IR

Par šādu deficītu Krājbankas skandālā nupat atgādināja jauns un svarīgs pavērsiens tā dēvētajā Latvenergo amatpersonu lietā, kuras vērtēšanā «pasūtījums» un «politiska izrēķināšanās» ir bijis pastāvīgs motīvs kopš uzņēmuma vadītāja Kārļa Miķelsona un viņa līdzgaitnieku aizturēšanas 2010.gada jūnijā.

Otrdien Šveices prokuratūra piemēroja 38,9 miljonu Šveices franku (22 miljonu latu) soda naudu Francijas transporta un enerģētikas koncernam Alstom par sistemātisku kukuļdošanu Latvijā, Malaizijā un Tunisijā. Izmeklētāji secinājuši, ka Alstom «konsultanti» Latvijā kukuļus devuši Latvenergo prezidentam Kārlim Miķelsonam, viceprezidentam Aigaram Meļko un ražošanas tehniskajam direktoram Gunāram Cvetkovam. Starpnieks kukuļdošanā bijis SIA Energy Consulting īpašnieks Andrejs Livanovičs. Viņam Alstom par diviem Pļaviņu HES rekonstrukcijas projektiem pārskaitījusi 896 932 eiro (630 363 latus), teikts spriedumā.

Šī ziņa uzreiz dara lēti nenopietnu pusotru gadu publiskajā telpā kopto stāstu par Miķelsonu kā KNAB politiskās angažētības upuri. Pat summas nu ir fiksētas ar juridisku spēku, ja arī Šveicē, nevis Latvijā. KNAB apgalvo, ka šīs summas esot tikai neliela daļa no kukuļos saņemtās naudas.

No Strīķes līdz globālām korporācijām

Miķelsona aizturēšana pirms pusotra gada bija šoks ne tikai «politiskajai elitei». Atšķirībā no daža laba saimnieciski politiskā darbinieka Miķelsonam bija cienījama cilvēka tēls. Viņa biogrāfijā nebija ne tiesu procesu, ne citu skaļu skandālu. Vadījis Statoil Latvija. Nu, ir labās attiecībās ar to pašu fakultāti Lauksaimniecības akadēmijā beigušo Andri Šķēli, bet tas jau nekāds skandāls. Noslieces uz avantūrām un afērām nebija izrādījis, drīzāk atstāja ļoti piesardzīga cilvēka iespaidu.

Tāpēc Latvenergo šefs bija īpaši labs piemērs, ar ko pamatot apgalvojumus par KNAB politisko angažētību. «KNAB joprojām ir politizēta struktūra, kuru vada Juta Strīķe, un mēs dzīvojam bīstamā situācijā, kad drošības dienesti pirms vēlēšanām var paņemt ciet jebkuru,» Ainārs Šlesers šausminājās pērn augustā un rādīja uz nesen notikušo Miķelsona aizturēšanu, kas esot bijusi «masku šovs» un notikusi tāpēc, ka «Saeimā sākās debates par Jutas Strīķes noņemšanu no amata».

Līdzās «zolīdā Miķelsona» tēlam Šleseru un citus šādas muļķības runāt iedrošināja arī tas, ka pusotru gadu kopš aizturēšanas šajā lietā it kā nekas nenotika. KNAB un prokuratūras skaidrojumi, ka tiekot gaidītas atbildes no ārzemēm un esot problēmas ar starptautiskās palīdzības lūgumu izpildi, varēja radīt priekšstatu, ka nekas arī nenotiks. Pirmais signāls, ka kaut kas tomēr notiks, bija ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera 8.novembrī televīzijā teiktais, ka tieši tajā dienā «vienā no Eiropas valstīm» notikusi vairāku valstu izmeklētāju un prokuroru apspriede par šo lietu. Tagad ir Šveices prokuroru lēmums.

