IR

Sākumposms bija sekmīgs: prasībai pēc otrās valsts valodas tika savākti pāri par 12 tūkstošiem notariāli apstiprinātu Latvijas pilsoņu parakstu. Lai šo iniciatīvu virzītu izskatīšanai Saeimā, novembrī jāsagrabina vēl turpat 155 tūkstoši parakstu - likums prasa uz jaunākajām Saeimas vēlēšanām atnākušo vēlētāju desmitās daļas atbalstu.

Pasākuma mērķis ir skaidrs kā izstiepta roka: papildināt vairākus Satversmes pantus ar norādi uz krievu valodu kā otro oficiālo valsts valodu. Starptautiski tas nozīmētu, ka krievu valoda automātiski kļūtu arī par Eiropas Savienības (ES) oficiālo valodu. Sens Kremļa sapnis. Iekšzemē tas nozīmētu puslīdz integrētās Latvijas sabiedrības pamatīgu sašķelšanu - un uz ilgāku laiku, vismaz paaudzes garumā.

Ja vajadzīgais parakstu skaits tiks savākts - ikviena šobrīd izteiktā prognoze var izrādīties aplama - un sekos Saeimas noraidījums, nāksies rīkot referendumu. Atkal jau par nodokļu maksātāju naudu.

Ja būs otrā valsts valoda, radīsies divdomīga situācija pilsonības piešķiršanas jautājumā: ja cilvēks zina vienu no oficiālajām valodām, vai pilsonības iegūšanai viņam jāzina arī otra? Varbūt pietiek ar vienu? Pilsonības nulles variants tuvojas valsts ēkas sētas durvīm.

Pēdējos gados jo bieži izskan runas par divkopienu valsti, ko esam atklājuši bezmaz vai Vairas Vīķes-Freibergas laikā. Tā tas tomēr nav. Reāla divkopienu sabiedrība pastāvēja jau tajā administratīvi teritoriālajā veidojumā, kuru dēvēja par Padomju Latviju. Vienkārši šis stāvoklis tika apiets klusuciešot. Krievu valoda, liekulīgi dēvēta par starpnacionālās saziņas valodu, faktiski bija valsts valoda, kas pamazām nomāca "vietējo mēli". Kas dzīvojis tajos laikos, viegli atsauks atmiņā, kā Latvijā saradās Imanti Martinoviči un tika "pieņemti mēri". Arī to, ka aiz tālaika valsts valodas stāvēja brutāla valsts vara. Visos laikos un visās valstīs slikta dzīve bijusi cilvēkiem ar dzērāja vai neprašas "slavu". Arī Padomju Latvijā. Tikai sliktāk nekā dzērājiem vai neprašām klājās tiem, kurus "kompetenti orgāni" uzskatīja par nacionālistiem.

Tagadējā Latvijā aiz valsts valodas nestāv brutāla vara. To pamanījis pat Krievijas politikas ilgspēlējošais klauns Vladimirs Žirinovskis. Pirms pāris gadiem viņš ierunājās par to, ka vajadzētu starptautiskā līmenī pacelt "krievvalodīgo diskrimināciju" Latvijā: "babuškas", kas neprot valsts valodu, nesaņemot medicīnisko aprūpi. Ierunājās, bet tematu tālāk neattīstīja, atstājot iespēju trīs reizes minēt - kāpēc neattīstīja?

Pirms ceturtdaļgadsimta Latvijā un it īpaši Rīgā lielā skaitā bija "sabraukušie" ("ponajehaļi"). Atjaunotās brīvvalsts gados daļa no viņiem apmirusi, daļa emigrējusi. Tie, kas palikuši, patiesībā jau ir vietējie. Viņi ir visādi, taču tie jau ir vietējie, kas koferus nekravā.

Kaut kāda viņu daļa varbūt arī neatteiktos atgriezties tēvzemē, tikai reālā Krievija ir stipri nepievilcīga valsts, pavisam ne tāda, kādu to rāda Krievijas valsts kontrolētās televīzijas.

Nekad nav gadījies dzirdēt stāstu, ka, teiksim, jauns krievu puisis aizbraucis apciemot radus tēva dzimtajā sādžā N. guberņas NN. rajonā un nolēmis pārcelties turp uz dzīvi, jo sādža nav izmirstoša, bet plaukstoša. Ieliņas tīras, cilvēku vairākums raitākai sarunas uzturēšanai neliek lietā "mātesvārdus", un šņabi lielākā daļa sādžinieku dzer tikai svētkos. Arī tad, cenšoties ievērot mēru.

Parakstu vākšana par otro valsts valodu ir pārbaudījums nosacītajai Latvijas "krievvalodīgo kopienai". Bija sagaidāms, ka nīkuļojošos oficiālos krievu nacionālistus, kas grupējās ap pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām nebūtībā aizgājušo vai vismaz letarģiskā miegā ieslīgušo PCTVL nomainīs citi - jaunāki un prasībās radikālāki. Parakstu vākšanas iniciators Vladimirs Lindermans ir pirmā brīža līderis, harizmātisks dēkainis, kas, ja dzīvotu pirms trīssimt gadiem, droši vien būtu ķēries pie piratērijas - tolaik tā bija stipri ienesīga nodarbe.

Pieprasījums pēc lielkrievu šovinisma idejām pastāv. Parakstu vākšanas iznākums parādīs, cik liels tas ir un vai reāli spēj radīt draudus tam "mierīgās līdzāspastāvēšanas" fenomenam, kas Latvijā vērojams kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas.