IR

Jaunās valdības apstiprināšanai šonedēļ noslēdzot 28.maijā ar "Rīkojumu Nr.2" sākto jauno politisko ciklu, varam secināt, ka vismaz piecu mēnešu laikā kopš vēsturiskā rīkojuma dzimšanas jau tā vājā demokrātija Latvijā nav nedz stiprināta, nedz vairota. Patiesībā ir pat zināmas iezīmes, ka sākam atkal slīdēt uz grāvja pusi un nost no ceļa, kas ved uz stipru, Rietumu vērtībās un pieredzē sakņotu demokrātiskas sabiedrības pārvaldi.

Sasteigtajā ārkārtas vēlēšanu kampaņā un politisko spēku pārgrupēšanās procesā, kā arī ieilgušajā valdības veidošanā iezīmējās vismaz trīs būtiskas lietas, kurām vēlos pievērsties šajā rakstā. Tā ir "Vienotības" sevis pasludināšana par "varas partiju" ar visām no tā izrietošām sekām, pēkšņa, ar neko neizskaidrota pāriešana uz "profesionālisma" principu valdības veidošanā, kā arī labas reputācijas jauna definīcija.

Pa TP taku

Vēlēšanu naktī finišējot ar trešo labāko iznākumu un 11.Saeimas sanākšanas brīdī jau pakāpjoties uz otru vietu, "Vienotība" kopumā šo politisko ciklu ir pabeigusi teju ar absolūtu uzvaru. Tikusi gan pie valdības vadītāja, gan Saeimas priekšsēdētāja amata. Protams, ka politika ir cīņa, turklāt pietiekami nežēlīga, kurā uzvar izveicīgākais, un no tāda viedokļa "Vienotību" var tikai apsveikt. Taču līdz ar čempiona titulu nāk arī uzvaras smagums, zem kura viegli var salūzt visstiprākā "varas partija".

Valdis Dombrovskis, trešo reizi pēc kārtas stājoties pie valdības stūres, pārspēj Andra Šķēles triju valdību vadīšanu ar pārtraukumiem rekordu, un izskatās, ka "Vienotība" ieņem arī savulaik Tautas partijas ērti iesildīto "varas partijas" nišu. No vienas puses, tas var liecināt par stabilitāti un prognozējamību sabiedrības pārvaldē, taču, no otras puses, tas draud ar pārlieku pašpārliecinātību un stagnāciju.

Jau vēlēšanu naktī daudzus pārsteidza "Vienotības" līderu aktivitāte, metoties veidot jaunās valdības kodolu, lai gan uzvarētāja lauri tobrīd pelnīti pienācās Zatlera Reformu partijai. Arī tālākajā procesā "Vienotība" demonstrēja vēlēšanos būt valdībā par katru cenu, ko tieši apstiprināja arī Solvitas Āboltiņas izteikumi par "Vienotību" kā "varas partiju", kurai faktiski nav citu iespēju, kā vien būt valdībā pēc definīcijas.

Lai gan mazliet piecirtusi kāju, tomēr "Vienotība" savu līderu veidolā saviem vēlētājiem nesūtīja skaidrus signālus, ka dod priekšroku Nacionālajai apvienībai (NA), nevis "Saskaņas centram".

Tikai tad, kad pašas "Vienotības" iekšienē rūgusī neapmierinātība sāka spiesties uz āru, vēlētājiem tapa skaidrāks, ka laikam taču tomēr par labāku tiek uzskatīta NA. Tikpat neizprotama bija "Vienotības" rotaļāšanās ar tā saucamās varavīksnes valdības ideju, iesaistot vienā valdībā politiskā spektra pretējos galos esošos spēkus. Vienīgais, ko šī absurdā un no sākta gala neveiksmei nolemtā ideja apstiprināja, bija "Vienotības" vēlēšanās palikt pie varas par katru cenu.

Krupis pēc krupja

Par milzīgu vēlmi turēties pie varas liecināja arī "Vienotības" paraksts zem dīvainajiem okupācijas grēku kolektīvās atlaišanas mēģinājumiem, teju bezierunu piekrišana Valsts prezidenta vēlēšanu kārtības maiņai un citiem ZRP uzspiestiem formulējumiem "vērtību" deklarācijās, kam "Vienotības" vēlētāji nebija devuši savu pilnvarojumu.

