Nost ar gļēvu pesimismu • IR.lv

Nost ar gļēvu pesimismu

49
Gunārs Astra. Publicitātes foto
Pauls Raudseps

Vai jūs zināt, kas ir Gunārs Astra? 

Vienai manai kolēģei bija nepatīkams pārsteigums, kad atklājās, ka neviens no viņas 2.kursa žurnālistikas studentiem nebija par viņu dzirdējis. Ņemot vērā samērā ierobežoto uzmanību, kuru sabiedrība pievērsa viņa dzimšanas astoņdesmitajai gada dienai 22.oktobrī, šie jaunieši nav vienīgie, kuriem šā drosmīgā Latvijas patriota vārds neko neizsaka.

Tas pats par sevi ir kauns, ka tikai 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudziem valsts atbrīvošana liekas tik pašsaprotama vai pat maznozīmīga, ka vecākiem un skolotājiem nešķiet svarīgi pastāstīt, bet studenti nepiepūlas uzzināt par tiem cilvēkiem, kuri ne tikai ticēja Latvijas atdzimšanai, bet bija arī gatavi visdrūmākajos stagnācijas gados par šo pārliecību nest upurus.

Par brīvību

Gunārs Astra bija viens no viņiem. 1961.gadā viņu notiesāja uz piecpadsmit gadiem soda nometnē par to, ka viņš bija uzdrošinājies tikties un runāt ar ASV diplomātiem. (Tagad par līdzīgu “noziegumu” cilvēkus lamā bijušais kompartijas centrālkomitejas darbonis Lembergs, taču, par laimi, viņa lāsti vairs debesīs nekāpj.) Iznācis no lēģera, Astra turpināja interesēties par notikumiem pasaulē un lasīt grāmatas, kuras PSRS bija aizliegtas. 1983.gadā, kad par PSRS valdnieku kļuva VDK vadītājs Andropovs, Latvijā sākās disidentu aresti, un Astru atkal apcietināja un notiesāja par “noziegumu” – pretpadomju literatūras glabāšanu un izplatīšanu.

Nonākot uz apsūdzētā sola, Astram nevarēja būt nekādu ilūziju ne par spriedumu, ne par to, kas viņu gaida pēc tam. Vājākam cilvēkam lēģerī jau pavadītie gadi būtu iedzinuši pienācīgo “cieņu” pret PSRS represīvo spēku, taču Astra neatteicās no savas pārliecības. Tieši otrādi. Tajā brīdī, par spīti padomju tiesneša, prokurora un čekistu meliem un draudiem, viņš nenodeva savu sirdsapziņu. Taču pat svarīgāk bija tas, ka laikā, kad gan viņa personiskajā, gan tautas dzīvē šķita tuvojamies visbezcerīgākie laiki, viņs apliecināja, ka nav zaudējis cerību: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas man dod spēku šeit stāvēt un elpot.”

Astru notiesāja uz vēl septiņiem gadiem soda nometnē. 1988. gada sākumā Gorbačova reformu laikā viņu amnestēja, bet viņš nomira tikai dažus mēnešus pēc iznākšanas no apcietinājuma, tā arī nepiedzīvojis ļaunā murga izgaišanu, kuru pats bija tik nešaubīgi un pareizi pareģojis.

Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāzina par Gunāru Astru, kaut vai aiz cieņas pret viņa likteni un ticību brīvībai. Taču ne tikai tāpēc vien.

Drosme un optimisms

Kā parāda viņa pēdējais vārds tiesā, savā dziļākajā būtībā Gunārs Astra bija ne tikai drosmīgs. Viņš bija arī optimists. Cilvēks, kurš ticēja labākai nākotnei par spīti visnomācošākajai tagadnei. Tieši šo īpašību dēļ Astra ir svarīgs ne tikai kā vēsturiska persona, bet arī kā dzīvs piemērs šodienai un nākotnei.

