IR

Tā nu sanāca, ka pirms pāris gadiem Latvijas futbola čempionāta virslīgā vairākas sezonas pēc kārtas sezonas pirmos vārtus guva lietuvieši Deimants Bička un Valerius Mižigurskis. Lūdzot salīdzināt Latvijas un Lietuvas futbola līmeni un īpatnības, abi kā vienu no būtiskām atšķirībām minēja - „Lietuvā visos klubos darba valoda ir lietuviešu, Latvijā - krievu".

Jā, Lietuva jau vēsturiski etniski ir atšķirīgāka - tur mazāk krievu un vairāk poļu. Tomēr tik milzīga atšķirība futbola laukumos tik un tā pārsteidz. Te, protams, der vēl viena vēsturiska atkāpe. Nodibinoties padomju varai, tika uzskatīts, ka futbolu latvieši nekad nav pratuši spēlēt. Tas nekas, ka bija tikai soli - šaurāku vai platāku, tas ir cits jautājums - no „Zelta dievietes" dalīšanas 1938.gada pasaules čempionāta finālturnīrā. Tāpēc arī tika ievesti padomju speciālisti, kas līdzi veda arī spēlētājus. Viņi paši vēlāk kļuva par speciālistiem. Trenēja ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus.

Tiesa, kas tiesa, neviens no šiem speciālistiem mūsu futbolu zenītā nepacēla - 1967.gadā „Daugavu", kas palika soli no PSRS čempionāta augstākās līgas, trenēja ungārs Reže Šomlaji, bet astoņdesmito gadu pirmajā pusē „Daugavu", kas ar vienu kāju jau bija augstākajā līgā, pašmāju Jānis Skredelis.

9.maijs LFF gaiteņos likās esam lielāki svētki nekā 18.novembris

Diemžēl nekas nemainījās arī deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atjaunoja neatkarību. Arī futbolā. Gandrīz vai visos futbola līmeņos latviešu valoda palika retums. Jā, LFF sēdēs, konferencēs darba valoda it kā bija latviešu, taču tas nevienam netraucēja runāt svešvalodā. Un neviens šajā ziņā arī neko necentās mainīt. Vēl vairāk - 9.maijs LFF gaiteņos likās esam lielāki svētki nekā 18.novembris. Ne vārdos, bet pēc būtības. Ne velti pat esot bijuši mēģinājumi LFF birojā šur tur kā rotājumu atstāt Georgija lentītes...

Jau aizvadīti 20 „otrās republikas" virslīgas turnīri un ceru, ka nekļūdīšos apgalvodams - pa visu šo laiku tajā spēlējusi tikai viena komanda, kurā darba valoda bija latviešu. Tā ir Valmieras „Gauja", kad tur vēl spīdēja brāļi Modris un Jānis Zujevi, Dzintars Savaļnieks, Gatis Ērglis un treneris bija Dainis Andresons.

Tikai Latvijā tiktāl varēja nonākt, ka pēc vairākiem darba gadiem anglis Ešvorts mēģināja runāt krieviski. Latviski - ne

Nākamais vistuvākais mēģinājums bija „FK Jelgava" izpildījumā, tomēr arī Dainis Kazakevičs nav spējis būt līdz galam konsekvents un līdzās valsts valodai darba procesā plaša vieta ir arī krievu valodai. Kaut komandā tādu, kas nesaprot latviski, tikpat kā nav. Bet pērn komandā spēlējušie amerikānis Natans Veiss un japānis Jumpeji Simura nesaprata arī krieviski.