Pērnruden pēc 10.Saeimas vēlēšanām "Vienotības" vēlētāji pirmo "krupi" norija brīdī, kad veidojās diezgan dīvaina ministru kombinācija valdībā, taču piecieta to visu krīzes seku likvidēšanas vārdā. Vēlāk gan "krupju" bija tik daudz, ka vēlētāju aizrīšanās izpaudās partijas reitinga stabilā kritumā līdz pat ārkārtas vēlēšanām. Pēc 11.Saeimas vēlēšanām varēja cerēt, ka "Vienotība" būs mācījusies no savām kļūdām kaut vai saziņas ar sabiedrību un savu lēmumu skaidrošanas ziņā.

Taču valdības veidošanas gaita liecināja, ka "Vienotība" neko šajā ziņā nav mācījusies. Ja ZRP savus visai pretrunīgos lēmumus centās vismaz skaidrot, cītīgi publicējot savus lēmumus un skaidrojumus partijas mājaslapā, "Vienotības" mājaslapā nekas tāds nebija atrodams. Sakarīgs skaidrojums par valdības veidošanas gaitu nebija izlobāms arī no politiķu visai skopajiem izteikumiem medijos.

V.Dombrovskis veikli atkāpās arī no paša pēc ārkārtas vēlēšanām deklarētā principa, ka vairs ministru amatiem netiks virzīti vēlēšanās caurkrituši politiķi.

Ņemot vērā juceklīgo un ieilgušo valdības veidošanas gaitu, vēlētāji pacietīgi un pieklājīgi gaidīja, ka kaut kāds skaidrojums par vienu vai otru sadarbības deklarācijās panākto kompromisu un ministru izvēli nāks brīdī, kad valdība tiks apstiprināta. Taču arī Saeimas balsojumam par valdību nekas tāds nesekoja. Vēlēšanas ir aiz muguras, un "Vienotības" vēlētājam "krupju" rīšana ir sākusies atkal no gala.

Te vietā ir pieminēt ZRP, kuras valdībā deleģēto ministru izvēle ir diezgan dīvaina, taču vismaz pēdējā brīdī pirms valdības apstiprināšanas mājaslapā publicētā paziņojumā partijas līderis Valdis Zatlers ir paskaidrojis konkrēto ministru izvēli.

Profesionāļu līga

Minētajā V.Zatlera paziņojumā lasāmas arī šādas rindas: "Jaunās valdības veidošanas process bija grūts un mokošs, un šie pārbaudījumi var attaisnoties, jo ir izdevies izveidot varbūt pat visprofesionālāko valdību Latvijas vēsturē." Arī V.Dombrovskis, stādot Saeimai priekšā savu valdību, sacīja: "Runājot par valdības sastāvu, gribu uzsvērt, ka tas ir zīmīgs ar lielāko bezpartejisko profesionāļu skaitu atjaunotās brīvvalsts laikā, kuru šajā komandā ir pieci. Tas ir apliecinājums tam, ka partijas pirmajā plānā izvirza ministru kandidātu profesionalitāti, stādot to augstāk par partejisko piederību."

Strupie teikumi gan faktiski arī ir vienīgais skaidrojums tik principiāli būtiskām izmaiņām, un šāds atjaunotās brīvvalsts rekords patiesībā ir lielākais ārkārtas vēlēšanu iznākuma radītais pārsteigums. Ministru, kas pats par sevi ir politisks amats, deleģēšana no partiju politiķiem, kuri izturējuši vēlēšanu pārbaudi, ir vecs kā pasaule princips normālās Rietumu parlamentārajās demokrātijās. Tam ir daudz iemeslu, bet viens no būtiskākajiem, ka tas praktiski ir vienīgais veids, kā vēlētājs var novērtēt ministra darbību un pats ministrs gūt novērtējumu savam politiskajam darbam.

