pat laikā vairākās "dižajās valstīs" briest klusa panika, ka jaunieši neprot ne rakstīt, ne rēķināt. Sekosim Eiropai?
Jā, tieši to saka mans šābrīža kaimiņš (beļģis pēc tautības). Bet es atkal pretī - kad lai mūsu bērni sauli dabū izbaudīt? Pārējā laikā galvenokārt tumšs un apmācies, un ja vēl vasarā sēdēs telpās:-) Luksemburgā bērni mācās līdz jūlija vidum (tad man, viņus redzot, jādomā - nabaga bērni) un atsāk mācības septembra vidū (ideja - lai ģimenes var izmantot lētos brīvdienu piedāvājumus septembra sākumā). Un jā - ir 2 nedēļu brīvlaiki Ziemassvētkos un Lieldienās, un vēl trīs 1 nedēļas brīvlaiki. Slodze ir vienmērīgāka, nav tik daudz mājasdarbu vismaz mazajās klasēs. PIZA novērtējumā gan Luksemburga stabili ieņem pēdējās vietas. Bet, kā atkal saka mans kaimiņš - tāpēc ka mazā valstī vērtējot pilnīgi visus bērnus, citās valstīs - tikai izlasi. Var jau būt ... Nenoliedzami, ka īsais brīvlaiks ievērojami atvieglo tieši vecāku dzīvi, ļaujot viņiem netraucēti strādāt.Es drīzāk atbalstītu skolas sākumu augusta vidū.
Arguments, ka vecākiem vasarās nav, kur likt bērnus, neiztur kritiku! Šķiet, ka jebkurš pieaugušais, izvēloties laist pasaulē bērnu(-us), rēķinās ar to, ka bērns(-i) būs viņa aizbildniecībā 24stundas diennaktī, 7dienas nedēļā un 365dienas gadā. Vismaz tam tā VAJADZĒTU būt.
Savukārt, par pārmērīgi lielo slodzi skolā pilnīgi piekrītu. To būtu vērts risināt.
Savukārt, par pārmērīgi lielo slodzi skolā pilnīgi piekrītu. To būtu vērts risināt.
Saistīt faktu, ka daļai vecāku vasarās ir nopietni jādomā, kā nodarbināt un "kur likt" bērnu ar to, ka "bērns(-i) būs viņa aizbildniecībā 24stundas diennaktī, 7dienas nedēļā un 365dienas gadā" ir vienkārši liekulīgi un reālas problēmas "paslaucīšana zem paklāja". BTW - tad pasaki, KĀ Rīgā mītoša ģimene bez radiem laukos, vasarnīcām, u.t.t. var pilnvērtīgi noslogot ~ 11 - 12 vecu pusaudzi, ja pieņem, ka pāris nedēļas ir kāda nometne, vēl kādas pāris - ģimenes kopējā atpūta. Pārējā laikā -.... gaidu ieteikumus.
Sveika, Ingvilda!
Mūsu attieksme pret šo jautājumu ir atšķirīga pēc būtības.
Es, piemēram, nekad neesmu gaidījusi padomu vai palīdzību no ārpuses, lai atrisinātu problēmas (ja to tā var definēt), kas saistītas ar maniem bērniem.
Cits jautājums - 8 stundu noslodze skolā nav adekvāta pusaudžiem... Un, lūk, tas ir jārisina valdības līmenī.
Mūsu attieksme pret šo jautājumu ir atšķirīga pēc būtības.
Es, piemēram, nekad neesmu gaidījusi padomu vai palīdzību no ārpuses, lai atrisinātu problēmas (ja to tā var definēt), kas saistītas ar maniem bērniem.
Cits jautājums - 8 stundu noslodze skolā nav adekvāta pusaudžiem... Un, lūk, tas ir jārisina valdības līmenī.
Jā, ir gan atšķirīga, bet faktā, ja tādas problēmas nav personiski, tad šādas problēmas nav vispār. Jo tas, ka daļa bērnu vasarās bezmērķīgi "dauza bumbiņas", ir problēma. Tieši tāpat kā fakts, ka pret pavasari daļa bērnu ir pārāk saguruši, lai sakarīgi mācītos. Ja pirmajam sakarīga un visiem piemērota risinājuma patiesībā nav, tad otro var risināt, palielinot brīvo dienu / brīvlaiku daudzumu mācību gada laikā un attiecīgi pagarinot mācību gadu, kas tiek uztverts kā pasaules gals.
Bet par astoņu stundu noslodzi vidusskolā: ja jaunietis patiešām nodarbojas ar savu spēju attīstīšanu, ne tikai atsēž skolas solā, tad tās nav astoņas stundas, bet gan visas 10 vai pat vairāk. Un arī tas ir iemesls, lai pagarinātu mācību gadu, jo ieguvums būs pat tas, ja slodze mazinātos par vienu stundu dienā.
Bet par astoņu stundu noslodzi vidusskolā: ja jaunietis patiešām nodarbojas ar savu spēju attīstīšanu, ne tikai atsēž skolas solā, tad tās nav astoņas stundas, bet gan visas 10 vai pat vairāk. Un arī tas ir iemesls, lai pagarinātu mācību gadu, jo ieguvums būs pat tas, ja slodze mazinātos par vienu stundu dienā.
Kopumā piekrītu, ka neskādētu pagarināt mācību gadu. Jo man šķiet, ka tas milzu 3 mēnešu pārrāvums mācību procesā ir nelabs -- kultivē kaut kādu tādu attieksmi: ai, jānomoka tikai līdz galam [maija beigām], un tad varēšu ilgi laist muļķi. T.i. esošā darba organizācija galīgi nepalīdz macīties strādāt rūpīgi un visu laiku.