Uzsvēršu - darba valoda komandā, jo sarunvaloda mēdz būt arī latviešu - „Liepājas metalurgā", arī „Skonto", savulaik „Audā", „FK Valmiera" un pat latgaliešu - savulaik Rēzeknes „Vairogā", kad tur spēlēja Aivars Pozņaks, Ilmārs Logins. Protams, ka nevar prasīt, lai latviski uzreiz runā vācietis Rudigers Abramčiks, itālis Nuncio Dzavatjeri vai anglis Pols Ešvorts. Taču tikai Latvijā tiktāl varēja nonākt, ka pēc vairākiem darba gadiem šeit Ešvorts mēģināja runāt krieviski. Latviski - ne. Tas, ka sieva nebija latviete, ir svarīgi, bet ne izšķirīgi. Daudz svarīgāk ir, ka futbola vide ir nelatviska. Vismaz lielākajās mūsu futbola metropolēs. Labi vismaz, ka pēdējā laikā šis tas mainās „uz augšu" - ir „Auda", "Alberts", „Metta", ir Latvijas reģioni. Tomēr virslīgā vezums joprojām ir turpat. Un arī valsts jauniešu izlasēs, kurās daļai spēlētāju ar krievisko saprašanu ir „šā tā", darba valoda tik un tā ir krievu, jo arī vietējais treneris valsts valodā ir vājš.

Lai vai kā - nākamgad virslīgā atkal būs klubs, kurā arī darba valoda būs latviešu! Šogad 1.līgā uzvarēja un tiesības spēlēt virslīgā izcīnīja „FS Metta/LU". Tas gan vēl nenozīmē, ka ledus ir jūtami sakustējies.

Un vēl viena īpatnība - pa šiem gadiem mūsu virslīgā ir bijušas arī komandas no ļoti savdabīgām „struktūrām", kas tās stutējušas - „Pārdaugava", RKB „Arma", tad mistiski mītiskā „Venta", „Dinaburg" un tagad būs Kauguru „Spartaks". Nē, nē, te nevajag meklēt saikni ar Maskavas vai Naļčikas „Spartak". Šoreiz komandai vārdu devis kluba izpilddirektors Spartaks Melkumjans... (prezidents ir cits Melkumjans - Seržiks, bet administratore - Olga Melkumjana). Aiz viņiem stāvot jau odiozu slavu ieguvušais spēlētāju aģents Jevgeņijs Kultajevs, kas Latvijā iefiltrējās caur Daugavpils „Ditton" un spēja sagrozīt galvu arī „FK Ventspils" prezidentam Jurijam Bespalovam.

Ļoti reāli, ka pirmo reizi divdesmit gados neviens Latvijas galvaspilsētas klubs 2012.gadā nespēlēs Eiropas kausos

Jā, līdzās tam, ka virslīgā beidzot vienā no 10 klubiem darbs ritēs latviešu valodā, mūsu futbolā būs vēl viens Ginesa grāmatas cienīgs fakts - pilsētu, kurā ir tikai 50 000 iedzīvotāju, virslīgā pārstāvēs trīs klubi - „Futbola centrs Jūrmala", „Jūrmala VV" un „JPFS Spartaks", bet Rīgu ar 700 000 tikai divi - „Skonto" un „FS Metta/LU". Un ļoti reāli, ka pirmo reizi divdesmit gados neviens Latvijas galvaspilsētas klubs 2012.gadā nespēlēs Eiropas kausos... Bet varbūt arī labi, ka tā, jo var izrādīties, ka nav pat, kur spēlēt. Taču tas jau ir cita raksta temats.

Nobeigumā atbildēšu arī uz klasisku iebildi par valodu - futbolu spēlē ar kājām un galvu, ne ar mēli (valodu). Turklāt neatkarīgi no tautības lamājas tāpat visi vienā valodā, un tā noteikti nav valsts valoda. Pat citu rasu puiši jau dažās nedēļās ir apguvuši pilnu šo vārdu komplektu! Atbilde ir pavisam triviāla - tāpat kā visur - valoda vispirms ir cieņa pret valsti. Lai arī šajā sakarā „ņekijs" Jurijs Aleksejevs un viņam līdzīgie nevarētu teikt, kāpēc tā latviešu valoda vispār vajadzīga, jo futbola klubos tak visi runā krieviski! Un varbūt tur meklējama atbilde arī uz citu jautājumu - kāpēc spēļu laikā ir tik maz skatītāju. Nav dzīvās saiknes starp tribīnēm un laukumu.

Autors ir sporta žurnālists