IR

Reproduktīvās veselības klīnikā EGV uz katriem Ziemassvētkiem notiek loterija: atkarībā no aizvadītā gada finansiālajiem rādītājiem darbinieki izlozē 5-10 iestādes reģistros atrodamus pārus, kam par velti veiks ārpusķermeņa apaugļošanas procedūru. «Tie, kas nāk bez maksas, pārsvarā paliek stāvoklī,» ārstniecības iestādes galvenais ārsts Voldemārs Lejiņš runā daudzskaitlī, tā norādot, ka neauglības problēma vienlīdz attiecināma uz sievietēm un vīriešiem. 

Šādi viņš arī iezīmē nenovērtējamo psiholoģijas lomu bērna ieņemšanā. Pēdējās olimpiskajās spēlēs kalnu slēpošanas trasē ārsts skatījies uz meiteni, kas divus metrus pēc atraušanās no starta platformas «pārdegusi» -  izstājusies no sacensībām. Viņa šim brīdim bija gatavojusies četrus gadus! Tieši tāpat mēdzot būt ar pāriem, kas grib tikt pie bērniņa. «Es neesmu Dievs,» dakteris Lejiņš pasmaida. «Tas viss ir tik saprotami un tik nesaprotami. Tu paņem no šīs kannas prezidentu vai olimpisko čempionu, atsaldē...,» viņš saka, pamanot, ka mans skatiens apstājies pie 50 litru rezervuāriem, uz kuriem rakstīts «Embriji». Tāpat kā citās līdzīgās klīnikās visapkārt pasaulei, šajos rezervuāros mīnus 196 grādu temperatūrā šķidrajā slāpeklī uzglabā mēģenē veiksmīgi radītus embrijus, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav bijuši vajadzīgi, bet ko vecāki varētu izmantot tuvākajā nākotnē. 

Ar Nobela kvalitāti
Britu zinātnieks Roberts Edvardss pirms gada saņēma Nobela prēmiju par atklājumu, kas pasaules uzmanību izpelnījās pēc Luīzes Braunas dzimšanas 1978.gadā. Luīze ir visu laiku slavenākais «mēģenes bērns». Ārpusķermeņa apaugļošanas procedūra IVF, kas Latvijā pirmoreiz tika veikta 1995.gada novembrī, tagad jau kļuvusi par rutīnu četrās klīnikās. Tomēr tieši Voldemārs Lejiņš ir pirmo 1997.gadā dzimušo mēģenes bērnu «autors» mūsu valstī. Viņa klīnikā joprojām strādā arī embrioloģe Daina Majore, kas bijusi ārstam blakus kopš pirmās procedūras. 

Voldemārs Lejiņš par īpaši nozīmīgu devumu Latvijas medicīnā un medicīnas zinātnes attīstībā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, tomēr atklāti stāsta, ka studiju laikā neesot bijis izcilnieks. Pagrieziens bijis 1980.gada 13.oktobris, kad 48 gadu vecumā nepamanītas barības vada anomālijas dēļ pēkšņi nomira viņa tēvs: Latvijas Medicīnas institūta docents, arī ginekologs un arī Voldemārs Lejiņš. 

Dēlam, kam tolaik bija 21 un kurš tēva nāves dienā bija aizvadījis savu pirmo ginekoloģisko nodarbību, caur galvu izšāvusies doma: vajadzētu izdarīt ko tādu, lai šī vārda un uzvārda kombinācija paliek Latvijas medicīnas vēsturē. 

Pabeigt tēva iesākto doktora disertāciju? Tēma - ginekoloģiskās iekaisuma slimības -, attīstoties medicīnai, zaudēja aktualitāti. Pēc augstskolas pastrādājis Valmieras slimnīcā par 97 rubļiem «uz rokas», Voldemārs Lejiņš juniors sapratis, ka arī valsts medicīna ar aplokšņu honorāru fonu nav viņa sapnis. 1992.gadā ar Anitu Plūmi un Jāni Ģīli viņš nodibināja Latvijas Ģimenes centru. 1995.gadā Veistelito klīnikā Helsinkos pirmoreiz vēroja IVF procedūru. Vairāki mēģinājumi to rezultatīvi atkārtot Latvijā cieta neveiksmi. 

