IR

Kad premjerministrs Silvio Berluskoni ieradās iesniegt atlūgumu Itālijas prezidenta oficiālajā rezidencē Kvirināles pilī Romā, tur speciāli bija sanācis orķestris un koris izpildīja Hendeļa slaveno korāli "Aleluia!", bet ļaužu pilnās ielās cilvēki, ieraugot bijušā premjera limuzīnu, svilpa un kliedza: "Buffone!" (klauns!), "Mafioso!" un "Uz cietumu!"

Septiņpadsmit gadus Itālijas politikā dominēja cilvēks, kuram viens no galvenajiem politiskajiem mērķiem bija izvairīšanās no cietuma. Viņš ir vairāk nekā divpadsmit reizes apsūdzēts par krāpšanos, grāmatvedības viltošanu un kukuļdošanu. Cietumā viņš gan nav nonācis, jo spējis vai nu vilkt tiesāšanos tādā garumā, ka iestājies noilgums, vai arī viņa partijas biedri mainīja likumus, lai izglābtu viņu no notiesāšanas.

Berluskoni bija valsts bagātākais cilvēks, kurš kontrolēja svarīgākos privātos medijus, bet, kad ieņēma valdības vadītāja vietu, vienlaikus varēja noteikt arī valsts televīzijas politisko virzienu.

Viņš izcēlās ar vulgāri bravūrīgiem izteicieniem un seksa skandāliem, kuri daļai sabiedrības varbūt likās izklaidējoši līdz brīdim, kad viņi saprata, ka šis cilvēks ieraus postā ne tikai sevi, bet arī visu valsti.

Vairāk nekā deviņos gados, kurus kopš 2001.gada viņš pavadījis valdības vadītāja amatā, Berluskoni nav spējis izdarīt tikpat kā neko, lai uzlabotu Itālijas sklerotisko ekonomisko stāvokli. No 2001. līdz 2010. gadam Itālijai bija trešā zemākā iekšzemes kopprodukta izaugsme pasaulē, apsteidzot tikai Zimbabvi un Haiti. IKP uz cilvēku šajā laikā samazinājās. Tajā pašā laikā valsts parāds izaudzis līdz 120% no IKP, bet Pasaules Bankas Doing Business indeksā, kurš vērtē valsts atvērtību uzņēmējdarbībai, Itālija ieņem 80.vietu aiz Baltkrievijas un Mongolijas.

Ekonomisks fiasko

Berluskoni nespēja risināt šīs problēmas noteikti bija saistīta ar faktu, ka viņam tik daudz laika bija jāpavada domājot, kā nenonākt aiz restēm, taču viņu beigās gāza nevis vēlētāji vai tiesneši, bet gan starptautiskie finanšu tirgi. Tie viņam nekad nebija sevišķi uzticējušies, taču pēdējās nedēļās, kad svila visa eirozona, bet Silvio nespēja pieņemt vajadzīgās reformas valsts uzticības stiprināšanai, tirgi beidzot skaidri pateica, ka viņa vadītai valdībai vairs nav gatavi aizdot naudu. Itālijas valsts obligāciju procentu likmes pagājušajā nedēļā pieauga līdz līmenim, kas apdraudēja valsts maksātspēju, un Silvio ērai valdībā pienāca gals. Kā jau jūnijā uz vāka rakstīja respektablais britu žurnāls The Economist, Berluskoni ir "cilvēks, kurš sajāja veselu valsti" ("The man who screwed an entire country").

Berluskoni radītais posts ir nozīmīgs Latvijai ne tikai tāpēc, ka Itālijas bankrots, kas pat pēc viņa aiziešanas nebūt nav neiespējams, var sagraut eirozonu un līdz ar to dot nozīmīgu triecienu arī mūsu ekonomikas galvenajam vilcējspējam - eksportam. Viņa piemērs neizbēgami liek domāt arī par cilvēku, kura ģimene jau gadiem ierindojas Latvijas bagātnieku topā un kurš nu jau trešās vēlēšanas pēc kārtas bija Zaļo un zemnieku savienības premjerministra kandidāts, - par Aivaru Lembergu.

Latvijas Berluskoni

Arī Lembergu vajā tiesvedība par smagiem finanšu noziegumiem. Arī viņa tiesas prāvas ilgst gadiem. Arī ar viņu saistītās partijas pārstāvji aktīvi strādā, lai mainītu likumdošanu veidos, kuri daudzu ekspertu acīs apgrūtinātu viņa iespējamo notiesāšanu. (Atcerēsimies kaut vai cīņu ap slavenajiem "antimafijas" likumiem vai ZZS deputāta Viļņa Breša centienus "mutatis mutandis" (izmainot to, kas jāmaina) apgrūtināt cīņu pret naudas atmazgāšanu.) Lemberga viedokli jau gadiem bazūnē Neatkarīgā Rīta Avīze un Ventas Balss, bet nesen atklātībā parādījušās slepeni ierakstītās Aināra Šlesera sarunas rada aizdomas, ka Lembergs ieguvis daļas arī AS Diena.

Tiesa, Lembergs mazāk runā par seksu nekā Berluskoni, taču viņa izteicieni par politiku un naudu parāda, ka viņā izpaužas itāļu oligarham līdzvērtīga vēlme piesaistīt sev uzmanību ar bezgaumīgu, ākstīgu absurdismu. Ja Berluskoni šā gada aprīlī teica, ka uz aptaujas jautājumu, vai sievietes vēlētos ar viņu gulēt, 70% atbildēja "jā", bet 30% izsaucās - "ko, atkal?" -, tad Lembergam smieklīgi šķiet nosaukt Starptautiskā Valūtas fonda pārstāvjus par komunistiem un pārmest Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, ka Latvija nav Afganistānā guvusi kara laupījumu - heroīnu.

Par laimi, līdz šim Latvijas vēlētāji ir bijuši gudrāki par itāļiem un Lembergam nav radusies iespēja demonstrēt savas spējas apvienot valdības vadītāja darbu ar iknedēļas ierašanos tiesā, savukārt Latvijai nav bijis līdzīgi itāļiem jāsarkst par sava premjerministra izteikumu apņirgšanu pasaules presē. Taču pat pēc zaudējuma pēdējās vēlēšanās Lembergs turpina uzpūtīgi drasēt pa Latvijas politikas skatuvi, un nav jāšaubās ne mirkli - viņš pie mazākās iespējas centīsies atkal savus cilvēkus iedabūt valdībā. Tāpēc ekonomiskais, politiskais un morālais fiasko vārdā Silvio ir nopietns brīdinājums arī nākotnē nelaist pārāk tuvu varai mūsu pašmāju Berluskoni.