IR

Neticami – lats saglabājis vērtību 59

Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma programma Latvijai noslēdzas. Līdz šim SVF pārstāvji bijuši izcili lakoniski, bet nu misijas vadītājs Marks Grifits sniedz žurnālam „Ir" pirmo plašāko interviju par paveikto.
Grifits_gintsivu_k_ns-media_large
Marks Grifits. Foto: Gints Ivuškāns, F64
Pauls Raudseps 22.decembris 2011 09:00

Kā jūs vērtējat SVF aizdevuma programmu Latvijai?

Programmas svarīgākie mērķi ir tikuši sasniegti, neskatoties uz to, ka ekonomikas pielāgošana ir bijusi diezgan sāpīga. Latvijai ir daudz panākumu. Tā ir apņēmīgi tikusi galā ar tekošā konta deficītu, kas pirms krīzes bija milzīgs, ap 20% no iekšzemes kopprodukta. Jūs arī tikāt galā ar likviditātes [naudas trūkuma - red.] krīzi, kura valsti piemeklēja 2008.gada beigās. Valūtas kurss ir saglabājies, tas vēl ir spēcīgs un lats ir saglabājis savu vērtību. Tas ir liels sasniegums. Turklāt 2008.gadā bija bailes, ja Latvija nenoturēs valūtas piesaisti pie eiro, tad arī citām valstīm tā varētu pārtrūkt, un Latvijas krīze izplatītos uz citām Centrāleiropas valstīm.

Pateicoties Latvijas toreizējām spēcīgajām pūlēm, krīze tālāk neizplatījās. Valūtas rezerves ir pieaugušas, Latvija šogad varēja atgriezties finanšu tirgos, pārdodot 500 miljonu dolāru eiroobligāciju emisiju. Banku sistēma ir daudz stabilāka nekā tā bija.

Nesen bija zināmas problēmas ar „Krājbanku", un bija arī zināmas problēmas ar to, kā to risināja, taču tās nav ne tuvu tik smagas, kādas bija ar „Parex" 2008.gadā. Citi sasniegumi ir milzīgā fiskālā konsolidācija, apmēram 15% IKP. Dažas lietas, kuras Latvija spēja izdarīt 2008.gada beigās, ir ļoti iespaidīgas - daži nodokļu paaugstinājumi un izdevumu samazinājumi. Daudzi apšaubīja, vai tas būs iespējams, bet Latvija spēja to izdarīt, un tagad jūs esat daudz stiprākā pozīcijā nekā daudzas krīzes skartās valstis eirozonā, kurām ir grūtības ieviest līdzīgas izmaiņas.

Finansiālā palīdzība no SVF un Eiropas Komisijas bija būtiski svarīga, tomēr svarīgākais ir tas, ka Latvija to naudu neizniekoja. Latvija ne tikai aizņēmās naudu, tā arī izmantoja iegūto laiku, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas un samazinātu budžeta deficītu.

Gandrīz no 2009.gada vidus jau divus gadus ir atsākusies izaugsme, tas ir izcili. Šā gada trešā ceturkšņa IKP izaugsme bija spēcīga, tā ka gada kopējais pieaugums varētu būt ap 5% vai pat vairāk. Šķiet, ka inflācija arī ir sasniegusi maksimumu un sāk kristies.

Taču no negatīvās puses jāsaka, ka bezdarbs ir augsts, ap 14,5%, un tautsaimniecības kopējais apjoms ir zem līmeņa, kurā tas bija pirms krīzes. Tiesa, tad bija tāds neliels burbulis, tāds līmenis nebija noturams.

Ko varēja izdarīt labāk?

Būtu bijis labi, ja Latvijas valdība būtu ātrāk sapratusi, ka būs problēmas. Nebūtu bijis slikti, ja būtu jau pirms krīzes saukti palīgā SVF vai EK, lai palīdzētu veikt korekcijas. Man šķiet, ka reakcija uz „Parex" paniku nebija sevišķi veiksmīga. Varēja ātrāk iesaldēt noguldījumus, bankas nacionalizācija notika diezgan dīvainā veidā. Būtu bijis labāk banku vienkārši pārņemt, sadalīt to labā un sliktā bankā. Tā vietā visiem tika samaksāts - gan lielajiem noguldītājiem, gan sindicēto kredītu izsniedzējiem -, tas jūsu valstij daudz izmaksāja.