Arī sievietei, kam viņš 1996.gada beigās dzemdē ielika trīs embrijus, viens no tiem ieligzdojās olvadā un bija jāizoperē. Šī manipulācija ļoti apdraudēja abu pārējo embriju dzīvību, taču tie bija izlēmuši nepadoties. 1997.gada 18.jūnijā - un šis datums patiešām ir iegravēts Latvijas medicīnas annālēs! - pasaulē nāca veselīgi dvīnīši, puika un meitene. «Kad viņi piedzima, domāju, ka es vairs neko lielāku nevaru sasniegt,» nosaka Voldemārs Lejiņš. Viena no viņa meitām, redzēdama, ka tēvs staigā kā pa mākoņiem, vēlāk atzinusies, ka jutusies atstumta. Eiforiju radīja ne tikai daudzie sveicēji, publikācijas avīzēs, bet arī šo bērnu vecāku emocijas. 

Vēl joprojām neilgi pēc savas dzimšanas dienas, ko tikai desmit dienas šķir no paša Lejiņa šūpuļa svētkiem, viņa pirmie dvīņi ierodas apsveikt savu dakteri. 

40% procenti - veiksmīgi
Klīniku EGV Voldemārs Lejiņš 1998.gadā nodibināja kopā ar Egilu Spīguli un Gunāru Ūbeli - tās nosaukums radies no viņu vārdu pirmajiem burtiem. Tagad Voldemārs ar Egilu ir divi līdzīpašnieki, klīnikas komandu veido 26 darbinieki. Ik gadu aptuveni 200 pāriem šeit tiek veikta vai nu IVF procedūra (olšūnu inkubatorā savieno ar spermatozoīdiem) vai ICSI (spermatozoīdu ar adatu ievieto olšūnas citoplazmā). Abos gadījumos mērķis ir tikt pie viena vai vairākiem embrijiem, kura kvalitāti embriologs izvērtē zem mikroskopa un, ja tā atbilst normai, 3-5 dienu laikā ievieto sievietes ķermenī. Grūtniecība iestājas 40% gadījumu, šis rādītājs ar gadiem ir ievērojami audzis. 

«Kāpēc tik maz?» dakterim Lejiņam par šo statistiku mēdz jautāt pacienti, kuriem bērniņa ieņemšana vai arī neieņemšana kopā ar zālēm izmaksā ap 1500 latiem. ISO sertifikāts, ko 2009.gadā ieguva EGV, klīnikai paģēr skrupulozi aprakstīt katru te veikto medicīnisko manipulāciju. Taču pat pedantiskākās rūpes un augstākās kvalitātes aparatūra neizslēdz sajūtu, ka bez divām pusēm - bērna vecākiem un ārstiem - šajā procesā klāt vēl ir trešā, iracionālā. 

Tie paši 40 veiksmes procenti - aptuveni tāds ir arī citu Rietumu klīniku balanss - joprojām ir brīnums. «Sieviete skatās ovulācijas listē, mēra temperatūru, sauc vīru no darba, ka pulksten 15 jādzīvo dzimumdzīve, un - nekā,» ārsts noplāta rokas. Viņa praksē ir bijis gadījums, kad paciente savu stresu par problēmsituāciju tik ļoti izgāzusi uz mediķiem, ka viņiem nācies atteikties ar viņu strādāt. 

Zinot, ka 10-15% gadījumu neauglības iemesli patiešām ir psiholoģiski, EGV pirms un pēc procedūrām pacientēm nodrošina psihologa atbalstu. Kad inkubatorā veiksmīgi ir iegūti embriji, to ievietošanu mātes ķermenī klīnikas darbinieki cenšas pārvērst par svētbrīdi. Skan meditatīva mūzika, ekrānā redzams, kā dzemdes dobumā ieslīd katetrs ar dārgo kravu. Ārsts saka: «Tagad atdodam jums jūsu mazuli.» 

«Ir cilvēki, kas tajā brīdī ir lūgušies, ir tādi, kas ēduši jēlas olas,» ārsts saka bez jebkādas ironijas. «Tālāk es tur vairs neko nevaru palīdzēt.» Ir bijis, ka ne pārāk perfekts dzemdes epitēlijs godam paveic savu darbu, bet citreiz nevainojama sievietes ginekoloģiskā veselība nedod gaidīto rezultātu. 

Embriji mātes ķermenī vēl mēdz dalīties, un pašlaik Latvijas ārpusķermeņa apaugļošanas speciālisti gan nemēdzot implantēt vairāk par vienu, diviem.

Arī Daugavpilī un Aizputē
«Vai dzīvība rodas, kad olšūna ir apaugļota inkubatorā vai kad tā sāk dalīties zem mikroskopa?» aizdomājas dakteris Lejiņš. Viņš atzīstas, ka, pat būdams mediķis, no ētiskā aspekta līdz galam nav mierā ar situāciju, kad atsaldētus embrijus atkal var izmantot pat pēc vairākiem gadu desmitiem. 