Tā un tagad padomājam, cik daudz mēs savulaik izmācijāmies tajās siltajās maija dienās, kad temperatūru pārsniedza 20 c grādus. Visticamāk ļoti maz ko.
Man neatbildēts paliek cits jautājums, ko darīs tie, kam jau Jūlijā sākas sporta nometnes, vai tie, kam vasarā ir vasaras darbi? Tie neatpūtīsies nemaz?
Manuprāt jaunajam ministram vajadzētu padomāt par 2 citām lietām.
1) Pārskatīt mācību saturu, vai tiešām tam visam tur ir jābūt?
2) Nodrošināt to, ka katrs LV bērns netikai var bet arī apmeklē sporta skolā, mūzikas skolā, dzied vai dejo, vai kā savādāk sevi pilnveido arī ārpus skolas (ne tikai truli blenž datora ekrānā) tad arī nebūs vairāk muļķīgu runu par 3 mēnešu gurķošanos.
Man neatbildēts paliek cits jautājums, ko darīs tie, kam jau Jūlijā sākas sporta nometnes, vai tie, kam vasarā ir vasaras darbi? Tie neatpūtīsies nemaz?
Manuprāt jaunajam ministram vajadzētu padomāt par 2 citām lietām.
1) Pārskatīt mācību saturu, vai tiešām tam visam tur ir jābūt?
2) Nodrošināt to, ka katrs LV bērns netikai var bet arī apmeklē sporta skolā, mūzikas skolā, dzied vai dejo, vai kā savādāk sevi pilnveido arī ārpus skolas (ne tikai truli blenž datora ekrānā) tad arī nebūs vairāk muļķīgu runu par 3 mēnešu gurķošanos.
Varbūt vajadzētu ar pavisam prozaisku faktu kā pašas programmas izķidāšanu? Kaut kā nemanīju ne vārdu par šo jautājumu. Un mainīt kaut ko tikai tāpēc, ka atšķiramies ar kaut ko ir stulbi.
Un atteikties pilnībā no mājas darbiem - hmm- visumā dīvaini, jo tomēr ir priekšmeti, kuros ir nepieciešami šie mājasdarbi, lai kaut vai atkārtotu un nostiprinātu uzzināto.
p.s. Manuprāt, Ķīļa k-ga rakstītais šobrīd atgādina - es te izdomāju, ka tā būs kruti, davai taisam augšā, pēc tam skatīsimies kas no tā visa sanāks. Tā nedara.
Un atteikties pilnībā no mājas darbiem - hmm- visumā dīvaini, jo tomēr ir priekšmeti, kuros ir nepieciešami šie mājasdarbi, lai kaut vai atkārtotu un nostiprinātu uzzināto.
p.s. Manuprāt, Ķīļa k-ga rakstītais šobrīd atgādina - es te izdomāju, ka tā būs kruti, davai taisam augšā, pēc tam skatīsimies kas no tā visa sanāks. Tā nedara.
Un kur ir salīdzinājums ar citu valstu mācību dienu / brīvdienu skaitu? Cik ir dzirdēts, redzēts un lasīts, lielā daļā citu valstu, kur ir īsāks vasaras brīvlaiks, ir vairāk brīvdienu citos laikos. Mums ir viena nedēļa rudenī, divas Ziemassvētkos, viena pavasarī un 3 mēneši vasarā, kas rupji rēķinot ir 4 mēneši. Lielākoties Eiropas valstīs pavasarī ir divi brīvlaiki - viens februārī/martā otrs ap Lieldienām. Ilgums ir atšķirīgs dažādās valstīs. Tā ka lielākoties ar 1-2 nedēļu atšķirību, mācību gads ir līdzīga garuma. Kāpēc lai mēs vienkārši pagarinātu savējo, neliekot kādu papildu brīvlaiku pa vidu? Un ja liekam, vai tomēr pie mūsu klimatiskajiem apstākļiem nav labāk pamācīties ziemā un saglabāt garāku brīvlaiku siltajā laikā?
Man būt domāt, ka galvenais īr rezultāts. Un šo rezultātu mēs varam izrēķināt pavisam vienkārši, bet diemžēl tam vajadzīgs ilgāks laiks.
1. Jauno uzņēmēju sakaits;
2. Jauniešu nodarbinātība;
3. Kopējā darba produktivitāte.
Šīs 3 lietas, kurās mēs ES atpaliekam nenormāli, starp citu, ir tās, kā noteikt, vai reformas ir bijušas lietderīgas. Un to mēs varēsim sākt redzēt ne agrāk kā pēc 10 gadiem. Fakts ir tas, ka kaut kas ir jāmaina, un argumentācija pagaidām nav tā sliktākā. Kā jau teikts- mācību gada pagarināšana- tas ir tikai viens solis. Izcili, ka varam par šiem soļiem diskutēt tagad.
1. Jauno uzņēmēju sakaits;
2. Jauniešu nodarbinātība;
3. Kopējā darba produktivitāte.
Šīs 3 lietas, kurās mēs ES atpaliekam nenormāli, starp citu, ir tās, kā noteikt, vai reformas ir bijušas lietderīgas. Un to mēs varēsim sākt redzēt ne agrāk kā pēc 10 gadiem. Fakts ir tas, ka kaut kas ir jāmaina, un argumentācija pagaidām nav tā sliktākā. Kā jau teikts- mācību gada pagarināšana- tas ir tikai viens solis. Izcili, ka varam par šiem soļiem diskutēt tagad.
