IR

Kāds ir jūsu secinājums, kāpēc abu Vladimira Antonova banku darbība Baltijas valstīs beigusies ar to aizvēršanu - neveiksmīga finanšu darbība, apzināta naudas izpumpēšana?

Es domāju, ka pamatā ir Antonova personība, viņa vēlme būt lielam. Cilvēks ar lielām ambīcijām, kuras nebija samērojamas ar viņa varēšanu. Kad ambīcijas nevarēja vairs realizēt, finanšu tirgos parādījās problēmas iegūt kapitālu, bet no uzraugiem sāka parādīties papildu prasības un finanšu darbības ierobežojumi, viņš kaut kādā brīdī izdomāja, ka var darīt tā, kā viņš izdarīja ar [Ivaru] Priedīti. Es nezinu, vai tikai kopā ar Priedīti, to lai izmeklē.

Katrā ziņā Antonovs kā tāds, man liekas, ir paraugs tam, ka jādomā par kapitāla kvalitāti, kas ienāk Eiropas Savienības tirgū.

Antonovs Latvijā parādījās ne jau kā Antonovs. Viņš nekad nav bijis investors, tikai īsu brīdi viņam „Krājbankā" piederēja mazākumdaļa. Viņš ienāca caur Lietuvu, un lietuvieši viņam atļāva iegādāties "Snoras", kas Lietuvā vienmēr ir bijusi liela [banka].

Tiek runāts, ka jāpaļaujas, ko izdarījusi kaimiņvalstu uzraudzība, un jādomā par uzraudzības konverģenci. Nedrīkst likt papildu šķēršļus kapitāla plūsmām ES. Nu tas viss kopā bija, tā tas arī notika. Pārrobežu sadarbība, kad tai bija jābūt visciešākajai un koordinētākajai, kad vajadzēja operāciju kopīgi izplānot, nebija tik laba.

Vai FKTK nezināja, ka aiztaisīs ciet "Snoras"?

Protams, mēs sadarbojāmies ar uzraugiem kolēģiju ietvaros, kas tagad Eiropā ir kā obligāta prasība. Man jāsaka, ka šī kolēģiju darbība būtu jāraksturo kā visnotaļ neveiksmīga, un Eiropas Komisijai varbūt jāzina par to un jāskatās. Septembrī vai oktobrī mums šeit Latvijā bija kolēģija tieši par "Snoras", un arī Antonovs un Lietuvas uzraugi piedalījās. Protams, mēs konstatējām, ka ir jautājumi, kas jāpārrunā, un ir problēmas, bet netika teikts, ka mums jāgatavojas kaut kādam plānam A.

Salīdzinot ar iepriekšējām lielo banku krīzēm acīs krīt tas vieglums, ar kādu šoreiz no valsts institūciju puses tiek ļauts bankai aizvērties. Kāpēc šoreiz necīnās?

Man tomēr šķiet, ka tas ir pareizs lēmums. Es nepiekrītu, ka ar vieglumu [pieņēma], jo šādi lēmumi nekad nav viegli. Vienmēr domā, kā būtu, ja neaizvērtu. Bet diemžēl stāvoklis ir tāds, ka vajadzēja vērt ciet, jo vēl vienas bankas nacionalizācija, vēl viens "Parex" gadījums - mēs vienkārši to nevaram izdarīt. Tas ir finansiāli ļoti smagi, bankai ir liels filiāļu tīkls un izdevumu struktūra, kuras uzturēšanai nepieciešami lieli, regulāri kapitālieguldījumi. Es nedomāju, ka Latvijas valsts to var atļauties. Lai cik tas skarbi nebūtu, man šķiet, bankas ar filiāļu tīklu ies mazumā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mums iet mazumā populācija. Vēl arī jauno komunikāciju attīstība. Ja filiāļu tīkls vēl pirms 10 gadiem bija augstvērtīgs un interesants aktīvs, šobrīd tā vairs nav.

Dažreiz ir jāpieņem sāpīgi lēmumi, kaut gan es saprotu, ka "Latvijas krājbankas" zīmols, cilvēki, kas tur strādā, klientu bāze ir ļoti specifiska, un šiem cilvēkiem tas radīs papildu grūtības. Bet esmu pārliecināts, ka valsts to nevarētu pavilkt, un man šķiet, ka pēc tam valsts arī nevarētu nekādā veidā tikt no šī aktīva vaļā, to privatizēt. Bet pašai šo aktīvu uzturēt nozīmētu regulārus ieguldījumus katru gadu. Ja skatāmies uz "Parex" piemēru, vienmēr šķiet, ka vajadzēs daudz mazākus kapitālieguldījumus, nekā tas izrādās beigu galā. Tā ka tas nebija viegls lēmums, bet tas bija ļoti izsvērts un pareizs.

