IR

Ceturtais marts nav aiz kalniem, prezidenta vēlēšanas Krievijā atlicis gaidīt divarpus mēnešus. Pabeigti pirmie priekšdarbi: Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) pieņēmusi prezidenta amata kandidātu "papīrus". Te jāatgādina, ka Krievijas likumdošana paredz vismaz divu kandidātu piedalīšanos vēlēšanās. Taču to var būt arī vairāk.

Vietu kandidātu sarakstā sev nodrošinājuši Valsts domē pārstāvēto partiju cilvēki. Par tagadējo premjeru Vladimiru Putinu viss tā kā būtu skaidrs, viņa pretendēšana uz Kremļa galvenā priekšnieka amatu nav septembra joks. Taču vajag ļoti bagātu iztēli, lai iedomātos prezidenta krēslā komunistu Genādiju Zjuganovu (balotējas ceturto reizi) vai liberāldemokrātu Vladimiru Žirinovski (bijuši trīs mēģinājumi).

Principā jebkurš pilntiesīgs Krievijas pilsonis var pieteikt prezidenta amatam savu kandidatūru. Brīvprātīgajam, tādam, kas nenāk no Domē pārstāvētas partijas, ir jāsavāc divi miljoni notariāli apstiprinātu vēlētāju parakstu. Līdz šim tas bijis pa zobam tikai Kremļa slepus atbalstītiem cilvēkiem. Bez tāda neiztikt, jo teorētiski pastāv iespēja, ka citi kandidāti var savus "papīrus paņemt atpakaļ".

Tieši tāpēc, lai Putins nepaliktu lepnā vientulībā, vajadzīgs vēl viens kandidāts, kas pavisam noteikti "cīnīsies līdz galam". Pirms četriem gadiem šo lomu uzņēmās toreiz politikā mazpazīstamais Andrejs Bogdanovs, bet 2004.gada vēlēšanās - tagadējais "Taisnīgās Krievijas" līderis Sergejs Mironovs. Piebildīsim, startē arī šogad.

Divu miljonu parakstu savākšana pāris mēnešos ir neiespējama, pārkāpumi - neizbēgami. Tas, kuram CVK tos nepamana, tad arī ir Kremļa kandidāta "trešā roka".

Jāteic, pavisam odiozi kandidāti līdz parakstu vākšanai netiek: CVK izbrāķē viņu iesniegtos dokumentus. Tā šajā reizē izgāja kādam tautas dziedniekam, cilvēkam ar galēja nacionālista reputāciju, atvaļinātam ģenerālim (no tiem, kas joprojām karo Angolā) un mūsu pašu "lāpneša" Vladimira Lindermana kādreizējam priekšniekam, politiskajam ākstam Eduardam Ļimonovam.

Taču arī bez viņiem brīvprātīgo sarakstā redzamas deviņas personas.

Vērā liekamas ir divas: Irkutskas apgabala gubernators Dmitrijs Mezencevs un miljardieris Mihails Prohorovs.

Tas pats Prohorovs, kas maijā pieteica sevi lielajā politikā, stājoties, kā tiek uzskatīts, Kremļa "sameistarotās" partijas "Taisnīgā lieta" priekšgalā. Prohorovs neprata sadziedāties ar "valdošās brigādes" galveno ideologu Vladislavu Surkovu un pēc trim mēnešiem viņu "nokopa" - partijas kongresā, ar balsu vairākumu, ievērojot visas formalitātes. Jāpiebilst, ka viens no šā "gājiena" režisoriem bija jau pieminētais Bogdanovs.

Abi tiek uzskatīti par Kremļa "papildkandidātiem". Gubernatoram rīcības motivācija ir kā uz delnas, ar Prohorovu viss nav tik vienkārši - motivācija neskaidra. Viens no Krievijas bagātākajiem cilvēkiem, iespējams, varētu saorganizēt parakstu savākšanu arī bez palīdzības no malas. Rocība atļauj.

Putinam ir svarīgi, tāpat kā 2004.gadā, uzvarēt vēlēšanu pirmajā kārtā un tā, lai tā būtu leģitīma uzvara vai vismaz par tādu atzīta. Un te nu skaidrības nekādas. Putina reitings, kas ziedu laikos sasniedza 70%, viņnedēļ bija nokrities līdz 42%. Tas, protams, ir krietni vairāk nekā viņa tuvākajam sāncensim Zjuganovam, taču tas ir relatīvi smagākais kritiens.

Patlaban ir pamats domāt, ka vēlēšanās Putinam nebūs viņa uzvaru apdraudošu sāncenšu. Taču tikai patlaban. Krievijas sabiedrība mainās, tikai nevar prognozēt (mēģināt var, taču tā būs minēšana), cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai domāšana mainītos plašiem sabiedrības slāņiem. Putinam ir divi mēneši, lai papūlētos pārliecināt, ka bez viņa - nekādi. Tāpēc droši var teikt vienu: pirmsvēlēšanu laikā Krievijā valdīs politiskais pavasaris, kuru pēc 4.marta var nomainīt ziema.