Piekrītu, ka vasaras brīvlaiks skolās ir par garu. Tas ļauj izlaisties skolēniem un skolotājiem. Kā zināms, skolotāji tāpat kā pensionāri ir ļoti aktīvi un pilnīgi droši, ka viņi par savu 3 mēnešus garo atvaļinājumu (+ vēl ir ziemas, rudens un pavasara brīvlaiki-atvaļinājumi) cīnīsies ar zobiem un nagiem: draudēs, tēlos nabaga trūcīgos cietējus un, ja arī pieminēs bērnus, tad tikai manipulējot.
P.S. Nācies saskarties arī ar vairākiem izciliem pedagogiem, bet...
P.S. Nācies saskarties arī ar vairākiem izciliem pedagogiem, bet...
@MežaMeitaPieskaiti 4 brīvdienu nedēļas gada laikā.
Varu tikai piekrist, ka skolotāji būtu jāatbrīvo no neskaitāmās dokumentācijas, kurai nav nekāda pienesuma. Tā vietā būtu drīzāk jāveido visaptverošs skolotāja sasniegumu portfolio, ko varētu izmantot skolotāja kvalitātes izvērtēšanā. Nav nekādas nozīmes, kā skolotājs plāno savu laiku un metodes, ja skolēnu sasniegumi ir labi un skolēni/vecāki apmierināti ar viņa darbu.
Man tās diskusijas, ka papildus divas nedēļas dažiem krasi kaut ko mainīs liekas gaužām smieklīgas. Divas nedēļas ir minimums, ko vajadzētu pielikt mācību gadam! Skolēni nespēs atpūsties? Pasakiet tad tie, kas strādā, cik garš atvaļinājums ir nepieciešams, lai atpūstos no darba? Un kurā brīdī tas pāraug nevis atpūtā, bet gan kaut kādas alternatīvas nodarbes meklējumos, vai sliktākajā gadījumā- garlaicībā? Gan darbu gan mācības ir nepieciešams organizēt tā, lai no tā visa nevajadzētu mēnešus, lai atgūtos. Vai lai aizbēgtu. Es ceru, ka es to visu projecēju, jo es skolas gadus atceros ar vairāk kā nelielām šausmām. Un brīvdienas nebija jaukas, jo notika tik nepieciešamie reģenerācijas procesi lasot kolorado vaboles uz lauka. Brīvdienas bija foršas, jo nebija jāiet uz skolu. Slimot bija forši, jo nebija jāiet uz skolu. Bet ja bija jāiet, tad gāju zinot, ka stundas, ko pavadu klasē ir nepieciešamais ļaunums, lai varētu satikt savus draugus. Skaidrs, ka ar šādu attieksmi man atzīmes nekādas augstās nebija un ārpusskolas aktivitātes lielākoties sevī iekļāva mājasdarbu menedžementu, lai man būtu pēc iespējas vairāk no mācībām brīvā laika, bet tajā pašā laikā es netiktu izmests no skolas un tiktu pārcelts uz nākamo klasi. Un tā arī tas sanāca, vairāk vai mazāk. Protams, ka bija priekšmeti, kur man bija labas atzīmes, bet kā vēlāk izpētīju skolotājas, kas pasniedza šos priekšmetus neviena reāli maizi nepelnīja ar skolotāja darbu, visām bija alternatīvie peļņas avoti, kas ļāva nenestu uz skolu visus ar iztiku saistītos kreņķus. Tāpēc arī viņas varēja atļauties izmantot alternatīv(āk)as izglītošanas metodes un pret mācību procesu attiekties drusku vieglāk. Protams, ka noslodze bija augsta, bet es vienmēr mācēju savu darbu organizēt tā, lai man pietiktu laiks izklaidēm un, gadījumā, ja kāda no skolotājām izdomātu man uzlikt īpašo eksāmenu, kā nenokārtošana draudētu ar izslēgšanu no skolas, es vienmēr to varētu nokārtot. Jo lai arī es biju tāds, ko dēvē par slinku, man vienmēr priekšā bija bilde, par kādu cilvēku vēlos būt. Un tā nu es bildung-oju, beigās pabeidzot videni, nokārtojot astoņus (piecu vietā) eksāmenus ar otro augstāko rezultātu klasē. Tikai augstskolas otrajā kursā es sapratu, kāpēc ir nepieciešams mācīties. Pavasarī ir doma pabeigt maģistratūru. Pēc divām nedēļām atgriežos Latvijā no starptautiskās studiju programmas Īslandes Universitātē. Un nē, mūsējie nav ne par matu sliktāki kā citi studenti no ārvalstīm. Man tikai tā jocīgi kļuva, kad bija pirmoreiz esejā jāraksta savs viedoklis par kaut ko. Pasniedzējs teica, ka tā vajagot, jo redz es piecus gadus gandrīz esmu ieguldījis savā jomā un varot sanākt, ka mans viedoklis ir kaut ko vērts. Bet tāpat jocīgi.
P.S. Ķīļa kungam iesaku pārskatīt matemātikas programmu it īpaši, jo tā mežonīgā dalīšana un triganometrija ir senils artefakts no laikiem, kad fizikā valdīja viļņu teorija. Domāju, ka būtu foršāk, ja mani bērni mācītos bināro kodu un programēšanu, jo šis tomēr ir digitālais laikmets. Mencis lai paliek sākumskolai.
