IR

Pašreizējo piecdesmitgadnieku paaudzei stāsts par Žani Skudru palicis atmiņā kā padomju laika avīžu "trilleris" - spiegs, nelietīgs padomju "jaukās" īstenības atmaskotājs, aizliegtas informācijas vācējs. Atšķirībā no Gunāra Astras, padomju propagandas veidotāji Skudru tautai atrādīja arī kinodokumentālistu versijā no tiesas zāles.

Tagad iznākusi rakstnieka un fotogrāfa, sirdsapziņas cietumnieka Žaņa Skudras grāmata «No saviem vārdiem neatsakos». To veidojuši Līga Brigadere, Gaitis Grūtups, Anna Rancāne, Artūrs Hansons un māksliniece Ilizane Grīnberga.

Kas bija Žanis Skudra (1924-1994)? Skudras vārds Latvijā vislielākajā metienā ir tiražēts laikrakstā «Cīņa» 1978.gada novembrī. Tur gan viņš tiek saukts par spiegu, kam tika piespriests 12 gadu cietumsods, informē G.Grūtups.

Rakstnieka godā Skudru iecēla divas grāmatas, ko septiņdesmito gadu vidū Zviedrijā izdeva Latviešu Nacionālais fonds, - «Okupētās Latvijas dienasgrāmata» un «Šīs drupas apsūdz». Tās tika veidotas no slepeni pār Padomju savienības robežu jeb «dzelzs priekškaru» Skudras nosūtītajiem manuskriptiem. Tie bija Latvijas ceļojumu apraksti, piegriežot īpašu vērību luterāņu baznīcām. Tiesa, dzejnieks Andrejs Eglītis (1912-2006), kurš trimdā Zviedrijā vadīja Latviešu Nacionālo fondu, par Skudras manuskriptiem neesot bijis augstās domās.

Slepenais kurjers bija Skudras bērnības draugs, emigrācijā Zviedrijā dzīvojošais Laimonis Niedre (1924), kurš uz Latviju devās kā tūrists. Par Zviedrijā izdotajām grāmatām autors samaksāja ar apsūdzību spiegošanā, padomju valsts nomelnošanā un deviņiem gadiem soda nometnē Krievijā, Urālos (deviņus mēnešus apcietinājumā pavadīja arī L.Niedre).

"Tiesas materiālos parādās trīs visai neskaidras epizodes, kur Niedre atzīst, ka Skudram uzdevis vākt arī militāra rakstura ziņas," teikts grāmatā. Taču pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem ne bijušais tiesnesis, ne arī Niedre konkrēti neko neatceras. "Iespējams, ka Ž.Skudras un L.Niedres saistīšana ar militāro izlūkošanu bija toreizējās Valsts drošības komitejas safabricējums. Vienīgais, kas Skudras nelegāli sūtītajos rakstos saistās ar militāru informāciju, bija viņa piezīmes par braucienu pie jaunākā dēla Andra, kas bija iesaukts padomju armijā un dienēja Austrumsibīrijā, pie Padomju Savienības un Ķīnas robežas. (..) Savā dienasgrāmatā Ž.Skudra bija pierakstījis to, ko bija redzējis un dzirdējis par karavīru sadzīves apstākļiem un noskaņojumu. Latviešu Nacionālais fonds šo tekstu ietvēra «Okupētās Latvijas dienasgrāmatā». Tiesa to kvalificēja kā militāras informācijas izpaušanu. Tolaik par militāriem objektiem Padomju Savienībā gan tika uzskatīts vai katrs tiltiņš un ceļa līkums."

Skudru kopā ar Gunāru Astru, Alfrēdu Zariņu un Gunāru Freimani aizstāvēja starptautiskais PEN klubs, latviešu trimdas organizācijas, kā arī kustība par politieslodzīto atbrīvošanu «Gaismas akcija», taču no soda nometnes Urālos viņu atbrīvoja tikai 1987.gadā.

Atgriezies mājās, Skudra centās sakārtot savu mūža darbu - dzimto Bileiķu vēsturi, kas ir pamatā grāmatai «No saviem vārdiem neatsakos». Tajā ir ietverts arī Ž. Skudras septiņdesmitajos gados tapušais autobiogrāfiskais ceļojuma, pareizāk sakot, slapstīšanās apraksts «Mājās atgriezties aizliegts», kas, šķiet, unikāls latviešu literatūrā ar to, ka stāsta, kā jūtas Valsts Drošības komitejas izsekots cilvēks.

Grāmatā publicēts arī žurnālista Grūtupa pētījums par Skudras dzīvi un krimināllietu (grāmatas nosaukums ņemts no Skudras pēdējā vārda LPSR Augstākajā tiesā 1978. gadā) un daži citi materiāli.

Grāmatas veidotāji informē, ka 600 dāvinātie grāmatas eksemplāri ir ceļā uz lauku bibliotēkām.