Pretējā gadījumā vēlētāji un viņu viedoklis būtībā tiek ignorēts - vari balsot kā gribi un par ko gribi, mums tavs viedoklis patiesībā nav svarīgs, jo paši esam gudri un "profesionāli". Jebkurā darba vietā valsts pārvaldē vai privātā uzņēmumā ir lielāka vai mazāka konkurence, kandidējot uz kādu amatu. Politiķu gadījumā tāds atlases konkurss ir vēlēšanas, bet mistiski izvēlētu "profesionāļu" gadījumā nekāda atlase vispār nav notikusi. Vismaz vēlētājiem nekas nav zināms par viņu vērtēšanu un tās kritērijiem.

Protams, ka ir arī tādas valstis, kur tauta ievēl prezidentu, kurš tad "pielasa" profesionālus ministrus pēc saviem ieskatiem. Taču Latvijas parlamentārā demokrātija un labie paraugi uz Rietumiem un ziemeļiem no mums būtībā neparedz tādu pieeju. Tad kāpēc Latvija pēkšņi, bez jebkādiem skaidrojumiem ir izvēlējusies šādu pieeju valdības sastādīšanā?

Nedz "Vienotība", nedz ZRP pirms vēlēšanām taču nesolīja tā saucamo profesionāļu valdību pretēji SC.

Kas ir pēkšņi mainījies? Kopš kura laika Latvijas lielākā nelaime un attīstības kavēklis ir politiski ministri? Līdz šim taču tie bija oligarhi, etniskās sašķeltības mūris, vismaz to mēs dzirdējām pirms un pēc ārkārtas vēlēšanām. Uz šo jautājumu valdības vadītājs V.Dombrovskis ir saviem vēlētājiem un visai sabiedrībai parādā ļoti nopietnu un pamatotu skaidrojumu.

Reputācijas definīcija

Ārkārtas vēlēšanas kā jau ārkārtas gadījums ienesa arī jaunas vēsmas prezidenta rīcībā, vairāk nekā paredz Satversmes burts un gars, ar savām publiski paustajām vēlmēm iesaistoties jaunās valdības veidošanā. Taču īpaši zīmīga bija prezidenta rosinātā ministru kandidātu reputācijas pārbaude, uzticot to tiesībsargājošajām iestādēm. Var nojaust, ka prezidenta nodoms bijis gana cēls, taču, kā vēsta paruna, ar labiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli.

Vēloties šādā veidā it kā stiprināt ministru kandidātu reputāciju, būtībā tā tiek mazināta. It īpaši to ministru gadījumā, par kuriem tagad presē noplūdušas ziņas, ka par viņiem esot "neglaimojoša" informācija. Viņiem nav iespējas savu reputāciju tagad attīrīt, jo paši, liekas, nemaz īsti nav informēti, ko tad viņiem pārmet. Turklāt, ja reiz tiesībsargājošām iestādēm ir kādi fakti par iespējamiem likuma pārkāpumiem, kāpēc netiek ierosinātas un līdz galam novestas lietas? Vai informācija tiek vākta, lai ar to varētu manipulēt, nevis apkarot likumpārkāpumus?

Arī vēlētāji šādā gadījumā tiek padarīti par muļķiem, ja reiz kā tādi auni nobalsojuši par cilvēkiem ar sliktu reputāciju. Ja jau mēs ar reputāciju tagad saprotam tiesībsargājošo iestāžu viedokli par kādu cilvēku, tad labāk ieviest kārtību, ka šis viedoklis jādara zināms par visiem deputātu kandidātiem pirms vēlēšanām, lai vēlētājiem skaidrs, ar ko darīšana.

Skaidrojošā vārdnīca gan vēsta, ka reputācija ir "sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par kādu cilvēku, tā īpašībām, darbības nozīmīgumu", demokrātiskā un pilsoniskā sabiedrībā kā tāda reputācija arī tiek vērtēta un uztverta. Tagad mēs šo šķirkli vārdnīcā varētu papildināt ar jaunu definīciju, ka kritērijs reputācijai ir tiesībsargājošo iestāžu "klasificēts" vērtējums, bet tad arī pie reizes jāpasaka, ka vara šajā valstī pieder nevis vēlētājiem, bet specdienestiem. Un tas neliecina par virzību uz demokrātiskāku un pilsoniskāku sabiedrību, bet gan tieši pretēji - uz savstarpējas neuzticības saēstu policejisku valsti.

Autore ir neatkarīga žurnāliste