Vai ieķīlātie 100 miljoni latu ir vienīgā „Krājbankas" problēma vai ir vēl kādas?

Es jau teicu, ka mans konservatīvs aprēķins ir, ka no „Krājbankas" 350 miljonu latu kredītportfeļa ir atgūstami kādi 250 miljoni. Kā jebkurai bankai, arī kredītportfelī ir problēmas, par kurām mēs vienmēr runājām. Kamēr bija privāts akcionārs, kas to vilka, tā ir viena situācija. Ja šādi aktīvi nonāktu valsts rīcībā, kurai ar to vajadzētu nodarboties, tad vēl varbūt dalīt labā un sliktā [bankā], es neredzu tur lielu perspektīvu.

Kas rada kredītportfeļa problēmas?

Kā vienmēr, tas, ka tiek izsniegts kredīts un tas projekts nedarbojas tik labi, kā vēlētos.

Vai tie ir kredīti paša Antonova uzņēmumiem?

Paša Antonova uzņēmumiem tur nav tik liela koncentrācija. Protams, ir daži projekti, par kuriem ir aizdomas, ka tie ir saistīti ar Antonovu un ka ir grūtāk atgūstami nekā normāli aktīvi.

Kāpēc aizliedzāt „Krājbankai" izsniegt kredītus nerezidentiem?

Nerezidentu portfelis „Krājbankā", maigi izsakoties, varēja būt daudz labākā stāvoklī. Tieši tāpēc tas tika aizliegts, lai netiktu izmantots kaut kādu savu projektu finansēšanai.

Kurā brīdī „Krājbanka" nonāca pastiprinātas uzmanības lokā?

Kā lielākā daļa banku, pēc 2008.gada.

Ne ar ko neizcēlās uz pārējo banku fona?

Nu kā neizcēlās? Protams, tā izcēlās ar savu nozīmīgumu, par ko mēs runājām. Tur daudz mazu klientu, filiāļu tīkls. Mums bija nepārprotami skaidrs, ka to jāuzrauga pastiprinātā režīmā. Bet nu ir arī citas bankas, kas šajā laikā tika uzraudzītas pastiprināti.

Jums pārmet, ka netaisījāt banku ciet tūlīt pat pēc tam, kad "Snoras" aiztaisīja. Kāpēc jūs to nedarījāt?

16.novembra priekšpusdienā saņēmām telefonisku ziņu no Lietuvas, ka viņi taisās to darīt. Mēs momentā izsaucām valdes locekļus, par kuriem tobrīd nebija nekādas aizdomas, ka viņi varētu būt rīkojušies ne „Krājbankas" interesēs. Mēs ar viņiem vienojāmies par kārtību, kādā viņi veiks pārskaitījumus, tur bija ierobežojumi, arī mūsu kolēģis pilnvarnieks uzreiz bija iekšā. Vienojāmies, ka viņi saskaņos ar mums dažādus maksājumus. Lietuvieši norādīja, ka viņiem problēmas ar vērtspapīriem, lai paskatās uz tiem. Paskatījāmies vērtspapīru portfeli, nu tur pamatā ir valdības vērtspapīri, nav, kā tagad pieņemts teikt, toksisko aktīvu.

Nākamajā dienā [redzējām, ka] vairāki maksājumi iet ārā, un skaidrs, ka nepieciešams piemērot ierobežojumus.

Mēs domājām, ka joprojām ir pieejami likvīdi aktīvi, un, ja mēs uzliktu ierobežojumus, pēc kāda laika klienti nomierinātos un varētu turpināt darbu. Toreiz Lietuva vēl tikai nacionalizēja "Snoras", domājām, ka lietuvieši palīdzēs, kā mēs palīdzējām "Parex" «meitai» Lietuvā. Mēs uzlikām 100 000 latu ierobežojumus. Šajās dienās pilnvarnieks jau kontrolēja maksājumus, nekādi lielie maksājumi neizgāja. Tad 18.novembrī konstatējām to, ko konstatējām.

Kāpēc 18.novembrī bija nepieciešams „Krājbankā" kaut ko darīt?

Te man jāsaka liels paldies kolēģim Gintam Vītiņam, kurš pacietīgi un rūpīgi 18.datumā gaidīja, kamēr valde ieradīsies pie viņa izpildīt viņa rīkojumu. Proti, 17.novembrī vienā no tiem kontiem, ar kuru mums tagad ir problēmas, depozītam pienāca atmaksas termiņš. Depozīts pēkšņi nezināmu iemeslu dēļ tika automātiski pagarināts, asas likviditātes nepieciešamības apstākļos mēs to nesaņemam. Gints gaidīja, ka valde ieradīsies, lai viņš viņiem iesniegtu rīkojumu par naudas pārskaitīšanu [no korespondējošiem kontiem ārvalstu bankās]. 18.novembrī citur bija darbdiena. (..) Tad vienā brīdī sazinājāmies ar [LK valdes locekli] Zalānu, viņš saka, ka ļoti grib tikties. Gāju uz Daliņa ielu, kur tikāmies ar Zalānu un kur mums tika pastāstīts, ka ir problēmas ar šiem kontiem. Tad braucām uz Alunāna ielu, kur videokonferencē varējām ar Antonovu pārrunāt. (Daliņa ielā atrodas „Krājbankas" centrālā administrācijas ēka, Alunāna ielā - "Snoras" pārstāvniecība un LK valdes telpas - red.)