Viņa darba ikdienā ir jāpiedzīvo tik plaša emociju gamma kā, iespējams, nevienā citā medicīnas nozarē. Tāpēc Voldemārs Lejiņš ir laimīgs, izmantojot privātuzņēmuma bonusus: ja nogurums ir pārāk liels, viņš paņem brīvdienu un ļauj strādāt paša mācītajiem kolēģiem. «Arī to esmu gribējis,» ārsts pasmaida. 

Kopš viņš izmanto IVF, konsekventi vairs netaisa abortus. Taču, lai nezaudētu kvalifikāciju, veic lapro-skopijas operācijas Ādažu privātklīnikā un Aizputes slimnīcā, kur ir EGV Kurzemes filiāle. Daugavpilī EGV klientus konsultē ginekoloģe Anna Krumpāne. Piecu minūšu apskates dēļ cilvēkiem ceļā uz Rīgu nav jāpavada gandrīz visa diena, ir lielāka drošības sajūta - mans sarunas biedrs atkal piemin psiholoģiskos aspektus. 

Voldemārs Lejiņš negribētu savu uzņēmumu pārvērst reprodukcijas konveijerā. 20 procedūras mēnesī ir augstākais limits. Ja klīnika ar šādu daudzumu nevarētu izdzīvot, tās vadība drīzāk paceltu manipulāciju cenas. EGV īpašnieks paredz, ka šis būs pirmais gads, ko viņa uzņēmums noslēgs ar kaut cik pieklājīgu peļņu. 2009.gada apgrozījums bija 290 tūkstoši latu, pagājušogad - 350 tūkstoši. Klīnikā, kas veic arī citas ginekoloģiskās procedūras, apmeklējumu skaits nostabilizējies ap 3500-4000 gadā. Izdevumi un ienākumi šajā nozarē ir rūpīgi jāsabalansē. Aparatūra, šķidrumi, instrumenti... Lejiņš reiz parēķinājis, ka pat tualetes papīra izmaksas gada laikā ir ap 1000 latu.

Ar katru gadu EGV pacientu vidū arvien vairāk ir ārzemju pāru - arī šajā jomā Latvija spējusi kāpināt eksportspēju. Nu jau 35-40% klientu ir zviedri, norvēģi, angļi, franči... Bijuši arī amerikāņi, kanādieši un pat jaunzēlandieši. «Klusais telefons,» Voldemārs Lejiņš atbild uz jautājumu, kā šie cilvēki uzzinājuši par Latvijas klīniku. Viena draudzene pasaka otrai, viņa - vēl kādai sievietei. Amerikā IVF maksājot trīs reizes dārgāk, zviedru pāriem šo pakalpojumu dzimtenē apmaksā valsts, taču tas jāgaida vairākus gadus. Svarīgs priekšnoteikums ir tiešais avioreiss - sievietēm, kas veic šādas procedūras, nav ieteicama nervozēšana lidostās. 

Toties atšķirībā no 1997.gada, kad dakteris ar savu pirmo IVF grūtnieci sazvanījās līdz pat dzemdībām, tagad komunikācija ir daudz atsvešinātāka. Latvijā nav IVF un ICSI reģistra, tiklīdz bērniņš ir ieligzdojies, pacientes var neuzturēt sakarus ar Lejiņa klīniku. Nemaz nerunājot par ārzemniecēm. «Paldies, dakter, man šorīt piedzima dēls,» šādas īsziņas ārsts mēdz saņemt pēc vairākiem mēnešiem. Un kārtējo reizi priecīgi, bet rezignēti nodomāt - esmu tikai mazais bundzinieks Dieva rokās.

Mākslīgās apaugļošanas metodes:
IVF (In Vitro Fertilisation) - vaginālās punktēšanas ceļā iegūtas olšūnas inkubatorā savieno ar vīrieša spermatozoīdiem
ICSI (Intracytoplasmic Sperm Injection) - noder neaktīvu spermatozoīdu gadījumā. Vienu no tiem ar adatu ievada tieši olšūnas citoplazmā

Latvijā ārpusķermeņa apaugļošanu veic četrās klīnikās: EGV, Embrions, AVA un Jūsu ārsti

3 biznesa principi
1. Nedrīkst strādāt tikai naudas dēļ
2. Saproti savus darbiniekus un uzticies viņiem
3. Nepārvērtē savus spēkus - samēro kvalitāti un naudu!