Miķelsons pats arī vienmēr apgalvojis, ka viņa aizturēšana bijusi politiski motivēta. Vēl tikai pirms trim nedēļām viņš Nozarei.lv atkārtoja, ka tā esot bijusi politiska izrēķināšanās. Arī pašlaik, kad kukuļu devēja firma piekritusi samaksāt sodu un apņemas vairs tā nedarīt, tātad atzīst, ka kukuļi ir doti, viņš arvien uzstāj, ka «neesmu ne prasījis, ne ņēmis».

Kamēr nav notiesāts, nav vainīgs, protams, un tā ir viņa un advokātu darīšana, kādu taktiku izvēlēties sevis aizstāvēšanai. Taču teksti par «politisko izrēķināšanos» nu ir būtiski koriģēti. Trešdien Miķelsons jau pavēstīja, ka esot upuris «cīņā starp lielām korporācijām».

Lēciens no Strīķes upura līdz starptautisko korporāciju karā cietušajam ir gana dramatisks. Taču galīgi neder vietējiem politikas biznesmeņiem, jo sagrauj gadiem ilgi uztiepīgi stāstīto par KNAB kā vietējo politisko intrigu bandinieku. Sākt stāstīt, ka viņus kādu nenosauktu korporāciju uzdevumā vajā vairāku valstu izmeklēšanas iestādes, mūsmāju blēžiem nozīmētu pateikt, ka tad jau gan tā lieta ir nopietna.

Žanra noriets

Latvenergo amatpersonu lieta, kā nupat redzam, ir ļoti nopietna. Šveices prokurori Alstom kukuļu lietā nosprieduši tik, cik varēja pierādīt, taču to arvien turpina izmeklēt arī Anglijā. (Izrādās, pērn martā, trīs mēnešus pirms Latvenergo vadošo amatpersonu aizturēšanas Latvijā, tika aizturēti trīs Alstom pārstāvji Anglijā.) Izmeklēšanu turpina arī KNAB un prokuratūra, un, šķiet, vairs nebūs ilgi jāgaida arī uz tās rezultātiem.

Droši vien arī turpmāk dzirdēsim par politisku pasūtījumu reizēs, kad tiesībsargātāji pieķers kādu blēdi. Tomēr šāda aizstāvēšanās taktika kļūst arvien nepopulārāka. Pirmkārt, zaudē varu politiķi, kuri to labprāt izmantoja, jo, otrkārt, vēlētājus tas nepārliecina par viņiem balsot, drīzāk otrādi. Rezultātā, treškārt, šāda aizstāvēšanās vairs nav efektīva.

Bankas Baltija izputinātājs Aleksandrs Lavents savulaik itin sekmīgi spēlēja valsts varas upura lomu - līdz pat sev labvēlīgam spriedumam Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Parex bankas īpašnieki Kargins un Krasovickis arī raudzīja novelt vainu par bankas krahu uz politiķiem, taču ne vairs tik uzstājīgi un ne tuvu ne sekmīgi. Bankas Snoras īpašnieki un Krājbankas līdzīpašnieki Antonovs un Baranausks ir starptautiskā meklēšanā, bet LKB valdes priekšsēdētājs Ivars Priedītis steidz atzīties nodarījumos un par sazvērestībām pret viņu pat neieminas.

Līdzās nesen «neaizskaramajam muitniekam» Vladimiram Vaškevičam, kura notiesāšanu uzdot par politisku bija nolīgti privāti lobisti no Čikāgas un daži vietējie rakstītāji, un bijušajam iekšlietu ministram Dzintaram Jaundžeikaram, kura aizstāvju neveiklie mēģinājumi tēlot viņu par KNAB atriebības upuri nav palīdzējuši viņam iztapt no cietuma, Miķelsons paliek, jācer, viens no pēdējiem aizejošās politmafijas pārstāvjiem, kuri vēl pūlas izlikties pēc politiski represētajiem. Aplausu gan ir gandrīz vairs tikai tik, cik no dažiem savējiem.