Mēs varam būt pateicīgi, ka Latvijā neviens vairs nevar nonākt cietumā par to, ka viņam mājās uz grāmatplaukta atrodas Orvela 1984, un ka cilvēki dzīvo daudz labāk nekā 1976.gadā, kad Astra ironiski prasīja VDK darbiniekam: “Nu, pasakiet, kas tā jums par valsti, kur pat citronus un apelsīnus nevar dabūt?”

Taču dažkārt nešķiet, ka līdz ar brīvības un labklājības pieaugumu Latvijas sabiedriskajā telpā būtu vairojusies ticība nākotnei, kuru iemiesoja Gunārs Astra. Tā vietā gļēvs pesimisms – īpašības, kuras ir tikpat cieši savstarpēji saistītas, kā drosme un optimisms – bieži vien valda diskusijās un komentāros par Latvijas patreizējo situāciju un nākotnes izredzēm. Šāda attieksme ne tikai saēd individuālus raksturus, bet kaitē arī sabiedrībai kopumā uzlabot savus dzīves apstākļus. Jo kāpēc gan pūlēties, ja viss jau tā vai tā būs slikti.

Lietas iet pareizā virzienā

Taču pat par spīti šim negatīvismam, mēs tomēr virzāmies uz priekšu. Pēdējās nedēļas aizvien vairāk apliecina, ka oligarhu nozīmība politikā iet mazumā. Vēlēšanu rezultātā ne Šķēle, ne Šlesers neiekļuva Saeimā, un Lemberga ietekme ir mazinājusies. Ja var ticēt publiski izskanējušajai informācijai par KNAB “oligarhu lietu”, mūsu tiesībsargi turpina apliecināt savas spējas bezbailīgi izmeklēt noziegumus, kuros iesaistīti paši bagātākie un ietekmīgākie cilvēki mūsu valstī. Augstais VID ierēdnis Vladimirs Vaškevičs, kura vārds parādījies kontrabandas lietās un kurš Tautas partijas valdīšanas laikā šķita gandrīz vai neaizskarams, pagājušajā nedēļā notiesāts uz diviem gadiem cietumā.

Turklāt mēs ne tikai atbrīvojamies no oligarhiskiem sārņiem. Pasaules Bankas Doing Business reitingā Latvija uzlabojusi savu vietu par desmit pozīcijām, un šajā nozīmīgajā biznesa vides vērtējumā tagad apsteidzam pat Igauniju. Kā norāda Pasaules Bankas vecākais ekonomists Marcins Pjatkovskis, biznesa vides uzlabošanas ziņās “Latvija pagājušā gada laikā ir bijusi viscentīgākā valsts. Tā ir ieviesusi visfundamentālākās reformas starp citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.”

Mums nav tiesību padoties

Vai tas nozīmē, ka viss pie mums ir kārtībā, un nav vairs nekas jāuzlabo? Protams, ka ne. Tomēr minētā attīstība parāda, ka pozitīvas izmaiņas ir iespējamas. Jo vairāk cilvēki to sapratīs un skatīsies nākotnē ar optimismu, jo ātrāk šīm izmaiņām sekos citi soļi pareizā virzienā.

Paldies Dievam, mūsu laiks nav salīdzināms ar Padomju savienību 1983.gadā. Taču ir cilvēki, kuri nespēj attapties un piepilda sabiedrisko telpu ar vaimanām, ka arī tagad piedzīvojam kādu “ļaunu murgu”. Tieši šiem gļēviem pesimistiem ir izdevīgi aizmirst par Gunāru Astru, jo viņa piemērs vēsta, ka mums nav tiesību nolaist rokas un padoties.

 

Komentāri (49)

inese_runce 27.10.2011. 01.58

esošajiem komentētājiem vēlreiz jāiebaksta – “Paldies Dievam, mūsu laiks nav salīdzināms ar Padomju savienību 1983.gadā. Taču ir cilvēki, kuri nespēj attapties un piepilda sabiedrisko telpu ar vaimanām, ka arī tagad piedzīvojam kādu “ļaunu murgu”.”