P.S. Ķīļa kungam iesaku pārskatīt matemātikas programmu it īpaši, jo tā mežonīgā dalīšana un triganometrija ir senils artefakts no laikiem, kad fizikā valdīja viļņu teorija. Domāju, ka būtu foršāk, ja mani bērni mācītos bināro kodu un programēšanu, jo šis tomēr ir digitālais laikmets. Mencis lai paliek sākumskolai.
Kas tas par brīnumu "fizikā valdīja viļņu teorija"? Ko šodien vispār var iesākt fizikā cilvēks, kurš nezina trigonometriju un viļņus? Viņš taču nevarēs atrisināt nevienu fizikas uzdevumu, kaut vai tāpēc, ka diferencīalie vienādojumi balstās uz viļņiem.
Arī datu apstrāde bez viļņiem nekur tālu netiktu, modernākās attēlu apstrādes un aptazīšanas metodes, datu kompresija (visādi jpeg) - tie visi ir viļņi, tīra Furjē analīze. Bez viļņu mācības mēs tagad diezvai varētu atļauties skatīties bildes internetā, jo failu izmērs vnk būtu par lielu.
Arī datu apstrāde bez viļņiem nekur tālu netiktu, modernākās attēlu apstrādes un aptazīšanas metodes, datu kompresija (visādi jpeg) - tie visi ir viļņi, tīra Furjē analīze. Bez viļņu mācības mēs tagad diezvai varētu atļauties skatīties bildes internetā, jo failu izmērs vnk būtu par lielu.
Ok, arī es diez vai piekristu izteikumam, ka tas ir nederīgi. Tas, ko vēlējos ir rosināt pārdomas par to, vai nav kas mūsdienīgāks, ko izmantot loģiskās domāšanas treniņiem. Protams, ka viļņi nekur nepazūd un izpratnei par to ir jābūt, kaut vai tāpēc, lai veidotu skaidru panorāmu par zinātni un to, kā tā attīstās. Un par to, kā atklājumi, kas rosina paradigmu maiņu maina ne tikai konkrēto jomu, bet arī citas zinātniskās disciplīnas. Tas arī mainītu attieksmi pret zināšanām, manuprāt.
@RūdolfsIntelektuāli spēcīgi skolēni tiek galā gan ar Menci, gan ar bināro kodu, un dzīvē viņi var sasniegt labus rezultātus ar abām metodēm. Problēmas ir ar vidēji spēcīgiem vai vājiem skolēniem, kuriem nav abstraktās domāšanas vai laba atmiņa procesu iegaumēšanai. Viņiem binārais kods ir tik pat abstrakts kā Menča vienādojumu sistēma. Ļoti maz skolotāju izmanto praktiskos eksperimentus, lai ne tik spēcīgie skolēni spētu saprast matemātikas, fizikas, ķīmijas, bioloģijas... jēgu.
Diez vai, ka var teikt, ka viņiem nav abstraktā domāšana, drīzāk- pie tās ir nepieciešams piestrādāt vairāk. Un te nu atkal mūžīgā pedagoģijas problēma- visi nav vienlīdzīgi. Vieni sapratīs ātrāk, citi lēnāk. Ceļot līmeni augstāk vieni nekad netiks līdzi. Pazeminot līmeni atkal dažiem var zust interese par priekšmetu, jo tas nesniegs izaicinājumus. Sadzīt nespējīgos īpašā klasē? Diskriminācija. Labākais, ko es esmu redzējis ir organizēt grupu darbu, lai spējīgākie palīdzētu tiem, kam veicas mazāk. Bet tas jau ir diezgan advancēti.
Visā visumā par to jēgu pareizi pateici. Nezinu, vai es biju/esmu intelektuāli mazspējīgs, bet to jēgu reāli apjēdzu vidusskolas beigās/studiju sākumā.
Visā visumā par to jēgu pareizi pateici. Nezinu, vai es biju/esmu intelektuāli mazspējīgs, bet to jēgu reāli apjēdzu vidusskolas beigās/studiju sākumā.
@RūdolfsJāsaka gan stipri sen, bet manā sākumskolā audzinātāja visiem 20 skolēniem spēja nodrošināt diferencētu pieeju. Kamēr skolēni ar vājākām matemātikas prasmēm cīnījās ar vidējas grūtības uzdevumiem, čaklākie un gudrākie tika pie grūtākiem uzdevumiem. Tie, kas nespēja uztvert tēmu, palika pēc stundām. Rezultātā neviens nebija nesekmīgs un visi prata pamatlietas. Grupu darbs nav īsti efektīvs, jo vājākie parasti neiesaistās un "paļaujās uz spējīgāko lauriem", bet spējīgākie nespēj pilnīgā izmantot savu potenciālu risinot viduvējus uzdevumus. Tādēļ mēs arī novērojam skolu noslāņošanos labajās un ne tik labajās, jo spējīgāko bērnu vecāki pārliek bērnus skolās ar spējīgākiem bērniem. Un varbūt tas arī nav slikti, jo spējīgākie nokļūst atbilstošā vidē, tomēr jautājums paliek par ne tik labajām skolām. Viņiem ir jāiekļaujas mācību vielā, kas ietver arī sarežģītākas lietas, ko lielākā daļa atlikušo skolēnu nav spējīgi uztvert. Savukārt, lai nostiprinātu vienkāršākas pamatlietas, nepietiek laika, jo skolotājam ir jāpilda mācību plāns un jāpasniedz viela, ko varbūt neviens klasē nesaprot.
