Līdz ar numurētiem rīkojumiem, tanku un tārpu leksiku aizejošais 2011.gads mums patiesībā ir nesis bagātīgu un apskaidrojošu atklāsmju klāstu. Paradoksālā kārtā neparastām situācijām bagātā gada atklāsmes ir tik vienkāršas un vecas patiesības kā pati pasaule. Tikai divdesmit gadus ilgušajā valsts jauncelsmes skurbulī mēs neesam gribējuši vai varējuši vecās patiesības ieraudzīt. Šis gads mums ir līdzējis atdarīt acis plašāk un redzēt vairāk. Taču jebkura atklāsme, cik vēlu tā arī būtu nākusi, ir ko vērta vien tad, ja no tās kaut ko mācāmies katrs atsevišķi un visi kopā. Vai būsim ko mācījušies no 2011.gada atklāsmēm, to rādīs nākamais gads.
Slūžas vaļā
Lai kāds arī būtu gala iznākums, nenoliedzami, ka divdesmit gadus ilgušo plūdumu pārraut un citā gultnē ievirzīt mēģināja 28.maija rīkojums Nr.2. Pateicīgi sakrītot apstākļiem un pūļa noskaņojumam, vēsturiskais rīkojums it kā parāva vaļā neredzamas slūžas, no kurām plūstošajai straumei vienā rāvienā vajadzēja aizslaucīt visas divdesmit (un, iespējams, vēl vairāk) gadus krājušās nebūšanas. Daudzi no mums cerēja, ka ūdens masa paraus līdzi bezdibeņos arī katra individuāli krājušās bēdas un nelaimes, kurām pat nav tieša sakara nedz ar lielo politiku, nedz oligarhiem.
Taču, lielajam ūdenim noskrienot, katrs no mums palika ar savām bēdām un likstām, kur bijis. Straume bija aiznesusi dažu labu vecu grabažu, taču, kā allaž pēc plūdiem, acij pavērās gana nepatīkama aina - sīkie gruži un sanesumi dūrās acīs un pat krasti vietām izrauti ar gabaliem. Dažviet gan straume noskalojusi apsūbējumu, atklājot lietu patieso dabu un seju.
Slūžām aizveroties un straumei noplokot, tīrīšanas ikdienas darbi atkal paliek mūsu pašu ziņā, ja vien negribam agri vai vēlu noslīkt mēslos.
Vienlaikus rīkojuma Nr.2 vaļā palaistā straume nesa atklāsmi, ka būtiskas pārmaiņas nav panākamas ar vienu rāvienu un rīt uz brokastlaiku. Ar vienu balsojumu referendumā un tam sekojošās vēlēšanās nekas nemainās uz burvju mājienu. Pārmaiņas uz labu radāmas vien pacietīgā, smagā un ilgstošā darbā. Kā nebeidzama cīņa ar putekļiem pagultēs, kā cīņa ar nezālēm dārzā „katru gad' no jauna". Galu galā ieguvējs ir tas, kas nepagurst no šīs nemitīgās cīņas un apzinās, cik tā mūžīga. Māju ir jātīra ne vien reizi gadā svētkos, bet ik dienu, kad vien tā ir netīra. Un tā jau patiesībā nav nekāda jauna atklāsme, vien labi aizmirsta vecā.
Duļķu mulsumā
Šī pati straume, gāžoties lielā ātrumā, ir saduļķojusi līdz tam lēnām un pamazām skaidrojošos ūdeņus, kas apskalo mūsu nacionālas valsts pamatus. Straumei un tās augšup nestajām duļķēm nav pa spēkam gruntīgi liktos pamatus sagraut, taču apšķiest ar netīkamiem dubļu traipiem var gan. Tas prasīs zināmu laiku, kamēr netīkamos traipus nokasīsim un ūdeņos pie pamatiem atjaunosim nepieciešamo skaidrību.
Te guvām atklāsmi, ka mānīgs ir bijis mūsu priekšstats par stabili pasaules nemiera jūrā nogruntētās valsts ēkas pabeigtību. Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī valsts un sabiedrība nekad nebūs gatava. Brīdī, kad iedomāsimies, ka viss padarīts un varam doties šķietami pelnītā atpūtā, vienā vai otrā veidā mums taps atgādināts par to. Un tad nu izvēle ir pašu ziņā - vai ļauties pašapmierinātam laiskumam un apziņai, ka pamati, reiz ielikti, ir neizskalojami, vai apzināties, ka tas ir nebeidzams un nemitīgs darbs, paaudžu paaudzēm darāms.
Cīņa nav galā un nebeigsies, jo kādēļ gan lai tā beigtos tieši tagad un mūsu paaudzes acu priekšā. Katrai paaudzei un laikam sava roka jāpieliek. Turklāt no mums jau tiek prasīts vismazāk, ja salīdzinām ar dzīvības cenu, ko maksāja visas iepriekšējās paaudzes.
No mums ir prasīts vien pašcieņas pilnā mierā un prātīgumā pateikt skaidru "jā" savas valsts, valodas un kultūras pastāvēšanai. Galu galā pašu pastāvēšanai.
Tik vien kā piecelties no dīvāna un aiziet līdz tuvākajam tautas nobalsošanas iecirknim. Katrai paaudzei savs, un šī ir mūsu atbildības stunda vēstures priekšā.
Duļķēm ir jānostājas un jānogrimst bezdibenī, no kurienes arvien grūtāk augšāmcelties. Taču nevajag arī sevi mierināt ar domu, ka ar tām var tikt galā ātri un vienā rāvienā. Nevajag arī ļauties augšup uzrauto duļķu sakultajam ūdenim un tā raisītajām šaubām par šīs valsts pastāvēšanas mērķi un nākotnes izredzēm. Duļķu radītā mulsumā var zaudēt mērķa skaidrību un pamatu noturību. Par mērķa skaidrību un pamatu noturību sardzē būs jāstāv mūžīgi. Arī tā ir mūsu šā gada atklāsme, pat ja divdesmit gadus piemirsta.
Autore ir neatkarīga žurnāliste
Duļķes, dubļi un bangaini ūdeņi :) Šīs metaforas rosina iztēli, taču kompliments tautai tas nu gluži nav :), tādēļ gribētu atgādināt , ka Latvijas vēlētāju vairākums izpelnījās starptautiskus aplausus par to, ka krīzes apstākļos, pie pilnas apziņas esot, :) atkārtoti nobalsoja par valdību, kura nesolīja nekā cita, kā vien grūtas dienas priekšā un nekādas pasakas.