Fiskālā konsolidācija bija smaga. Būtu bijis labi, ja tās smagumu izdalītu vienlīdzīgi starp iedzīvotājiem. Sevišķi aizsargājot nabadzīgos, liekot arī turīgajiem nest lielāku daļu no šā sloga, iespējams, palielinot nekustamā īpašuma nodokli vai arī ieviešot progresīvo individuālo ienākuma nodokli. Mēs to agrāk centāmies panākt, bet valstī šai idejai bijusi ļoti maza pretimnākšana, vismaz politiskajā līmenī.

Es arī esmu norūpējies par augsto bezdarba līmeni. Tas ir nozīmīgi samazinājies, bet vēl aizvien ir augsts. Tās ir lietas, kuras varēja izdarīt labāk, tomēr ir arī vērā ņemami sasniegumi.

Vai programmas gaitā ir kādas lietas, kuras jūs sevišķi pārsteidza? Jādomā, ka 2008.gada beigās neviens nebūtu sagaidījis tik strauju izaugsmes un eksporta atkopšanos.

Tautsaimniecības lejupslīde patiesībā bija daudz skarbāka, nekā bijām paredzējuši 2008.gadā. Tas ir tas, ko es nebūtu prognozējis. Taču mēs tad paplašinājām sociālo drošības tīklu un ļāvām atkāpties no sākotnējiem fiskālajiem mērķiem, kad recesija kļuva daudz smagāka.

Par izaugsmes atgriešanos var teikt, ka krīzes skartajās valstīs tas nav neparasti. Pēc straujas lejupslīdes tās atduras pret zemāko punktu un sāk atkopties. Pēc iekšējiem faktoriem vērtējot, Latvijas perspektīvas ir gluži labas. Riski tagad rodas Eiropā, nevis Latvijā. Allaž biju pārliecināts, ka notiks atkopšanās. Uz to nevajag akli paļauties vai priekšlaicīgi rēķināties, tomēr man likās, ka tā būs.

Jūs runājat par riskiem no Eiropas. Ņemot vērā tur notiekošo, cik reālistisks ir 2012.gada budžets?

2012.gada budžets nav perfekts, tajā varēja iekļaut vēl kādas reformas, tomēr mēs uzskatām, ka ar to vajadzētu pietikt, lai sasniegtu deficītu, kas ir 2,5% no IKP. Tas būtu nozīmīgi zem Māstrihtas kritērijiem, kuri jāizpilda, lai varētu ieviest eiro. Tas jūsu valstij ir neticams sasniegums. 2009.gada vidū būtu bijis ļoti grūti to paredzēt. Risks ir, ka Eiropa varētu sākt ieslīgt recesijā. Tas vēl nav skaidrs, skaitļi nav nepārprotami, tomēr nākotnes rādītāji nav labi. Šis izaugsmes palēninājums varētu sasniegt arī Latviju. Mēs nākamajā gadā prognozējām 2,5% izaugsmi. Pirms dažiem mēnešiem visi mūs kritizēja, ka esam pārāk pesimistiski, taču tagad tas drīzāk šķiet optimistisks pieņēmums. Ja izaugsme būs lēnāka, ko tas nozīmēs budžeta deficītam? Tas ir risks.

Tomēr ir arī pašu radīti riski. Ir jāizvairās no tādām «avārijām», kādas šogad notika ar „airBaltic" un mazākā mērā ar „Krājbanku". Tās var palielināt valsts parādu un budžeta deficītu.

Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs ir norādījis, ka nākamajā gadā naudas neparedzētiem gadījumiem ir ļoti maz - tikai 0,2% no IKP. Tātad nav rezervju, lai nosegtu kļūdas, pārtēriņus veselības aprūpes sistēmā vai papildus maksājumus „airBaltic". Tomēr ir budžets, kurš ļauj jums sasniegt 2,5% deficītu. Māstrihtas mērķis ir 3%. Tātad tur pa starpu ir diezgan daudz vietas. Tāpēc nevar teikt, ka obligāti būs nepieciešams jauns budžets. Mēs tikai pavasara beigās zināsim, vai tāds būs nepieciešams.

Cik lieli ir ārējās vides radītie riski, ka Latvija varētu neieviest eiro?