Tādēļ skolotājam būtu jādod brīva vaļa mācību satura organizēšanā. Ja skolotājs redz, ka viņam klasē nav gaišu prātu, tad labāk lai visiem ir savas 4-5 balles un izpratne par pamatlietām nevis, ka puse klases ir nesekmīga un dažiem ir 6-7. Pie tam arī šajā gadījumā tiem dažiem var dot grūtāku vielu. Man 9.klasē tikai 3-4 skolēniem deva lasīt par "zelta griezumu" u.c. grūtākām tēmām ģeometrijā, jo skolotājs zināja, ka pārējiem kaut ko tik sarežģītu ir bezjēdzīgi dot.
Ja man kaut kur īsti neveicās, tad parasti dabūju meklēt privātskolotāju (kam es arī visvairāk varu pateikties par to, ko esmu sasniedzis). Tā ir diezgan interesanta alternatīva ārpusskolas aktivitātēm, ja nevedās šādi tādi priekšmeti. Skaidrs, ka atkal ne visi to varēs atļauties. Tiesa, ir pietiekami daudz bērnu, kam deju pulciņa, hokeja vai kādas citas aktivitātes vietā drīzāk noderētu privātskolotājs, lai kā tu saki, tiktu nodrošināta pamata vielas apguve.
Pirmkārt, kvantitatīvās izmaiņas nedos gandrīz neko, ja tās neapvienos ar rūpīgi pārdomātām kvalitatīvajām pārmaiņām, proti, izglītības satura uzlabojumiem.
Šeit vairāki iebilst, ka nabaga bērniņš jau tā līdz vakara melnumam skolā tup, tad viņš vēl dodas (tiek vests) uz dažādiem treniņiem, mūzikas vai/un deju skolām u.tml. Neskatoties uz to, vakarā viņam vēl jāpilda mājas darbi. Šo emocionālo argumentu par racionālu uzskatīt nevarētu, ja ņem vērā skolas lomu un mērķi jaunā cilvēciņa dzīvē. Ja nezināmu iemeslu dēļ vecāki izvēlas, pieļauj vai piespiež to bērnu apmeklēt padsmit ārpusskolas nodarbības (piem., tos pašus sporta treniņus) piecreiz nedēļā, vai stumj šo sportot, dziedāt, dejot un vēl kādā brīdī uzmalēt kaut ko, vienlaikus cenšoties sastellēt elektronikas pulciņā ieplānoto robotiņu, tad mājas darbu izpildīšana vakarā šim predisponētajam „universālajam kareivim” būs tīrais nieks. Normālā situācijā tie neprasa vairāk par vienu stundu dienā un parasti vēl mazāk.
Vasaras brīvlaiks tiešām ir par garu. Pietiktu ar vienu mēnesi. Iespējams, varētu pagarināt rudens, pavasara u.tml. brīvdienas. Citādi tas vasaras periods patiešām ir nesalīdzināmi ilgs pārrāvums.
Šeit vairāki iebilst, ka nabaga bērniņš jau tā līdz vakara melnumam skolā tup, tad viņš vēl dodas (tiek vests) uz dažādiem treniņiem, mūzikas vai/un deju skolām u.tml. Neskatoties uz to, vakarā viņam vēl jāpilda mājas darbi. Šo emocionālo argumentu par racionālu uzskatīt nevarētu, ja ņem vērā skolas lomu un mērķi jaunā cilvēciņa dzīvē. Ja nezināmu iemeslu dēļ vecāki izvēlas, pieļauj vai piespiež to bērnu apmeklēt padsmit ārpusskolas nodarbības (piem., tos pašus sporta treniņus) piecreiz nedēļā, vai stumj šo sportot, dziedāt, dejot un vēl kādā brīdī uzmalēt kaut ko, vienlaikus cenšoties sastellēt elektronikas pulciņā ieplānoto robotiņu, tad mājas darbu izpildīšana vakarā šim predisponētajam „universālajam kareivim” būs tīrais nieks. Normālā situācijā tie neprasa vairāk par vienu stundu dienā un parasti vēl mazāk.
Vasaras brīvlaiks tiešām ir par garu. Pietiktu ar vienu mēnesi. Iespējams, varētu pagarināt rudens, pavasara u.tml. brīvdienas. Citādi tas vasaras periods patiešām ir nesalīdzināmi ilgs pārrāvums.
Lai netērētu laiku nevajadzīgās diskusijās, būtu veselīgi redzēt tādu nelielu pārskata tabulu par skolu brīvdienu laikiem izglītības ziņā veiksmīgākajās Eiropas (un ne tikai) valstīs. Robertam Ķīlim nu noteikti tādai vajadzētu būt, tas būtu loģiski, ja to izmantotu argumentācijā. Dīvaini, kāpēc citu valstu pieredze te viņa rakstā nav pieminēta. Aplūkojot dažādu valstu pieredzi, noteikti vajadzētu arī ņemt vērā klimata atšķirības. Novembris Latvijā nav tas pats, kas novembris Itālijā. Paskatīsimies šodien ārā, īsā un pelēkā novembra dienā un padomāsim, vai šis būtu labākais un veselīgākais brīvdienu laiks šeit Latvijā.
Iegūglēju par skolu brīvdienām Somijā ("Finnland school holidays"), kas izglītības ziņā skaitās priekšzīmīga valsts. Tur skolas brīvdienas 2012.g. vasarā būs no 2. jūnija līdz augusta vidum, rudens brīvdienas 2 līdz 7 dienas oktobrī, Ziemassvētku brīvdienas 1 līdz 2 nedēļas. Lieldienu brīvdienas 4 dienas.