Videokonferenci piedāvāja valde?

Jā. [Teica], ka viņiem trūkst informācijas, kas un kā tur. Videokonferencē Antonovam prasu, kāpēc neiet konti. Viņš arī paskaidroja, ka ir ieķīlāti. Prasu - uz kā pamata? Uz ķīlas līguma. Tad bija jautājums, kurš to parakstīja. Priedīša kungs. Ķīlas līgumu bankā nav.

Viņš piedāvāja risinājumu?

Nekādu dižo risinājumu viņš nepiedāvāja, vienkārši paskaidroja. Antonovs atļāvās teikt, ka gandrīz vai mēs kā uzraugi vainīgi - prasījām papildu kapitālu, bet mēs taču zinām, cik grūti ir iegūt kapitālu. Tā tas, redziet, viss esot attīstījies līdz tam, ka ir dzimusi ģeniāla doma paņem kapitālu no pašas bankas. Tā viņš paskaidroja, mēs uzrakstījām protokolu un visi parakstījām to. Pirmdien [dokumentus] iesniedzām prokuratūrā.

Šie ieķīlātie 100 miljoni radīja tik lielu robu, ka bija bažas, ka banka nespēs izpildīt savas saistības?

Jā, ka pat ierobežojumu apjomā pēc kāda laika vairs nevarētu norēķināties.

Ja šie ieķīlātie līdzekļi izmantoti pamatkapitāla palielināšanai, vai tas nozīmē, ka pamatkapitāls palielināts faktiski fiktīvi?

Nē. Kapitāls, ko viņš iemaksāja, kā tāds nav fiktīvs. Problēma ir ar kapitāla kvalitāti, izcelsmi un kur viņš to ņēma. Šķiet, ņēma no tām pašām savām bankām. (..) Ar „Krājbankas" ķīlu garantēja trešo personu aizdevumus, un trešās personas bankai aizdeva naudu.

Kam vēl šie līdzekļi izmantoti bez „Krājbankas" pamatkapitāla un SAAB? Arī „airBaltic"?

[Lai to noskaidrotu], tur tad jāpielieto citas metodes, kas ir diezgan dārgas. Nav tā, ka pats esmu veicis lielu izmeklēšanu. Videokonferencē viņš minēja „Krājbanku" un citus projektus. Kamēr visas plūsmas nav izpētītas, negribu kaut ko droši apgalvot.

Žurnālā „IR" bija aprakstīta epizode, kā jau 2008.gadā uzpūsti bankas aktīvi - izsniegts aizdevums pret jahtas ķīlu, vēlāk šī jahta tiek pārņemta dubultā vērtībā. Kāpēc to uzraugi nepamanīja?

Šie pārvērtējumi arī ir viens no tiem mūsu strīdus āboliem ar Antonovu pēdējā gada laikā. Kāda ir aktīvu reālā vērtība? Vai bankai ir peļņa vai nav? Kāda ir nepieciešamā kapitāla korekcija? Ar visām šīm lietām nepārtraukti strādājām, lūdzam palielināt kapitālu. Viņš saka - jūs mani spiežat. Šīs pretrunas vienmēr bijušas ar Antonovu, arī ar citiem.

Zināmās aprindās jau sen runāja, ka Antonovs par bankas jeb noguldītāju naudu pērk politiskus aktīvus. Kāpēc jūs nereaģējāt, piemēram, neaizliedzāt pieņemt noguldījumus?

Mēs neredzējām, ka stāvoklis ir tāds, ka tādus ierobežojumus vajadzēja likt. Mums šķita, ka tā lieta ir pārvaldāma un mēs tiktu galā. Ja korespondējošie konti būtu brīvi pieejami, tad problēma nebūtu bijusi.

Vai jums nelikās aizdomīgi, ka „Krājbanka" virknē mazu banku nekustīgi tur lielu naudu?

Tur bija korkonti un depozīti, par kuriem gan tika maksāti procenti un tādā veidā nebija aizdomas. Tā ir apstākļu sakritība, ka mēs septembrī sākām pārbaudi, šo jautājumu piefiksējām. Mēs pēc pārbaudes būtu interesējušies un likuši pārskaitīt [naudu]. Ja nebūtu ārējs trieciens ar "Snoras", mēs šo jautājumu kaut kā būtu atrisinājuši.