Latvijai ir jāizdara tas, kas ir Latvijas spēkos. Tai ir jādara viss iespējamais, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus. Man šķiet, ka Latvija, lai to izdarītu, ir uz pareizā ceļa. Latvijai jāizdara savi darbi. Pasaule patlaban ir ļoti neprognozējama, vide ir diezgan sarežģīta, un Latvijai jāpierāda, ka tā nopietni vēlas savaldīt deficītu un būt atbildīga, labi pārvaldīta valsts. Tad Latvijai veiksies. Tā ir labākā stratēģija, ņemot vērā neskaidrību par Eiropu.

Strukturālās reformas programmas laikā bijušas nemitīgs diskusiju temats. Kas ir sasniegts, kas vēl būtu jāizdara?

Pēdējos gados strukturālajās reformās bijuši nozīmīgi sasniegumi. Ticis samazināts valsts pārvaldes aparāts. Tika likvidēta puse valsts aģentūru. Ierēdņu skaits ir samazināts. Bijušas milzīgas veselības aprūpes sistēmas reformas, pārliekot uzsvarus uz ambulatoro aprūpi, apstādinot pārtērēšanu par slimnīcām un slimnīcu gultu vietām. Izglītības sistēmā ir samazināts skolotāju skaits, jo demogrāfiskās un iedzīvotāju skaita izmaiņas nozīmēja, ka skolēnu skaits uz katru skolotāju bija visai zems. Tas ir izmainīts un ieviests jaunais princips, ka nauda seko skolēnam. Pasaules Bankas ieteikumi šajos jautājumos ļoti palīdzēja, un valdība šīs izmaiņas ieviesa programmas pirmajā gadā.

Tomēr strukturālās reformas nav tikai fiskālas. Ir bijušas arī reformas likumdošanā, kas saistīta ar uzņēmumu maksātnespēju, elektrības pieejamību, nekustamā īpašuma reģistrāciju. Rezultātā jūsu Pasaules Bankas „Doing Business" reitings ir ļoti uzlabojies, jūs tagad esat 21.vietā pasaulē. Tas ir lieliski.

Ir vēl daudzas strukturālas reformas, kuras būtu jāveic. Daudzas no tām tiks apskatītas Eiropas Komisijas memorandā, EK šajā jautājumā uzņēmusies iniciatīvu. Viņi apskata tādus jautājumus kā konkurences politika, valsts uzņēmumu pārvalde, valsts iepirkumi. EK šiem jautājumiem ir cieši sekojusi un turpinās ar to nodarboties turpmākajos gados.

SVF šajā programmā pievērsusi lielu uzmanību nabadzības novēršanai. Kādi ir jūsu ieteikumi Latvijas labklājības sistēmas attīstībai nākotnē?

Mūsu pieredze citās krīzes skartajās valstīs lika mums šim jautājumam pievērst lielu uzmanību. Mēs bijām noraizējušies, ka bezdarbs pieaugs, un tā arī notika. Mēs zinājām, ka ļoti svarīgi bija cilvēkus pasargāt šīs skarbās recesijas laikā. Tāpēc daļa no sociālā drošības tīkla, kuru mēs palīdzējām uzlabot un par ko lepojamies, bija garantētā minimālā ienākuma (GMI) palielināšana, veselības aprūpes līdzmaksājumu saglabāšana trūcīgajiem un naudas atvēlēšana dzīvokļu pabalstiem cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Veidojot šo ārkārtas sociālā drošības tīkla programmu, mēs ļoti cieši sadarbojamies ar Pasaules Banku. Arī bērnudārzu saglabāšana piecgadīgajiem un sešgadīgajiem bija svarīga. Tās ir bijušas būtiskas programmas sastāvdaļas, un SVF kopā ar EK un PB daudz darīja, lai tos saglabātu. Arī simtlatnieku programma bija ļoti svarīga.

Šajā programmā iesaistījās neticams cilvēku skaits, un tas parādīja, ka cilvēki grib strādāt, viņi to ir gatavi darīt par diezgan mazu naudas summu un viņiem ir vajadzīgas darba vietas.

