IR

Paraksti ir savākti, referendums par valodu būs un, visticamāk, ka latviešu valoda paliks savā vietā arī pēc tā. Tā vismaz liek cerēt veselais saprāts. Dzīve Latvijā turpināsies arī pēc referenduma, tādēļ vietā ir jautājums, kādai jābūt tā saucamajai integrācijas politikai 2011.gadā jeb 20 gadus pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas?

Parakstu vākšanas gaitā mēs no politiķiem dzirdējām daudz domugraudu, tie nebeidz birt arī pēc tās, un, visticamāk, ka diskusija par tēmu „kā dzīvot tālāk?" turpināsies vēl kādu laiku. Īpaši daudz pretenziju pret pamatnācijas jeb latviešu „sastrādāto" divdesmit neatkarības gados mēs dzirdējām no „Saskaņas centra" līdera Nila Ušakova, kurš bija parakstu vākšanas kampaņas simbols. Viņa vārdi paliek ierakstīti Latvijas vēsturē. Anno 2011. Un tieši viņa aicinājumam uz jaunu sākumu, dialogu un vēl sazin ko es centīšos atbildēt šajā rakstā.

SC īstā seja

Parakstu vākšanas astotajā dienā N.Ušakovs nāca klajā ar paziņojumu plašsaziņas līdzekļiem par sava paraksta atdošanu par iecerētajiem likumu grozījumiem, kas padarītu krievu valodu par otro valsts valodu Latvijā. Kauliņi tika mesti tajā dienā, un parakstu vākšanas iznākums bija skaidrs.

Faktiski tajā brīdī daudzu latviešu apziņā sākās jauns posms valsts vēsturē, jo pēc 20 gadu minstināšanās SC flangs bija beidzot skaidri noformulējis attieksmi pret šo valsti un pamatnāciju.

Tādā ziņā jāsaka pat paldies N.Ušakovam, ka viņam pietika drosmes atklātībai, kādas nebija Jānim Urbanovičam un citiem ilggadīgiem SC politiskā virziena īstenotājiem.

SC sava līdera personā parādīja īsto seju un ieņēma īsto nišu politiskajā spektrā. Lai ko tagad, pēc parakstu vākšanas, teiktu citi SC pārstāvji, savu iespēju viņi palaida garām tad, kad uzreiz pēc N.Ušakova paziņojuma nenāca klajā ar pretēja rakstura paziņojumiem, bet gan pacietīgi gaidīja parakstu vākšanas nobeigumu, lai tad darītu zināmu savu „īpašo viedokli". Nav dzirdēts arī nekas par „dumpi uz kuģa" un aktīvām prasībām „nepaklausīgo" N.Ušakovu atstādināt no apvienības SC valdes priekšsēdētāja amata. Tātad, visticamāk, ka gan SC vēlētāji, gan citu partiju vēlētāji ir instinktīvi pareizi sapratuši SC nostāju šajā valsts konstitucionālo pamatu jautājumā.

Ne grupveida atbildība

Un tieši tādēļ, ka N.Ušakovs būtībā ir godīgi formulējis SC un tās vēlētāju pretenzijas pret šo valsti, tikpat godīgi uz tām arī jāatbild. Gan Zatlera Reformu partijas šā rudens „tanku" paziņojums par SC iekļaušanu valdībā ar dīvaino „etniskās sašķeltības mūra" argumentāciju, gan N.Ušakova pēdējā laika paziņojumi ir ļoti līdzīgi gan pēc sava satura, gan ar vēršanos pret latviešiem kā abstraktu masu jeb grupu, kas pa divdesmit gadiem sastrādājusi šausmu lietas savā zemē.

Lai atbildētu uz N.Ušakova pārmetumiem, ir jātiek skaidrībā par pamata jēdzieniem, kurus lietojam. Tā kā mēs jau 20 gadus dzīvojam liberālās demokrātiskās iekārtas apstākļos, kur nodrošinātas indivīda brīvas izvēles iespējas, atbildība par savu dzīvi ir katra pilngadīga iedzīvotāja paša ziņā. Jā, mēs katrs piederam arī dažādām sociālām, etniskām, politiskām grupām un pildām šajā sabiedrībā vienlaikus vairākas lomas, taču pamatā savas izvēles izdarām paši un par savām kļūdām arī atbildam paši. Tas attiecas kā uz morālu, tā administratīvu un kriminālu atbildību.

