IR

Valsts svētku mēnesis novembris, kas šogad vienlaikus sakrīt ar parakstu vākšanu par krievu valodas nostiprināšanu un „Latvijas krājbankas" sabrukumu, ir arī laiks, kad Latvijas sabiedriskās televīzijas pirmajā kanālā pilnībā parādījušās kādu laiku gatavotās pārmaiņas ziņu un informatīvi analītisko raidījumu kopā.

Jāņa Dombura ilgus gadus vadītā raidījuma „Kas notiek Latvijā?" vietā tagad stājusies Gundara Rēdera „Sastrēgumstunda", kura gan piedzīvojusi tikai pirmo izlaidumu. „Panorāma" no ikdienas ziņu apkopojuma pāraugusi vērtējošā dienas notikumu apskatā, kamēr šoruden atdzimušais „100.pants" ticis pie daudziem jauniem vadītājiem un jauna studijas iekārtojuma. Kārļa Streipa vadītās žurnālistu diskusijas „Skats no malas" vietā gan nav stājies nekas tamlīdzīgs.

Ja ārēji LTV1 kanāla jaunumi tiešām ir pamanāmi gan ar raidījumu vadītāju maiņu, ziņu izlaidumu laiku maiņu un studijas iekārtojuma jauninājumiem, tad saturiski diemžēl par kvalitatīvām pārmaiņām grūti runāt. Iemesli tam ir dažādi, un to arī centīšos analizēt šajā rakstā.

Pārmaiņas pamatos

Katrām kvalitatīvām vai kvantitatīvām pārmaiņām pamatā ir kāds iemesls, kāpēc tās notiek tieši tagad un tādā veidā. Tā kā pretēji sabiedriskas TV un nodokļu maksātāju priekšā atbildīgas institūcijas būtībai LTV vadība neizceļas ar īpaši veiksmīgu saziņu ar sabiedrību, par pēdējā laikā LTV1 saturu skarošo pārmaiņu patiesajiem cēloņiem varam izteikt vien minējumus.

To, ka kaut kādu īsti neizprotamu iemeslu pēc TV vadība bija neapmierināta ar J.Domburu, varam nolasīt no paša J.Dombura publiskotās sarakstes ar LTV šā gada vasarā, kā arī no LTV vadības un to uzraugošās padomes pārstāvju tiešākiem un netiešākiem izteikumiem plašsaziņas līdzekļos. Tomēr izsmeļošāku skaidrojumu, kādēļ tomēr sadarbība ar J.Domburu netika turpināta, LTV vadība sabiedrībai ir joprojām parādā.

Par pēdējā laikā LTV1 saturu skarošo pārmaiņu patiesajiem cēloņiem varam izteikt vien minējumus

Un ne jau tādēļ, ka es personīgi vai liela daļa televīzijas skatītāju uzskatītu J.Domburu par neaizvietojamu vai neaizskaramu parādību LTV ekrānā. Ar visiem viņa nopelniem un augsti pacelto profesionalitātes latiņu J.Domburam kā jebkuram profesionālim gadījās kļūdas un vājuma brīži, bet arī zvaigžņu stundas un Latvijas televīzijas vēsturē ierakstāmas lappuses. To skaitā arī nopelns, ka tieši viņš Latvijā iedibināja augstus profesionālus standartus publiskajām debatēm sabiedriskajā televīzijā.

Var pieņemt, ka pēc desmit gadu darba raidījuma formātam ir nepieciešamas izmaiņas, taču tad tas ir LTV vadībai skaidri jādefinē, ko, kā un kāpēc gribas mainīt. J.Domburs nav neaizvietojams tāpat kā jebkurš no mums, un publisko debašu raidījumiem var mainīties gan forma, gan vadītājs. Taču tad ir jābūt skaidri zināmiem izvēles kritērijiem un publiski labi redzamai atlasei, vislaik paturot acu priekšā galveno sabiedriskās TV mērķi - nodrošināt augstus profesionālus standartus publiskajām debatēm.

Līdzīga LTV vadības rīcības motīvu dīvainība bija redzama arī gadījumā ar K.Streipa raidījumu „Skats no malas". Es piederu pie tiem, kas uzskata, un esmu to arī publiski iepriekš paudusi portālā "mansmedijs.lv", ka apzināta rupju vārdu lietošana sabiedriskās TV ēterā nav pieļaujama nekāda sabiedriska labuma vārdā. Tāpēc K.Streips sodu bija pelnījis, taču ne jau skatītāji un sabiedrība kopumā.