Cienījamo publiku uzaicinu apspriest, vai somi to dara slikti vai labi.
Rūdolf, somiem nebūt nav "bardaks augstākās izglītības sistēmā", tieši otrādi. Šis stāvoklis vairāk attiecas uz mums pašiem. Mūsu izglītības problēmu labi ilustrē kāds visai pagarš komentārs te augstāk (citēju beigu fragmentu):"..jo tā mežonīgā dalīšana un triganometrija ir senils artefakts no laikiem, kad fizikā valdīja viļņu teorija. Domāju, ka būtu foršāk, ja mani bērni mācītos bināro kodu un programēšanu" (citāta beigas)
Ši komentāra autors dziļi maldās: modernajā fizikā viļņu teorija "valda" joprojām, un praktiski visas mūsdienu jaunās tehnoloģijas (mikroelektronika, lāzeri, molekulārā bioloģija utt.) balstās uz kvantu mehāniku, kas mikropasauli apraksta kā matērijas viļņus.
Attiecībā uz "binārā koda mācīšanu" - dīvains ieteikums, to taču var kurš katrs iemācīties 5 minūtēs, ja mazliet piedomā. Piemēram, skaitlis 10 binārajā kodā ir 1010 (1x8+0x4+1x2+0x0), bet skaitlis 255 ir 11111111 (jeb īsākā pierakstā, FF heksadecimālajā kodā), Tam nu noteikti nevajag speciālu skolas programmu. Ak jā, un tad vēl tā "triganometrija". ;-)
Cik esmu studējis Somijā, tad tieši šāds iespaids man palika un to arī dzirdēju no citiem studentiem. Katrs izvēlas kādus kursus grib un studē, cik ilgi grib. Trūkst standarta, ja ne pašlaik, tad nedaudz vēlāk tas var diezgan nepatīkami atspēlēties.
Ok, par trigonometriju trāpīgi aizrādīji. Par kvantu mehāniku līdzīgi varu aizrādīt, ka tā darbojas nevis pēc viļņu principa, bet gan pēc viļņu un daļiņu aprakstu komplementaritātes principa. Es nenosodu to, ka tiek mācīta dalīšana un trigonometriskie vingrinājumi, man drīzāk liekas, ka loģisko domāšanu vajadzētu trenēt ar laikmetīgākiem piemēriem. Kaut vai to pašu programēšanu. Protams, ka pat darbojoties pēc kvantu mehānikas principiem fizikā nekur nav pazudusi klasiskā mehānika un tie sasodītie viļņi. Dalīt mācēt vajag katram, tāpat arī reizināt (pretēji reizrēķina iekalšanai), tāpat arī dziļa izpratne par digitālajām tehnoloģijām, domājams, lieti noderēs. Arī darbs ar plaša apjoma informāciju kļūst arvien ikdienišķāka lieta- datu bāzu izmantošana, meklēšanas rīku darbības principi. Mūsdienu cilvēks, lielākoties, no XX gs. cilvēka atšķiras ar pieejamās informācijas apjomu. Manuprāt, būtu noderīgi jau no mazām dienām apmācīt, kā to visefektīvāk izmantot.
P.S. Runājot par fiziku, kāds zina, vai pašlaik skolās tiek mācīts kaut kas līdzīgs "zinātnei kopumā"? Jo kad es mācījos, tad mums bija fizika, ķīmija, bioloģija utt., bet nekad netika izstāstīts par zinātnes vēsturi un evolūciju. Popers, Kūns un Lakatašs. Nemaz nesākšu par kritisko domāšanu kā priekšmetu.
Ok, par trigonometriju trāpīgi aizrādīji. Par kvantu mehāniku līdzīgi varu aizrādīt, ka tā darbojas nevis pēc viļņu principa, bet gan pēc viļņu un daļiņu aprakstu komplementaritātes principa. Es nenosodu to, ka tiek mācīta dalīšana un trigonometriskie vingrinājumi, man drīzāk liekas, ka loģisko domāšanu vajadzētu trenēt ar laikmetīgākiem piemēriem. Kaut vai to pašu programēšanu. Protams, ka pat darbojoties pēc kvantu mehānikas principiem fizikā nekur nav pazudusi klasiskā mehānika un tie sasodītie viļņi. Dalīt mācēt vajag katram, tāpat arī reizināt (pretēji reizrēķina iekalšanai), tāpat arī dziļa izpratne par digitālajām tehnoloģijām, domājams, lieti noderēs. Arī darbs ar plaša apjoma informāciju kļūst arvien ikdienišķāka lieta- datu bāzu izmantošana, meklēšanas rīku darbības principi. Mūsdienu cilvēks, lielākoties, no XX gs. cilvēka atšķiras ar pieejamās informācijas apjomu. Manuprāt, būtu noderīgi jau no mazām dienām apmācīt, kā to visefektīvāk izmantot.
P.S. Runājot par fiziku, kāds zina, vai pašlaik skolās tiek mācīts kaut kas līdzīgs "zinātnei kopumā"? Jo kad es mācījos, tad mums bija fizika, ķīmija, bioloģija utt., bet nekad netika izstāstīts par zinātnes vēsturi un evolūciju. Popers, Kūns un Lakatašs. Nemaz nesākšu par kritisko domāšanu kā priekšmetu.