Esmu noraizējies, ka nākotnē šīs programmas varētu izbeigties. Ir plaši izplatīts priekšstats, ka tās ir vienkārši pagaidu programmas un ka tagad tās var pārtraukt. Taču bezdarbs vēl aizvien ir starp 14 un 15 procentiem, un pastāv arī risks, ka Eiropā varētu sākties recesija. Tas nozīmētu, ka bezdarbs turpinās būt augsts. Tāpēc to nevar uzskatīt tikai par pārejošu parādību. Ir maz ticams, ka Latvija atgriezīsies pie 6% bezdarba, kāds bija pirms dažiem gadiem. Tā vēl aizvien ir problēma un vēl aizvien šie cilvēki ir jāpasargā. Svarīgi, lai valdība saprastu, ka bezdarbs varētu vēl labu laiku būt augstā līmenī.

Kā šos cilvēkus var pasargāt? Ir jāizveido sistēma, kas nodrošina viņu pamatvajadzību apmierināšanu, taču neierauj viņus «nabadzības lamatās» un rada motivāciju meklēt darbu. Ja viņi sāk strādāt, tādēļ viņiem nevajadzētu zaudēt naudu, viņiem nevajadzētu saņemt mazāk strādājot, nekā nestrādājot. Nodokļu atlaides šo problēmu var palīdzēt atrisināt. Cilvēku gatavība strādāt simtlatnieku programmā parāda, ka viņi ir gatavi strādāt, viņi negrib dzīvot no pabalstiem. Ir nepieciešams izstrādāt sociālā drošības tīkla sistēmu, kura šos cilvēkus pasargā, bet arī mudina viņus sameklēt darbu.

Man nedaudz raizes rada tendence decentralizēt atbildību par pašvaldību drošības tīklu. Tas ir labi turīgākajām pašvaldībām, piemēram, Rīgai tā nav problēma. Taču visnabadzīgākajām pašvaldībām ar visaugstāko bezdarba līmeni šīm programmām būs grūti atrast līdzekļus. Tām nav resursu, nodokļu ienākumu, lai par to maksātu. Tas rada nopietnas bažas. Tas gan ir politisks jautājums, tāpēc man nevajadzētu pārāk iedziļināties, tomēr liekas - ir labi, ka valdība apņēmusies veikt 50% līdzmaksājumus GMI. Mums pat liktos, ka būtu labāk, ja tie būtu lielāki. Tas ir pretēji pašreizējam valdības politikas virzienam.

Tomēr man liekas, ka Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības uz atbalstu no savas valsts, tāpēc mēs atbalstām lielāku finansēšanas centralizāciju.

Iespējams, ka administrēšanu var decentralizēt, tomēr finansēšanai jābūt centralizētai. Jūs esat lepna tauta, jums citam par citu ir jārūpējas. Šajos grūtajos laikos solidaritāte ir ļoti svarīga.

Vai Latvija ir paraugs citām valstīm?

Pirmkārt - ko nevajadzētu darīt. Ir jāizvairās no kreditēšanas bumiem. Ir jāizvairās no lieliem tekošā konta deficītiem. Kad braucat par ātru, nevajag vēl gāzēt grīdā. Jābremzē. Kad iebraucat grāvī, ir grūti no tā atkal izkļūt. Taču, ja reiz valsts ir nonākusi starptautiskā aizdevuma programmā, lai panāktu izmaiņas, kuras Latvija ir spējusi veikt, ir jābūt spēcīgi nostiprinātām reformu «politiskajām īpašumtiesībām». Citādi tas nedarbosies. Tā nav vienkārši SVF vai EK programma. Tā ir valsts programma. Latvijā jau no paša sākuma šī atbildības izjūta bija neticami stipra, pat brīžos, kad krīze bija vissmagākā. Tā ir mācība citām valstīm. Tai ir jābūt jūsu programmai, nevis no ārpuses piegādātai.

Šī bija sarežģīta programma. Bet programma nevar būt mīksta, tai ir jāspēj dod rezultātu. Mēs varam palīdzēt to izstrādāt, bet mums pašiem ir jāspēj pieņemt darboties spējīgu programmu. Latvijas valdība to spēja izdarīt.

Ir svarīgi iespējami vairāk smago soļu spert ātri, jo laika gaitā aizvien grūtāk kļūst veikt reformas.

Vai Latvija ir paraugs tām eirozonas valstīm, kuras tagad cīnās ar līdzīgām problēmām?

No politiskās atbildības un ātras rīcības viedokļa - jā. Citos veidos Latvija ir diezgan atšķirīga. Bums bija ļoti straujš, kas tā nav bijis citās valstīs. Latvija arī ir maza tautsaimniecība, tas rada atšķirības.

