Bijušais diplomāts, tagad atkal dzejnieks Jānis Peters (72) uzskata, ka mums ir vēsturisks pienākums nosargāt latviešu valodu kā valsts valodu
Pirms 20 gadiem – 1991.gada 25.decembrī – PSRS sarkanais karogs tika nolaists un virs Kremļa pacēlās Krievijas baltzilisarkanais. Dzejnieks Jānis Peters, jau daudzus gadus viens no ievērojamākajiem latviešu inteliģences darbiniekiem, tolaik bija Latvijas valdības pārstāvis Maskavā. 20 gadus pēc PSRS sabrukuma tiekamies ar viņu, lai runātu gan par šo vēsturisko brīdi, gan par mūsu laika attiecībām ar periodu viņpus šīs robežšķirtnes.
Kādas bija sajūtas, skatoties Gorbačova televīzijas uzrunu, kad viņš atkāpās no PSRS prezidenta amata?
Sajūtas nebija nekādas. Liels pārsteigums nebija. Būdams tur kopš 1990.gada augusta kā Latvijas valdības oficiālais pārstāvis, arī kā PSRS Tautas deputāts, es sekoju visam līdzi, biju līdzdalībnieks. Ne jau kādos varoņdarbos, bet diezgan aktīvā darbībā Latvijas neatkarības virzienā.
Varbūt gandarījums?
Temps bija tik liels, ka tādas gradācijas īpaši fiksēt nebija laika. Tas bija tik vēsturisks laiks, ka nebija arī laika novērtēt, kas notiek. Turklāt Latvijas neatkarība jau bija izcīnīta, Latvijas valsts bija starptautiski atzīta. Galvenais gandarījums bija par to, un vairs nebija tik svarīgi, vai mums blakus bija Krievija vai kāda savienība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.