Būt vienam no diviem miljoniem miljardu lielajā pasaulē ir kas īpašs
Šoruden Kopenhāgenas starptautiskajā skolā iepazīšanās gaitā ar jaunu skolotāju, kura lūgusi bērnus minēt kādu savu unikālu īpašību, mana meita kā savu unikalitāti nosaukusi to, ka ir latviete un vienīgā tāda visā skolā. Skolotāja tam piekritusi sakot, ka tas tiešām ir unikāli, jo arī viņai darba gaitās daudzās skolās dažādās pasaules malās līdz šim neesot izdevies sastapt nevienu latvieti.
Mājupceļā no skolas, stāstot par šo sarunu, desmit gadus vecā meita mani patīkami pārsteidza, jo pie šādas unikalitātes „definīcijas" viņa bija nonākusi pilnībā pati. Mēs iepriekš nebijām tādās kategorijās to lietu ģimenē pārrunājuši. Protams, pats par sevi ir saprotams, ka latviešu „svētkus svinam un darbdienas" un, ārzemēs esot, mājās paši mācāmies latviešu valodu. Mums pat prātā neienāk doma, ka varētu kur citur nekā Latvijā un savējo vidū pavadīt vasaras vai ziemas brīvdienas. Un, protams, ka tuvāki un tālāki nākotnes plāni mums saistās ar atgriešanos mājās pēc diplomātiskas kalpošanas valstij ārzemēs.
Tomēr tās liekas tik pašsaprotamas lietas, ka diezin vai kāds pieaudzis cilvēks tajās meklētu kaut ko unikālu. Taču bērns instinktīvi sajuta to, ko mēs, pieaugušie, negribam vai nemākam ieraudzīt.
Būt vienam no diviem miljoniem pasaulē, kurā ir jau septiņi miljardi cilvēku, patiešām ir kaut kas unikāls. Tā patiesībā ir piederība ļoti ekskluzīvai cilvēku kopai. Visticamāk, ka pat ekskluzīvākai nekā dažādu luksusa preču īpašnieki, kuri taču arī savu pašvērtību ceļ ar piederību kādai šķietami īpašai kopai. Latviešu laikam pasaulē tomēr ir mazāk nekā "iPhone", "Apple" datoru vai "Lexus" īpašnieku.
Zemes radīti
Piederība šādai unikālai kopai katram latvietim ir dota piedzimstot, un, protams, ka viņa paša ziņā ir vēlāk lemt, ko ar to iesākt - izkopt to vai atteikties no tās vispār. Tautas kopumā un katra tās locekļa vienreizība nav atraujama arī no vietas, ko šī tauta ir vēsturiski apdzīvojusi gadsimtiem ilgi. Mūsu kopējā un līdz ar to arī katra individuālā materiālā un nemateriālā kultūra veidojas tieši atkarīgi no mūsu zemes ģeogrāfiskās atrašanās vietas un vēsturiskās pieredzes.
Izaugot Latvijā, mūsu atskaites punkti kaut vai dabas apstākļu ziņā vien veidojas tieši no mūsu pašu ziemu aukstuma, sniega baltuma, vasaras nakšu gaišuma, pavasara reibinošā ievziedu aukstuma, rudens dūmakainā zeltainuma. Mūsu priekšstati par mežiem, upēm un jūrām veidojas no tā, kādus mēs tos pirmo reizi ieraugām un kādiem līdzās izaugam.
Daba iespaido arī mūsu dzīves veidu, domāšanu un valodu, pat ja paši tam ikdienā nepievēršam uzmanību. No tā veidojas mūsu garšu un smaržu, krāsu un skaņu izjūtas. Tas pats attiecas arī uz mūsu zemes un tautas vēsturisko pieredzi, ko mēs ikdienā nesam sev līdzi apzināti un neapzināti.
Lai kur mēs pasaulē dotos, lietas un parādības mērām ar to mērauklu, kas veidojusies Latvijas apstākļos. Tas nenozīmē, ka nevaram iemīlēt augstākus kalnus un plašākas jūras, lielākas valstis vai plašākas kultūras, taču pamata mērauklas veidojas no mūsu tautas dzīvesziņas, kas veidojusies gadsimtu gaitā un nodota no paaudzes paaudzē.
Tieši tāpēc latvieši ir arī tie, kas dzimuši jau vairākās paaudzēs ārpus Latvijas un nekad nav fiziski dzīvojuši savā senču zemē, taču no saviem vecākiem un vecvecākiem ir pārmantojuši latviešu valodu, kultūru un pieredzi. Cik reizes nav gadījies sastapt ārzemēs jau paaudzēs mītošus latviešus, kas pēc ārējā izskata nemaz tādi nešķiet, taču, atveroties viņu iekšējai būtībai, īpašais latviskums plūst pāri malām.
Unikālie krievi
Taču unikāli nav vien etniskie latvieši. Unikāli patiesībā ir visi, kas Latvijā dzimuši, auguši un mūžu nodzīvojuši. Unikāls ir katrs Latvijas krievs, polis, ukrainis, ebrejs tieši tāpēc, ka ir Latvijai piederīgs. Viņš ir izaudzis ar to pašu jūru un mežiem, ziemu garumu un vasaru īsumu. Tās ir viņam šūpulī ieliktās mērauklas, apzinās viņš to vai nē. Ar to viņš arī atšķiras no krieva, poļa, ukraiņa un ebreja citās zemēs, pat ja ikdienā mājās nelieto saziņā latviešu valodu.