Sodi par pārkāpumiem žurnālistiem var būt dažādi, bet tad LTV vadībai ir sabiedrībai jāpaskaidro, kādi ir sodīšanas kritēriji, kārtība un precedenti. Pat ja K.Streipa kontā, lai gan mēs to nezinām, jau bija sakrājušies pietiekami soda punkti, lai viņam piemērotu stingrāko sodu, raidījuma likvidēšana vispār ir pilnīgi neadekvāta rīcība. Ja LTV vadībai rūp skatītāju intereses un sabiedriskās TV pienākums nodrošināt viedokļu dažādību, tad, pat atsakoties no K.Streipa, šāds diskusiju raidījums vienā vai otrā veidā bija noteikti jāpatur ēterā. Konkursa kārtībā meklējot jaunu vadītāju, būtu iespējams arī vajadzības gadījumā atsvaidzināt formu.

Taču tas netika darīts, un Latvijas sabiedrība ir palikusi bez iespējas ieklausīties dažādos viedokļos. Tāpat kā bez šim raidījumam vien unikālās iezīmes uzklausīt viedokļus no abām valodas ziņā sadalītās Latvijas plašsaziņas līdzekļu vides pusēm. 

Mainies uz leju

Lielām pārmaiņām un iecienītu tradīciju laušanai jēga ir vien tad, ja iznākumā tiek iegūts kas būtiski kvalitatīvāks. Diemžēl šajā gadījumā mēs to LTV darbībā neesam redzējuši. Tā kā nedz J.Dombura, nedz K.Streipa raidījuma gadījumā LTV vadība nav sevi apgrūtinājusi ar izsmeļošiem paskaidrojumiem par motivāciju izbeigt šos profesionālos un kvalitatīvos raidījumus, par tās patiesajiem nodomiem varam vien lēst pēc tā, kas tagad redzams LTV1 ēterā.

Tātad šobrīd LTV1 ēterā analītiski informatīvo raidījumu nišu aizpilda „100.pants", Egila Zariņa vadītā „Jaunā nedēļa", ikdienas „Panorāma", „Sastrēgumstunda", „100.panta preses klubs" un „De facto". Īpašu uzmanību pievēršot jauninājumiem programmā, kuriem būtu bijis kvalitatīvi „jāmaina uz augšu" LTV1 saturu analītiski informatīvo raidījumu nišā, diemžēl jāsecina, ka maiņa šajā gadījumā ir gājusi pretējā virzienā.

Neizprotama ir LTV vēlme atjaunot „100.pantu" tajā laikā un formā, kas iepriekš īpaši labi nestrādāja. Taču vēl neizprotamāka ir raidījumu vadītāju izvēle, pieaicinot cilvēkus no citiem medijiem.

Skatītājiem nav ticis paskaidrots, kā šie vadītāji ir izvēlēti un kādēļ tieši no tādas avīzes, radio un aģentūras. Kļūda ir laist tiešajā ēterā cilvēkus bez acīm redzami pietiekamas iepriekšējas ētera pieredzes (Baiba Lulle, Kārlis Roķis) vai bez pietiekamas profesionālas pieredzes un zināšanu bāzes (Inese Vaikule).

„100.panta" liels vājums ir arī tas, ka raidījumam nav viena vadītāja, kas strādā tikai šim raidījumam un spēj pietiekami sagatavoties, turklāt vadītāju maiņas dēļ acīmredzama ir arī kvalitātes lēkāšana uz augšu un leju atkarībā no konkrētā vadītāja. Tādā veidā nevar cerēt arī uz zināmu institucionālo atmiņu jeb žurnālista spēju izsekot vienai tēmai ilgākā laika periodā un atgādināt amatpersonām viņu pašu teikto un darīto.

Iznest smagumu

Acīmredzami cita kvalitāte „100.pantam" un „100.panta preses klubam" ir tad, kad pie darba ķeras Arnis Krauze, kuram ir gan žurnālista pieredze, gan raidījumu vadīšanas tiešajā ēterā pieredze. Tas redzams arī viņa vadītajā jaunajā „Panorāmā", kuras jaunais formāts pats par sevi ir labs jaunievedums. LTV ir beidzot sapratusi - lai cik vēsturisks un tradicionāls ir gadiem bijis „Panorāmas" ziņu rituāls, mūsdienu ziņu plūsmas laikmetā tam ir jāmainās.

Tomēr darbs nav izdarīts līdz galam. Gan tādēļ, ka analītiskā „Panorāma" nereti dublējas vai stipri pārklājas ar tieši pirms tās esošo „100.pantu", gan tādēļ, ka analītiska raidījuma vadīšanu nevar uzticēt tikai ziņu moderatoram, kāda, piemēram, ir Sandra Zviedre. Pretēji A.Krauzem viņai trūkst žurnālista pieredzes un iemaņu tiešraides intervijām, ko labi varēja redzēt arī intervijā ar nu jau bēdīgi slaveno „Latvijas krājbankas" vadītāju Ivaru Priedīti par tik sensitīvām lietām kā noguldītāju naudas izņemšanu no bankas.

Tomēr A.Krauzes gadījumā māc bažas, vai viņš varēs ilgstoši un kvalitatīvi pavilkt to vezumu, ko LTV šobrīd uzkrāvusi viņa viena pleciem. Sliecos domāt, ka ilgtermiņā tas varētu būt sarežģīti. Līdzīgu nastu uzņēmies arī ēterā un žurnālistikā pieredzējušais Gundars Rēders, ar savu „Sastrēgumstundu" stājoties nepateicīgajā J.Dombura raidījuma vietā.