Kad sākās sarunas par programmu, tika apskatīti dažādi scenāriji, tai skaitā lata devalvācija vai arī paātrināta eiro ieviešana. Ņemot vērā pēdējo gadu pieredzi, kā jūs tagad vērtējat šos priekšlikumus?

Katrā no tiem mēs redzējām plusus un mīnusus. Man šķiet, ka SVF šajā jautājumā nebija kādas noteiktas nostājas. Mēs gribējām būt droši, ka visas iespējas tiek apsvērtas. 2007. un 2008.gadā Latvijai bija ļoti liels tekošā konta deficīts un ļoti nozīmīgs reālā valūtas kursa pieaugums cenu un algu pieaugumu dēļ. Turklāt jūsu banku sistēmā plaši tika izmantots eiro. Bija daudz kas jāapsver. Man šķiet, ka bija svarīgi apspriest valūtas kursa stratēģiju. Latvijas pārstāvji to apspriest nebija sevišķi ieinteresēti, taču man liekas, ka ir svarīgi spriest, lai varētu pieņemt pamatotu lēmumu.

Ja Eiropas Centrālā banka būtu bijusi gatava akceptēt paātrinātu eiro ieviešanu, tas būtu varējis darboties, tomēr tika pateikts, ka tas nav iespējams. Tā bija radoša ideja, tomēr, liekas, priekšlaicīga.

Latvijas pārstāvji pastāvēja, ka jāsaglabā piesaiste eiro, mūsu partneri - EK, ECB, ziemeļvalstis - šo pieeju atbalstīja. SVF nolēma atbalstīt šo stratēģiju. Mums bija būtiski svarīgi, ka Latvijai, ja tā izpilda programmu, ir perspektīva ieviest eiro. Pēdējos trīs gados mūsu komanda ir strādājusi, lai šī programma izdotos. Tā ir Latvijas stratēģija, tā bija Latvijas izvēle, mēs to esam finansiāli atbalstījuši un devuši padomus, lai jūsu valsts stratēģija darbotos.

Kas bija vissmagākie brīži?

Sākumā, kad pietiekami labi netika risinātas „Parex" problēmas, kad bija milzīga nedrošība un cilvēki no bankas ņēma ārā naudu.

2009.gada vidū arī bija smags brīdis, kad bija jāpieņem budžeta grozījumi un bija jautājums, vai valdība panāks politisko partiju un sociālo partneru atbalstu. Arī budžeta struktūrā bija trūkumi. Tajā tika samazināts neapliekamais minimums. Tika risinātas problēmas ar pensijām, taču veidā, kas nepasargāja nabadzīgākos pensionārus. Bija lieli nediferencēti izdevumu samazinājumi. Bija grūti zināt, vai tik liela konsolidācija tiks pieņemta, taču, par nelaimi, tajā budžetā varēja arī būt daudz labākas reformas.

2009.gada rudens arī bija izaicinājums - vai tiks veikta otrā 500 miljonu latu konsolidācija? Arī tas varēja nenotikt. Daži Latvijas pārstāvji pilnībā nebija gatavi to darīt, taču tā laika finanšu ministrs savā gribā bija ļoti stiprs un apņēmības pilns, un viņš panāca savu.

Man liekas, ka 2009.gada smagajam darbam ir bijusi liela atdeve.

Kāda būs SVF sadarbība ar Latviju nākotnē?

Mēs ceram uz ļoti spēcīgu sadarbību ar Latviju. Mēs pāriesim uz «pēcprogrammas monitorēšanu», bet tas ir drīzāk kā dialogs, diskusija par rīcībpolitiku, jo Latvijai nākamajos gados SVF ir jāatmaksā diezgan nozīmīgas summas. Mēs arī esam ļoti ieinteresēti atbalstīt Latviju tās ceļā uz eiro, lai tā varētu ne tikai veikt fiskālo konsolidāciju, bet arī izpildīt Māstrihtas kritērijus. Tas nav SVF lēmums, tas ir ES lēmums, tomēr mēs sniegsim savus padomus, centīsimies nākt ar konstruktīvu kritiku. Ja viss būs kārtībā, būsim Latvijas spēcīgākais atbalstītājs. Mēs arī esam ieinteresēti sadarboties ar tiem cilvēkiem Latvijā, kuri atbalsta ekonomiskās reformas un vēlas pasargāt sociālo aizsardzības tīklu. Ja problēmas Eiropā kļūst nopietnākas, mēs arī esam gatavi atbalstīt Latviju un palīdzēt tai tikt cauri šādām grūtībām.