No šāda viedokļa būtu analizējams arī sabiedrības integrācijas process, jo par vienotu un stingru valsts politiku ir diezgan neiespējami runāt kaut vai tā iemesla dēļ, ka integrācija ir brīvprātīga un individuāla lieta, ko valsts īsti nevar ietekmēt ar kaut kādu stingri uzspiestu politiku. Turklāt tas attiecas ne tikai uz citu tautību un valodu cilvēku iekļaušanos latviskajā vidē, bet arī uz ekonomisko integrāciju jeb iznākšanu no ēnu ekonomikas valstības, tāpat kā uz iesaistīšanos pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un citām lietām.

Protams, ka no valsts jeb pilsoņu kopuma, kas ir varas īstenotājs valstī, ir jāprasa likumu ietvari, kuros tad indivīdam veikt savas personīgās izvēles un darbības. Latvijas Republikas likumi, kas paši par sevi balstās valsts juridiskas pēctecības principos, šajā ziņā arī ļoti skaidri nosaka, pie kādiem nosacījumiem cilvēks var veikt savas individuālas izvēles.

Valsts nevar neko piešķirt grupveidā un automātiski, ignorējot vēsturisko pēctecību un cilvēka individuālās izvēles tiesības, neatkarīgi no tā, vai tas ir pilsonis vai nepilsonis.

Ja mēs runājam par to, ko abstraktā valsts ir darījusi katra konkrēta latvieša labā, tad diezin vai mēs vispār atradīsim jebko, kas ir bijis domāts tikai un vienīgi etniskajiem latviešiem.

Latvieša izvēles

Nereti, atsaucoties uz Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku, tiek teikts, ka latvieši aizrāvās ar savas valsts veidošanu, atstumjot citu tautību cilvēkus, viņu tiesības un intereses. Taču netiek pieminēts, ka visas pārmaiņu laiku ekonomiskās un sociālās grūtības vienādi skāra visu tautību cilvēkus.

Arī latvieši palika bez darba, sabrūkot padomju rūpniecībai, arī latvieši kļuva par piespiedu īrniekiem denacionalizētajos namos. Arī latviešiem bija pašiem uz savu roku un par saviem līdzekļiem jāapgūst jaunas zināšanas un iemaņas, lai noturētos virs ūdens jaunajos apstākļos. Arī latvieši laikmetu griežos bija gan pensijas vecumā, gan pirmspensijas vecumā, kad pārmaiņām pielāgoties vairs nav tik viegli. Un pat, lai saņemtu Latvijas pilsoņa pasi, arī latviešiem bija jāstāv rindās, jāsastopas ar ne vienmēr patīkamiem ierēdņiem un pašiem jāsagādā dokumenti, kas apliecina pilsonības pārmantojamību.

Mēs visi tam esam vienādi gājuši cauri un turpinām iet. Arī latviešu studentiem ir vienlaikus jāmācās un jāstrādā, arī latviešiem ir jābalsta savi trūcīgie pensionētie vecāki un arī latviešiem trūkst vietu bērnudārzos. Arī latvieši maksā kredītus un arī latvieši brauc pa bedrainiem ceļiem. Un arī latviešiem ir jāmācās pašiem svešas valodas, ja tās ir vajadzīgas dzīvei un darbam.

Draudīgs dialogs

Domājot par nākotni, gan politiskās ūdensšķirtnes „latviskajā" pusē, gan no SC skan aicinājumi darīt kaut ko citādi sabiedrības saliedēšanā, sākt dialogu un tamlīdzīgi. Īpaši aktīvs, protams, bijis N.Ušakovs. 23.novembrī intervijā „Latvijas Avīzē" N.Ušakovs saka, ka ar savu rīcību apzināti provocējot uz dialogu: „Ja nesāksim dialogu, un iesāktais ceļš uz referendumu ir klajš aicinājums, ka dialogs nepieciešams, ja arī tālāk dzīvosim, ka "esam latvieši un liekaties mierā", kamēr krievi jutīsies visu laiku sūtīti trīs mājas tālāk, tad nav stabilitātes." Turpat viņš izsakās arī šādi: „Es vai jebkurš cits, kuru labprāt uzklausītu nelatviešu tautības iedzīvotāji, bez latviešiem nekad nepārvarēsim un neatrisināsim to problēmu, ka pašreiz ir divkopienu sabiedrība. Nekad neizveidosim saliedētu sabiedrību, kas, starp citu, ir vienīgā atslēga arī tam, lai saglabātu un tālāk attīstītu latviešu valodu - ja mēs to nedarīsim kopā."