Rūdolf, Jūs atkal ļoti labi ilustrējāt to, kas ir viena no būtiskām mūsu izglītības problēmām: aiziešana prom no priekšmetiem, kas trennē loģisko domāšanu, un kas ir nepieciešami jebkāda high tech attīstībai. Jūsuprāt, izglītības problēma Latvijā ir tā, ka skolās māca to "senilo trigonometriju", bet nemāca par: "..zinātnes evolūciju, "Popers, Kūns un Lakatašs. Nemaz nesākšu par kritisko domāšanu kā priekšmetu."
Redziet, Dienvidkorejas skolēni teicami pārzin senīlo trigonometriju, bet visticamāk, nekad nav dzirdējuši par "Poperu, Kūnu un Lakatašu". Taču Jūsu kabatā, ļoti iespējams, ir Somijas Nokia, Korejas Samsung , vai Taivānas HTC vai LG viedtelefons, Jūs skatāties Korejā vai Taivānā ražotā monitorā un rakstāt ar Ķīnā ražotu klaviatūru vai piezīmjdatoru. Tas viss ir absolūts high tech importēts, pirkts par Latvijas naudu. Pretī pārdodot ko? Filozofēšanu par Poperu, Kūnu un Lakatašu? Jūs redzat tai pircēju? Ir forši pafilozofēt brīvajā laikā, bet viena filozofiem pārpilna zeme nevar izdzīvot. Labākajā gadījumā pārdodam guļbaļķus, sliktākajā - vispār neko, bet pērkam (pagaidām!) visu uz kredīta, pārdodot vai ieķīlājot Latvijas "ģimenes sudrabu" - zemi, mežus un savu un nākamo paaudžu nākotni.
Es pilnībā piekrītu par to, ka Latvijas ražošanai nākotne ir tikai un vienīgi augsto tehnoloģiju jomā (ok, varbūt vēl mēbeles, kamēr te būs kāds koks). Tomēr negribētu noniecināt panorāmiskas izpratnes par zinātni nepieciešamību. Un runājot par augstajām tehnoloģijām es tieši domāju tehnoloģiju izstrādi un inovāciju. Nu nevarēsim mēs nodrošināt tik zemas ražošanas izmaksas kā Ķīnas/Taivānas/Malaizijas/... rūpnīcās. Ja runājam par Āziju kopumā, tad, manuprāt, viņiem ir viena īpašība, kur pagaidām Eiropa un ASV iepaliek- viņi zina, ko grib un ir ārkārtīgi motivēti to sasniegt. Inovācijas ziņā mēs viņus apsteigt vēl varam. Ak, jā- viņu arī ir mežonīgi daudz!
Un par senilo trigonometriju es varu atvainoties vēlreiz, tā ir nepieciešama. Bet ir nepieciešams ieraudzīt kontekstu, kur tā atrodas, kā ir radusies un, kur sastopama pašlaik. Te arī ir vajadzīga tā zinātnes filosofija. Filosofijai ir vairāki novirzieni, kādu no tiem tiešām var norakstīt pareflektēšanai brīvajā laikā, bet zinātnes metodoloģija ir novirziens, kas vienmēr ir bijis cieši saistīts ar zinātni. Un, manuprāt, bez tā inovācija nav iedomājama. Ir nepieciešami speciālisti, kam ir instrumenti, lai raktos dziļāk, bet vajag arī kādu, kurš uz lietām raugās plašāk, bet saglabā spēju sarunāties speciālistiem saprotamā valodā.
Es nezinu, vai to, par ko nupat rakstīju var "pārdot", visdrīzāk, ja izskaidro, kas tas ir, tad var.
Un par senilo trigonometriju es varu atvainoties vēlreiz, tā ir nepieciešama. Bet ir nepieciešams ieraudzīt kontekstu, kur tā atrodas, kā ir radusies un, kur sastopama pašlaik. Te arī ir vajadzīga tā zinātnes filosofija. Filosofijai ir vairāki novirzieni, kādu no tiem tiešām var norakstīt pareflektēšanai brīvajā laikā, bet zinātnes metodoloģija ir novirziens, kas vienmēr ir bijis cieši saistīts ar zinātni. Un, manuprāt, bez tā inovācija nav iedomājama. Ir nepieciešami speciālisti, kam ir instrumenti, lai raktos dziļāk, bet vajag arī kādu, kurš uz lietām raugās plašāk, bet saglabā spēju sarunāties speciālistiem saprotamā valodā.
Es nezinu, vai to, par ko nupat rakstīju var "pārdot", visdrīzāk, ja izskaidro, kas tas ir, tad var.
@Rūdolfs Piekrītu. Tie paši korejieši un ķīnieši varbūt ir efektīvi un lēti ražošanā, bet viņi jau no pirmajiem gadiem apgūst tehniskas iemaņas, kas balstās uz algoritmu iegaumēšanu. Tur ir ļoti zems radošums. Visas lietas, ko tur ražo, tiek izgudrotas "Vecajā pasaulē", jo radošums balstās uz humanitārās un sociālās nozares mijiedarbību - filosofija, māksla, socioloģija... Savukārt ķīmija un fizika ir tikai rīki ideju realizācijai. Un arī ķīmijas un fizikas attīstība balstās uz radošumu - spēju eksperimentēt ārpus ierastās lietu kārtības. Ne velti labākie filosofi ir bijuši dabaszinātņu pārstāvji un otrādi.