Būšu ļoti priecīgs atgriezties Latvijā. Ir bijis gods sadarboties ar ļoti daudziem talantīgiem cilvēkiem, kuri smagi strādājuši jūsu valsts labā. Jūsu ierēdņi strādā garas stundas ar neticamu atdevi. Arī daudzi cilvēki, kuri nestrādā valsts darbā, bija gatavi atvēlēt laiku, lai tiktos ar SVF, apmainītos ar viedokļiem un dalītos savās zināšanās. Es viņiem esmu ļoti pateicīgs.

Jums ir brīnišķīga valsts, ir bijusi lieliska iespēja te uzturēties, apskatīt dažādas vietas - Rīgu, Kolku, Ventspili, Siguldu. Man ir bijis gods palīdzēt Latvijas tautai.

 

Ieteikt šo rakstu? Jā(5)

Populārākie viedokļi

Plus_opinionlno NellijaLočmele. 2009.gada rudens arī bija izaicinājums - vai tiks veikta otrā 500 miljonu latu konsolidācija? Arī tas varēja nenotikt. Daži Latvijas pārstāvji pilnībā nebija gatavi to darīt, taču tā laika finanšu ministrs savā gribā bija ļoti stiprs un apņēmības pilns, un viņš panāca savu.
_______________________
Atļaušos atgādināt Jūsu nievājošo Repšes vērtējumu:)
 +20  Radius_box_plus Radius_box_minus 1 ATBILDE  ATBILDĒT  22.decembris 2011 09:57
Plus_opinionGundars Dāvidsons Interesanti. ir.lv iesakas parbaudit tulkojumu, divas vietas teikumu nozime, man shkiet ir otrada...
 +2  Radius_box_plus Radius_box_minus  ATBILDĒT  22.decembris 2011 13:50
Ķīps Vienmēr brīnos par tiem daudzajiem lietpratējiem , kas zin, kas Repšem, Dombrovskism, Vilkam bija un ir jādara. Es neņemos spiest - par dumju esmu ekonomiskajos jautājumos. Redzu tikai to, ka viņu darbs ir devis pozitīvu rezultātu. Apzinos, ka jebkuru darbu var izdarīt labāk, "bet kur malku cērt, tur skaidas lec".

Manā vērtējumā sliktākais no visa šī laika ir parazitējošā iedzīvotāju slāņa pieaugums. To cilvēku apjoms, kas nestrādā un pat negrib to darīt, bet saņem dažādus pabalstus, kompensācijas utt. Saņem maz, toties par velti, un pietiek vēl laika un iespēju burkšķēt par dzīvi, valsti, attieksmi, un draudēt ar savu aizbraukšanu.

Domāju, ka krīze Latvijā un krīze Eiropā visu samaisīs vienā katlā, un nemaz vairs nav tik skaidrs , kur pēc pieciem gadiem būs iepriekš tik bagātā Grieķija, piemēram, un iepriekš tik nabagā Latvija. Īrijā, savulaik, bija izteikta emigrācija, bet pieaugot labklājībai- imigrācija. Tāda varbūtība pastāv arī Latvijai. Varbūtība, tikai, protams, bet var iznākt arī tā, ka Latvija ar dziļo krīzi būs vinnētāja, jo tautu skrējienā būs startējusi pirmā.
Eksponenciālais pasaules iedzīvotāju pieaugums neizbēgami saasinās pārtikas problēmas, iepriekš nerentablā ražošana kļūs rentabla, un Latvijai te nu ir milzīgas rezerves.
Tā kā pirmsziemasvētku laikā domāsim pozitīvi!
Būs labi!
 +11  Radius_box_plus Radius_box_minus  ATBILDĒT  22.decembris 2011 13:31

Skatīt visus viedokļus → Pievienot viedokli →

Citi viedokļi

Havels_sveces_afp-second_compact
Nākamais raksts

Revolucionārā patiesība (38)

Disidents, kurš no cietuma kameras nonāca prezidenta pilī, Vāclavs Havels nebija ne svētulis, ne sausiņš

DELFI