IR

Cilvēkam bieži nav labi tā, kā ir. Tāda laikam homo sapiens būtība. Ne jau tikai Herberts Velss, bet arī daudzi citi sapņojuši, kā ir būt neredzamam. To ir mēģinājuši uz filmas uzlikt Džeimss Veils, Karltons Prikets, tagad mēģina Deivids Goijers. Te ir vaļa arī pašu fantāzijai. Neizslēdzu, ka tagad, šādi ietinies, gribētu pastaigāt gan kaščejiskais Vaškevičs, gan švarcenēgeriskais Jaundžeikars. Un tad „aiziet" kaut kur uz Šeišelu salām, kur nav ne „De facto", ne „Bez tabu". Tur mūžīgo vasaru varētu baudīt arī redzams, bet šeit redzamam draud gara gara ziema.

Bet ir arī pretējas vēlmes - būt redzamākam par redzamu. Nu būt tik redzamam, kā savulaik Māris Verpakovskis vai joprojām ir Sandis Ozoliņš, šķiet, pagrūti. Tas ir katra politiķa sapnis. Taču pēc tā ir jātiecas. Vasarā, kad tautu, kas jau gatavojās siena pļaujai, aplaimoja un dažus arī nopļāva liktenīgais rīkojums, īpaši pacentās „Puzes taurētājs" ik pa reizei izejot tālrādes ēterā ar programmatiskām runām līdz pat 2100.gadam. Arī līdz tam viņš nesnauda. Pietika reizi nedēļā sarīkot preses konferenci, pietika tajā parunāt par pāris svarīgām tēmām, pie reizes spilgtiem epitetiem palamāt dažus nīstākos politiķus un varēja būt drošs, ka redzamība garantēta visai nedēļai. Avīzes, TV, radio, portāli izgaismoja katru domu graudu, katru epitetu, un Baibas Sipenieces aicinājums uz nesadarbošanos izgaisa kā alus no ledusskapja pohu rītā. Salīdzinot ar šo „Buldozera" agrākās aktivitātes izskatās kā vēršāda blakus Nīlai.

Savukārt pēdējo mēnešu laikā ar sevišķu neatlaidību izceļas Rīgas vadonis Nils Ušakovs. Vieniem likās, ka atguvis otro elpu, bet citus nepameta sajūta, ka viņš vēl atrodas pusmaratona komā. SC ļoti gribējās būt vadošajā koalīcijā. Varbūt SC arī ne tik, cik to ļoti gribēja viņu elektorāts. Un nez no kurienes mēram paspruka frāze „Latvijas okupācija". Tas gan ātri tika norīts un pat Skontlenjardam nebūtu viegli sadzīt personu, kas dzirdēja Nilu šos vārdus pasakām. Tomēr dažam jaunajam politiskajam spēkam tas tik un tā ļoti patika.

Valdība nesanāca, piekukuļoties Sondorei&Valdim vairs nebija jēgas un, kaut nesen vēl solījis „sēdēt mājās", „Playboy" celebrities vīrs pēkšņi pagriezās par 180 grādiem un aizgāja atbalstīt Butirkus vai Ļefortovu, vai ko tur vēl izbaudījušo Lindermanu. Uzlika parakstu un vēl pateica, ka pie visa vainīgi ir „naciķu" ministri, kas negribējuši dot naudu krievu taisnajai un cietajai lietai. Poļus, ukraiņus, čečenus te klāt neiepīsi, jo viņiem tak ir sava valoda!

Kaut arī ar šo soli SC ir aizairējis tālāk no laimīgā pozīcijas krasta, diez vai zaudējumu būs vairāk par ieguvumu. Stabilais SC elektorāts, kam patīk, ka paglauda pa spalvai, šādu sava vadoņa soli prata novērtēt un uzreiz devās uz iecirkņiem „nodot balsi par savu bloku".

Bet bija arī nelojālie, kas par to aicināja atdot Rīgas atslēgas citam, jo rokas pacelšana pret valodu līdzinoties zobena pacelšanai pret valsti un Satversmi. Uz ko Nils un pēc tam vēl arī ar viņu netapušās koalīcijas biedrs Sprūdžs norādīja, ka tad „Rīgas pagastvecis" bijis tikai ierindas pilsonis nevis amatpersona, kas no darba brīvajā brīdī var runāt un darīt, ko grib. Daļa no opozīcijas tā vis nedomāja, jo, vai tas Rīgas vai Purmsātu mērs - abi ir amatpersonas un abiem jāpilda ienākumu deklarācija un jāievēro Satversme. Arī attiecībā uz valodu.

Tad vēl sekoja Gaismas pils salīdzināšana ar „Maximu", kas laikam jau bija kā medus piliens lietuviešiem uz „Snoras bankas" rētām. To Nils gan diez vai gribēja. Un ko tad lai saka par Saktas puķu tirdziņa arhitektūru? Par šo būvi RD kantoris ierāviskajai „Skonto būvei" samaksāja 700 000 latu! Parēķinot uz vienu kvadrātcentimetru, sanāktu vēl dārgāk par Zelta tiltu! Tādu naudu pat Nīmeijeram nevajadzētu maksāt par šādu celtni. Bet Rīga var atļauties. Tāpat kā tualeti par 150 000 latu. Un vienā naktī izvest sniega daudzumu, kas ekvivalents 70 vagoniem.

Varbūt pirmssvētku laika iespaidā tika reģistrēts stipro dzērienu brends „Ushakov" (varbūt „Ushakoff") reģistrāciju. Uz ko domes opozīcija atbildēja, rezervējot skrējēju vidū iecienītā enerģētiskā dzēriena marku „Ushak off".

Pēc svētkiem esot sagatavota SC ofensīva plašā frontē. Sākot ar domes lēmumu par Uzvaras statujas atjaunošanu ne tikai vēsturiskajā izskatā, bet arī tās vēsturiskajā vietā - pretim Prezidenta pilij. Lai iezemieši jūt, kas ir īstais cars! Bet Jēkaba laukumā uz postamenta būšot Iļja Muromietis un Rīga turpmāk svinēšot ne Lāčplēša, bet Muromieša dienu. J.Vītola Mūzikas akadēmiju rosināšot nosaukt M.Musorgska vārdā - tā būs nošauti divi zaķi. Nebūs tik latviski akcenti un arī uzskatāmi tiks norādīta vieta latviešu mūzikai. Vēl vairāk - visai kultūrai.

Jau tagad ikvienu no SC elektorāta priecē, ka vienai no garākajām Rīgas ielām ir Maskavas vārds. Līdz pilnai laimei jāpieķeras klāt arī vēl vienai garai ielai - Brīvības iela tikšot pārdēvēta par Peškova ielu (jaunākajai paaudzei varbūt der atgādināt, ka tāds ir literāta Gorkija „meitas" uzvārds). Arī tā tiks nošauti divi zaķi - nebūs vairs „brīvības" un tieši te varēs veidot pasaulē garāko gājēju ielu. Tērbatas kaut kā nepatīk, no Kr.Barona būtu jāpārceļ tramvajs, bet še viss pa kājai! Vai - viss pie kājas, ka tik savējie skūpsta roku!

Autors ir sporta žurnālists