Latvijas mazākumtautības, lai arī savā būtībā un pamatoti paliek uzticīgas savām etniskajām saknēm, ārēji, pašiem varbūt nemanot, tās pieņem latviešu mentalitāti, domāšanu, krāsu gammu, pat valodas akcentu jeb īpašo latvisko intonāciju. Uz vietas Latvijā tas varbūt nav tik labi ieraugāms, bet, reizēm no malas skatoties, Latvijas krievu valodā runājošos iedzīvotājus no citiem var atšķirt tieši pēc viņu krievu valodas ar zināmu latviski cietu intonāciju.
Arī vēsturiskā pieredze Latvijas mazākumtautībām ir tieši saistīta ar viņu dzīves vietu, un tieši tāpēc arī padara atšķirīgus no saviem tautiešiem citās zemēs. Lai kāda nebūtu katra indivīda personiskā pieredze laikmetu griežos, tā ir nesaraujami saistīta ar līdzcilvēkiem dzimtajā zemē.
Mazo dažādība
Visticamāk, ka pelēcīgajā Latvijas ikdienā cilvēki neaizdomājas par savu unikalitāti globalizētajā un kultūru robežas arvien vairāk izpludinošajā pasaulē, taču man par to ir nācies vairāk aizdomāties dzīves specifikas dēļ. Sešpadsmit gadus sekojot vīra diplomāta pēdās un dzīvojot ārzemēs jau ceturto reizi, salīdzinājumi rodas paši no sevis un arī atbildes uz to, kāpēc ir tik labi būt unikālam un latvietim.
Īpaši noderīga šajā ziņā ir bijusi dzīves pieredze Igaunijā un Dānijā. Divas praktiski kaimiņos Latvijai esošas Ziemeļeiropas valstis, arī izmēra ziņā sīkas tautiņas pasaules mērogā. Pat ja mums ir atšķirīga vēsturiska pieredze no dāņiem, kopumā kultūras un reliģijas ziņā esam vairāk vai mazāk līdzīgi. Mūsu triju zemju krastus apskalo tā pati Baltijas jūra.
Dodoties dzīvot uz tādu valsti, it kā nekādu lielu atšķirību un eksotiku nesagaidi. Ir gadījies, ka citu, lielāku valstu pārstāvji jautā, kas tad mums te var būt interesants. No pirmā acu uzmetiena viņiem, protams, taisnība. Dodoties, piemēram, uz Ķīnu un Indiju, tu noteikti zini, ka tas būs pilnīgi citādi, eksotiski un interesanti.
Taču pārsteidzošā kārtā izrādās, ka arī mazais un šķietami līdzīgais var būt tik atšķirīgs, tik unikāls un īpatnējs. Tas, piemēram, man dzīvi tādās valstīs kā Igaunija un Dānija ir padarījis īpaši interesantu, jo arvien var atrast jaunas atšķirības un katrai tautai un kultūrai vien piemītošas īpatnības. Arvien nebeigt brīnīties par to, cik patiesībā pasauli bagātu dara tādu niecīga izmēra tautiņu kā dāņi, latvieši vai igauņi unikalitāte. Un, starp citu, arī Baltijas jūras krasti katrā no šīm valstīm ir atšķirīgi, tāpat kā meži. Dabai patīk dažādība. Atrast sevi
Katrs cilvēks ienāk šajā dzīvē atvērts pasaulei un aizkustinoši tīrs kā balta lapa. Ja lielos politisko, ekonomisko un dabaszinātņu likumsakarību jautājumus jau kāds ir reiz atbildējis pirms mums, tad uz eksistenciālajiem jautājumiem, kas es esmu un kāpēc šeit esmu, ir jāatbild katram pašam savas dzīves gaitā.
Tās ir atbildes, kas tik viegli rokās nedodas, un, reiz atrastas, var arī izslīdēt no rokām kā nebijušas. Tas ir nemitīgs process, toties tas dara dzīvi vairāk jēgpilnu. Atbilžu meklējumos noteikti var palīdzēt apziņa, ka esam dzimuši noteiktā laikā un vietā. Vismaz tas ir stabils pamats tālākiem meklējumiem un jautājumiem. Apziņa, ka globalizētajā pasaulē būt latvietim ir patiesībā ļoti ekskluzīva lieta, tāpat kā sava valsts un valoda divu miljonu lielai tautiņai septiņu miljardu lielajā cilvēces jūrā, vismaz man ir ļoti būtiska daļa atbildē uz jautājumiem, kas es esmu un kāpēc šeit esmu.
Autore ir neatkarīga žurnāliste
Laikam jau nav labi dzīvot sapņu pasaulē, sevišķi, ja runa ir par Latviju. Latvijā nebūt nav tāda situācija, kāda tai būtu jābūt - stiprā pamatnācija - latvieši dzīvo kopā ar savām mīļajām māsām - " mazākumtautībām", kuras ir unikālas tiešī tādēļ, ka ieaugušas Latvijas dabā, un, līdz ņemot savu kultūru, valodu, veido Latvijas " latviskumu," kurš tādēļ vien ir kļuvis unikāls.