Pirmais raidījums 16.novembrī, kas bija veltīts parakstu vākšanai par krievu valodu kā otro valsts valodu, protams, ir tikai pirmais kucēns, kas slīcināms, tomēr zināmus secinājumus tas ļauj izdarīt. Manuprāt, tāds TV šova formāts ar dūmu laišanu un tirgus laukuma līmeņa izbļaustīšanos, ko raidījuma vadītājs īsti nespēj kontrolēt, vispār nav piemērots sabiedriskajai TV, it īpaši jau kā kvalitatīvu publisku debašu aizvietotājs. Turklāt G.Rēderam pašam ir pieredze kaut vai ar „Atklāto ceturtdienu", kas bija saturiski kvalitatīvāks formāts par šo.

Raidījuma dalībnieku atlase neliecināja par vēlmi panākt kādu lielāku skaidrību vai risinājumu problēmai, bet gan neizbēgami asu un būtībā bezjēdzīgu viedokļu sadursmi emociju uzkurināšanai. Ja būtu bijusi vēlme īsti iedziļināties jautājumā, tad līdzās radikālajiem latviešu un citu tautību politiķiem būtu jāuzaicina arī tie, kas no vienas frontes puses pārgājuši otrā un nav vairs tradicionālie „apspiestie krievi". Tas, iespējams, raidījumam noņemtu asumu, taču parādītu mūsu sabiedrības vairākas šķautnes.

Cerams, ka divu nedēļu starplaikā līdz nākamajam raidījumam G.Rēderam būs bijis vairāk laika pārdomāt jaunās diskusijas formātu, jo, manuprāt, viens no iemesliem 16.novembra neveiksmei varētu būt arī paša vadītāja līdzšinējā noslodze LTV ēterā. Līdz jaunā raidījuma nākšanai ēterā G.Rēders kadrā bija redzams ir pārdienas, vai nu vadot „100.pantu" vai „Eiropa. Mīti un realitāte", tādējādi mazinot viņa iespējas rūpīgāk sagatavot jauno raidījumu. Taču tā vairs nav žurnālista vaina, bet gan viņa tiešās vadības atbildība, līdzīgi kā A.Krauzes gadījumā. Var jau mēģināt visu smagumu iznest uz šo divu profesionāļu pleciem, bet diezin vai tas nāks par labu LTV kvalitātei ilgtermiņā.

Standartu kalve

Pieļauju, ka manas prasības pēc augstas kvalitātes žurnālistikas sabiedriskajā televīzijā ir ne visiem saprotamas, taču manas nostājas pamatā ir doma, ka tik mazā valstī un valodas lietojuma ziņā sašķeltā sabiedrībā sabiedriskais medijs būtībā ir vienīgais, kam jāspēj uzturēt augsti žurnālistikas standarti. Tas jādara pašas demokrātiskās sabiedrības izdzīvošanas vārdā, jo no dažādiem privātiem plašsaziņas līdzekļiem mēs to nedz varam paģērēt, nedz vienmēr arī sagaidīt tādos tirgus apstākļos, kādi nu tie Latvijā ir.

Taču par sabiedrības naudu apmaksātam medijam ir pienākums būt par kvalitātes standartu kalvi, un jo īpaši jau ziņu žurnālistikā un analītikas jomā. Dīvainā kārtā otrs sabiedriskais medijs „Latvijas Radio" ar to tiek galā, kamēr LTV acīmredzami ne. To arī apliecina izmaiņas analītiski informatīvo raidījumu kopā šoruden.

Turklāt tas galīgi nav naudas trūkuma jautājums, kā tas nereti tiek pasniegts. Radio ģenerāldirektoram Dzintrim Kolātam pārejot darbā uz LTV Ziņu dienestu, publikai kļuva zināms, ka direktora alga radio bijusi mazāka nekā Ziņu dienesta vadītājam televīzijā. Turklāt „Latvijas krājbankas" sāgas gaitā esam uzzinājuši arī to, ka LTV ir simtiem tūkstošu brīvu latu, ko turēt bankā. Tāpat jauna seriāla sākšanai un beigšanai LTV naudas pietiek.

Liekas, ka pašreizējai LTV vadībai laikam vispār nav jēgas uzdot jautājumus par to, kas notiek televīzijā, jo sakarīgas atbildes mēs līdz šim neesam dzirdējuši un diezin vai dzirdēsim, lai gan tieši sabiedriskās TV vadībai ir īpaša atbildība sabiedrības priekšā. Taču drīzumā maināmajai uzraugošajai padomei un tās jaunajiem locekļiem gan būtu jāspēj uzdot jautājumus un meklēt atbildes skatītāju un Latvijas sabiedrības vārdā.