Līdzīga nianse parādījās arī N.Ušakova rakstā portālā Delfi 11.novembrī:„Valsts nākotne, latviešu valodas un latviešu kultūras nākotne ļoti lielā mērā ir saistīta ar krieviem un krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja krievi un krievvalodīgie kļūs par latviešu sabiedrotajiem, tad tas arī būs Latvijas, latviešu valodas un latviešu kultūras  saglabāšanas un attīstības garants." Jau 14.decembrī ar līdzīgu tekstu īpašā paziņojumā viņam talkā nāca SC „latvieši": "Arī latviešu valodas attīstība un stiprināšana nav iespējama bez mūsu Latvijas cittautiešiem, kuri nav latvieši, bet ir Latvijas patrioti".

No augstāk minētajiem ultimatīvajiem „draudzības" piedāvājumiem var secināt, ka, ja latvieši tagad pēkšņi kaut ko nemainīs savā rīcībā, tad mums visiem draud nestabilitāte. Nav gan skaidrs, kas pēkšņi ir mainījies neatkarības 21.gadā, ja situācija ir tik nokaitēta. Cik zināms, nekādas likuma izmaiņas, kas pasliktinātu vienas vai otras iedzīvotāju grupas situāciju, Latvijā nav pēdējā laikā pieņemtas. Tātad iemesli ir citi, SC pašam vien zināmi.

Bez tiesībām pastāvēt

Tomēr no SC tekstiem nepārprotami dveš skaidrs un draudīgs zemteksts, ka latviešu nācijai kā pamatnācijai nav īsti tiesību uz pašnoteikšanos, jo tās valodas un kultūras, tātad arī valsts, attīstības garants ir krievi un krievvalodīgie. Lai kāds arī nebūtu Latvijas nacionālais sastāvs pēc padomju okupācijas pusgadsimta, tāda nostāja ir pretrunā ar pasaules praksē atzītu pamatprincipu par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Latvijas valsts ir latviešu tautas pašnoteikšanās rezultātā radusies, un tam nav un nevar būt nekāda sakara ar kādas citas tautas vai valsts vēlmi uzņemties kaut kādu aizbildniecību, lai cik īpašu statusu tās sev pašas arī nepiedēvētu. Latvijas pastāvēšanai var būt un ir vistiešākais sakars ar latviešu pašu vēlmi cienīt un stiprināt savu valodu, kultūru un valsti, bet ne ar ko citu.

No šāda viedokļa SC un N.Ušakova aicinājumi uz dialogu ir kā aicinājumi parunāt par to, ka sarunas partnerim - šajā gadījumā Latvijas latviešiem - patiesībā nav tiesību pastāvēt un jāpakļaujas otra partnera uztieptajiem noteikumiem, ja viņi vispār grib izdzīvot. Tas nav nekāds dialogs, tas pēc būtības ir aicinājums latvietim atbildēt uz jautājumu, vai viņam vispār ir tiesības pastāvēt. Būtu dīvaini, ja latvieši atbildētu, ka nav gan. Tā būtu pašnāvība. Līdz ar to, pēc manām domām, nekāds dialogs uz šādiem noteikumiem nav iespējams.

It īpaši pēc tam, kad atjaunotā Latvijas valsts par spīti visam ir pastāvējusi jau divdesmit gadus. Tas arī ir izejas punkts jebkurai sarunai par šo tēmu un sabiedrības integrāciju nākotnē. Ir pagājuši 20 gadi, un SC kopā ar saviem vēlētājiem būtu jāspēj vispirms sev pašiem atbildēt, ko viņi ir darījuši, lai paši justos labāk šajā valstī.

Autore ir neatkarīga žurnāliste