IR

Saeimas Saskaņas centra (SC) frakcijas deputāts Nikolajs Kabanovs publiski atzinis, ka licis savu parakstu zem prasības rīkot referendumu par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Kā zināms, stājoties amatā, katrs deputāts dod zvērestu (vai svinīgo solījumu - pēc izvēles) stiprināt "latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu". Jāpiebilst, ka norādes uz latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā rodamas arī SC programmatiskajos dokumentos.

Uzreiz jāpasaka, ka deputāta zvērests nav juridiski saistošs dokuments, līdz ar to no zvēresta laušanas fakta neizriet deputāta mandāta zaudēšana. Kabanova rīcība ir ētiskas dabas jautājums, un acīmredzot tā tiks skatīta Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā, kuru, piebildīsim, vada Kabanova partijas biedrs Vitālijs Orlovs. Savu "fui" Kabanovs, domājams, saņems, bet ne vairāk.

SC frakcijas vadība sakās nezinām, vai vēl kāds tās deputāts darījis tāpat, tā esot personiska izvēle, "katram deputātam pašam individuāli jāvērtē savas iespējas un pienākumi". Nav zināms, vai frakcijā bijusi iekšējā diskusija par šo jautājumu, taču deputātiem atstātais "brīvais balsojums" ir diezgan droša nevienprātības pazīme.

Kā atzinis pats Kabanovs, viņš parakstījies 1.novembrī, pirmajā dienā, kad to varēja izdarīt. Krietni pirms SC līdera Rīgas mēra Nila Ušakova "salto mortale". Tieši Ušakova izšķiršanās parakstīties deva parakstu vākšanai spēcinošu impulsu. Un tas nozīmē, ka Kabanovs nav "līdzskrējējs", bet gan cilvēks, kas gaidīja savu stundu, kad varēs rīkoties, kā teikts zvērestā, "godprātīgi un pēc labākās apziņas" - saskaņā ar saviem uzskatiem un vērtību sistēmu.

Var būt dažādi iemesli, kāpēc Kabanovs "noņēma masku" tikai pēc trim nedēļām, un patiesībā tā ir otršķirīga lieta. Nieks, salīdzinot ar to, kādā situācijā nonācis politiskais spēks, kas vēl pirms mēneša pretendēja uz to, ka var tikt uzskatīts par prognozējamu.

Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda bija spēcīgs SC trumpis pirms 11.Saeimas vēlēšanām - vismaz to latviešu acīs, kas balsoja par SC un kuru balsis veidoja aptuveni 15% SC "balsu ražas".

Ja SC būtu norobežojies no parakstu vākšanas vai pat vienkārši to ignorējis, tas nozīmētu pēcvēlēšanu situācijas saglabāšanos Latvijas "politiskajā dārziņā". Tagad nekā.

Aizbildināšanos, ka parakstu vākšana referendumam esot atbilde uz Nacionālās apvienības (NA) līdzīgu, taču citu "latviešu partiju" neatbalstītu iniciatīvu, var vērtēt vai nu kā smieklīgu, vai nožēlojamu. Mācības valsts skolās tikai latviešu valodā (un arī ne rīt vai parīt) un otrās valsts valodas legalizēšana ir kvalitatīvi atšķirīgas iniciatīvas. Dažādas svara kategorijas.

Bija spiediens no krievu nacionālradikāļu organizāciju puses, un SC to neizturēja. Taču, no vienas puses, atbalstīt referendumu par otru valsts valodu, un, no otras, - turpināt uzturēt tēzi par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā, nudien izskatās pēc apziņas dubultošanās. Un nevis individuāli, bet masveidā.