Vai atskatoties pagātnē, jums šķiet, ka „Krājbankā" nepieļāvāt nevienu kļūdu?

Es negribētu teikt, ka kļūdu... Nezinu, vai lēmums par "Snoras" ielaišanu kā tādu bija pareizs vai nepareizs. Mēs ļāvām it kā Lietuvas bankai ienākt „Krājbankā", lai gan aiz tās bija Antonovs.

Mums nebija iespējas ietekmēt, bet tur jau tā ļaunuma sakne...

Kāpēc nebija iespējas ietekmēt? Eiropas pieņēmums ir tāds ja ir licencēta iestāde citā valstī, tad droši pieņēmām, ka tā ir regulēta institūcija, Lietuvas uzraugi ir izvērtējuši akcionāru kvalitāti un mēs varam paļauties uz lietuviešu izvērtējumu. Tā mēs arī skatījāmies.

Antonovs kā tāds nekad nebija jūsu šaubu avots?

Nē, nē, protams, ka bija šaubu avots. Protams, Antonovam dažreiz bija visādas vēlmes, kā piemēram, „Krājbanku" no "Snoras" atkabināt un ka „Krājbanka" varētu pati eksistēt. Pret tādām viņa vēlmēm mēs vienmēr asi iebildām. Mums šķita labāk, ka ir Lietuvas regulēta institūcija, jo ir dubulta pieskatīšana un problēmu gadījumā kopīgiem spēkiem tās varētu risināt. Mēs viņam teicām pilnīgi skaidri un atklāti, ka fiziskai personai Antonovam tāda banka piederēt nevar. Ja vēlaties kļūt [par īpašnieku] kā fiziska persona, tad jums jāaizmirst par universālo filiāļu tīklu un jāpārvēršas par privātu mazu banku.

Vai „Krājbankas" kredīts "airBaltic" FKTK vērtējumā tiek uzskatīts par drošu?

Neskatoties uz to, kāds liktenis piemeklējis „Krājbanku", es nedomāju, ka mēs tagad varam runāt par individuāliem projektiem. Nē, nu skaidrs, ka tur ir iebildumi. Bet „Krājbanka" nav bijis lielākais prasījums pret "airBaltic". Tas vienmēr ir bijis samērojams ar bankas kapitālu, daudz lielāki prasījumi ir "Snoras". Skaidrs, ka tas arī bija mūsu uzmanības lokā, viens no lielākajiem kredītiem.

Šā gada vidū „Krājbankas" aktīvi tika lēsti 700 miljonu latu vērtībā. Cik no tiem ir atgūstami un realizējami?

Es jau esmu teicis, ka no 350 miljonu kredītiem 250 miljoniem vajadzētu būt pietiekami labiem. Vērstpapīru nav daudz. Naudas atgūšana no apķīlātajiem kontiem varbūt nav vienkāršs uzdevums, bet neredzu pamatu neklauvēt pie šo banku durvīm un nemēģināt tos atgūt. Pieļauju, tas nebūs ātri, lēti. Tomēr virkne šo banku atrodas ES dalībvalstīs. Tā, protams, ir advokātu taktika, uz ko uzspiest, bet man šķiet, ka pasaulē ir piemēri, kad šādos gadījumos, kad formāli it kā ir ievērotas visas pazīmes un varēja tādus līgumus slēgt, tomēr panāk līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem un kompensāciju izmaksāšanu.

Visas lielākās bankas, kas Latvijā bankrotējušas un radījušas lielu postu mūsu ekonomikai, ir bijušas orientētas uz NVS kapitāla apkalpošanu. Mums ir vēl vairākas bankas, kuras šeit ir tikai tāpēc, lai apkalpotu NVS kapitālu, nereti apšaubāmas reputācijas. Vai ir pareizi, ka Latvijas ļauj tām šeit atrasties?

Ļoti nepareizi būtu izdarīt secinājumu, ka tā kā posts mums ir nācis no šīm bankām, tad labāk nestrādāsim ar nerezidentiem. Skaidrs, ka ir vēl vairāk jāstrādā, lai nerezidentu kapitāls būtu kvalitatīvs un varbūt arī mazāks. Skaidrs, ka ir jārunā par banku amatpersonu atbildību, varbūt papildu stingrākām uzraudzības prasībām, kas sadārdzinās šo banku darbību. Bet es noteiktu, ka mums jāsāk dramatiski pasākumi, lai ierobežotu nerezidentu plūsmas un darbību šeit.

Esat drošs, ka citā bankā līdzīgas shēmas nav sashēmotas?

Jā, pēdējie trīs gadi man mācījuši, ka drošam nevajag būt ne par ko. Nu bet ir liela varbūtības pakāpe, ka šādas shēmas nav, bet... atslābt nedrīkst ne mirkli.