Rūdolf, komplementaritātes jeb papildināmības princips nozīmē, ka vienos apstākļos viens un tas pats mikropasaules objekts izturas kā daļiņa, citos – kā vilnis, un "sasodītie viļņi" ar visām to aprakstošajām metodēm nav nekāda noputējusi klasiskās fizikas koncepcija. Gluži otrādi, ideja, ka daļiņai piemīt viļņu īpašības, psiholoģiski šķitīs ļoti traka un revolucionāra jebkurai jaunai paaudzei. Atkarībā no tā, kādu mikropasaules objekta aspektu un tu gribi izpētīt, kvantu mehānikā vislabākā pieeja var būt tieši Šrēdingera vienādojums ar viļņu funkciju.No trigonometrijas ģeometrijas nekur tāpat neizvairīties, jo laikā, kamēr skolnieku psihe nav tik tālu pilnveidojies, lai bez protestēšanas darbotos ar abstraktiem objektiem, vingrinājumi ar telpiski uztveramām lietām ir labākais līdzeklis prāta trenēšanai. Pamēģini atsaukt atmiņā sajūtas, kā bija, kad pēc ģeometrijas sāki mācīties trigonometriju algebrā. Lai ķertos pie programmēšanas, īpaši jau binārajā kodā:)) (vieglāk tomēr izmantot asembleru vai vispār sākt ar augsta līmeņa programmēšanas valodu:), ir ļoti, ļoti ilgi jāvingrina prāts.
varētu piebilst, ka mācību gada pastiepšana varētu palielināt iespējas sinhronizēt dažādos priekšmetos apgūstamo vielu - vēsturē un ģeogrāfijā, algebrā un fizikā, utt. šobrīd principā ir skaidrs - mācību saturs diezgan saspiests, atkāpties no plāna īsti nav kur, manevra iespējas - mazas. pie "šķidrāka" mācību grafika iespējām to vai citu tēmu tajā vai citā priekšmetā pabīdīt uz augšu vai leju vajadzētu palielināties. manuprāt.
tomēr, tiešām, ir būtiski, lai satura izmaiņas (kaut vai pirmajā redakcijā) nāktu kopā ar slodzes izmaiņām.
ārkārtīgi būtiski ir par izmaiņu nepieciešamību pārliecināt skolotājus. ja bērniem skolā būs jāklausās, ka "agrāk gan - tik viegli bija mācīt", "pirms tas Ķīlis atnāca, viss tik labi bija!" un "šitā jau nevar mācīties", tad tas var atstāt graujošu ietekmi uz skolēnu motivāciju.
tomēr, tiešām, ir būtiski, lai satura izmaiņas (kaut vai pirmajā redakcijā) nāktu kopā ar slodzes izmaiņām.
ārkārtīgi būtiski ir par izmaiņu nepieciešamību pārliecināt skolotājus. ja bērniem skolā būs jāklausās, ka "agrāk gan - tik viegli bija mācīt", "pirms tas Ķīlis atnāca, viss tik labi bija!" un "šitā jau nevar mācīties", tad tas var atstāt graujošu ietekmi uz skolēnu motivāciju.
Diemžēl cienītais Ķīļa kungs aizmirsa pieminēt, ka daudzinātajā Eiropā vissmagākais bezdarbs ir tieši skolu beigušo jauniešu vidū, jo skolā apgūtais Sorosa sociāli-ētiskais ūdens nekādi nepalīdz reāla darba atrašanā.
No citām valstīm varbūt varētu mācīties nevis to, ka tur vēl 2. klasē neprasa lasītprasmi, bet 3. klasē vēl nemāca reizrēķinu, bet gan to, ka skolnieka vecākiem tur (Zviedrijā) nav jāpērk pilnīgi nekas, pat skolas soma un pildspalvas - valsts savus skolniekus apgādā ar pilnīgi visu.
No citām valstīm varbūt varētu mācīties nevis to, ka tur vēl 2. klasē neprasa lasītprasmi, bet 3. klasē vēl nemāca reizrēķinu, bet gan to, ka skolnieka vecākiem tur (Zviedrijā) nav jāpērk pilnīgi nekas, pat skolas soma un pildspalvas - valsts savus skolniekus apgādā ar pilnīgi visu.
Ar pildspalvu vai burtnīcu neviens gudrāks nepaliks! Nav māka bērnus radīt, bet audzināt un uzturēt. LPSRS laiki ir beigušies, kad viss bija par brīvu. Diemžēl daudzi vecāki Latvijā izgrūž skolas bērnu no rīta pa durvīm ārā, sagaida uz vakariņā un neliekas ne zinis. Pie tam, trūcīgām ģimenēm rudenī parasti tiek nodrošinātas skolas lietas un domāju, ka ja sociālajiem dienestiem lūdz, tad var saņemt palīdzību arī citā laikā. Problēma ir nevis mācību lietas, bet gan to, cik vecāki daudz laika velta savām atvasēm.
Lai pievienotu viedokli ⎯
vai
Vēl par šo tēmu
-
Radars Latvijā 0
Nedēļas notikumi Latvijā
-
Ķīlis tviterotājus aptaujā par mācību gada garumu 2
Valdība pagaidām neizmaina brīvdienu garumu
-
Radars Latvijā 0
Nedēļas notikumi Latvijā
-
Ledus sakustējies 3
Latvijas sabiedrība ir ilgi saukusi pēc pārmaiņām izglītības sistēmā. Nākamajā gadā...
-
Autonomas un individuālas skolas: kas un ar ko tās piepildīs? 9
Atbildībai skolā jānāk no pārliecības un profesionalitātes, nevis no neatlaidīgas kontroles