+13
-1
Atbildēt

1

    mārtiņš meiers_ > inese_runce 27.10.2011. 06.41

    Tā gan ir! Taču nav arī iemesla, lai nodomājot: “Labi, ka nav kā 1983. gadā!”, laimīgi dusētu, un necenstos tomēr mūsu Tēvzemi padarīt vēl labāku un attīrītu to no visādiem draņķiem un to radītām shēmām.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

www.vecamate.lv 27.10.2011. 00.56

Man jau šķiet, ka Gunārs nebūtu lielā sajūsmā par šodienas Latviju.Izvazātu,glupu,atrofētu.. bez Idejas, kāpēc ir. Pelēkiem ,nekādiem šiverētājiem, kas uzdodas (un tiek ar sajūsmu iecelti) par politiķiem. Aizmirstiem nabagiem, rindām lidostā- kad tik prom.. 20 gadu perspektīvu izpārdot vēl atlikušo, un pakalpīgu gatavību, tā rēni,pat ne ar skaistu žestu, nolikt Valsts karoti. Gļēvais pesimisms rullē.Nezināt, neinteresēties, aizmirst,- kas man daļas par politiku, viņi tur, es te.. Nevis divkopienu, bet vismaz četrdaļu sociums.Baltezers vs maskačka, Vecrīgas bruģis vs Viesītes dangas.Vienīgā vienojošā doma- kuņģis.Kad tik dienu novilkt,bērnam ēst iedot, un lieciet mani mierā. Bet nu, cerība ir vienmēr.Kā Gunāram.

+13
-5
Atbildēt

4

    Signija Aizpuriete > www.vecamate.lv 27.10.2011. 01.12

    ——
    Ja Džons Makeins (John McCain) būtu sācis ķircināt vjetkongiešus un/vai nonievājis viņu valsti/režīmu, tad diezin vai šodien mēs pazītu šo drosmīgo, brīvo un disciplinēto vīru – http://en.wikipedia.org/wiki/John_McCain
    – Nost ar neapdomību, bravūru un nepārdomātu rīcību/ ‘gāzēšanu’! Varbūt pietiks mums ar Ložmetējkalnā,Volhovas purvos un Maskavas sniegotajos laukos 1941.g. decembrī nejēdzīgi noguldītajiem (‘Latvieši vācu lodēm neklanās!’)?
    p.s.
    Prātiņ, nāc mājās – nāc pie Pauļa!
    Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs:”(..) Attiecīgā “Ir” numura Latvijas sadaļu sagatavojis Pauls Raudseps, kuru visādā ziņā cienu, tomēr viņš saprotamu apsvērumu dēļ nemaz nevarēja šādu pārskatu uzrakstīt – tas tāpēc, ka Raudsepam nav personisku atmiņu par dzīvi PSRS un viņa priekšstatus par šo dzīvi droši vien veidojusi Aukstā Kara laika ASV propagandas mašīna. Vai gan brīnums, ka viņš izvēlas salīdzināt Latvijas attīstību nevis ar to, no kurienes šī attīstība sākās, bet gan ar mītisko starpkaru Latviju, par kuru viņam arī nav personisku atmiņu?”
    Noklusētās katastrofas
    http://www.satori.lv/blogs/2420/Klavs_Sedlenieks

    +5
    -11
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > www.vecamate.lv 27.10.2011. 14.48

    —–
    Kam ko ‘Laimes māte’ un ‘Likteņtēvs’ novēlējis – tas arī sanāk. Man 1983.g. Čaka iela bij’ cienījama dzejnieka iela, bet 2003.g. dzimušajiem tā būs dzejnieka aprakstīto kurtizāņu iela. Tā sanāk, jo savus vecākus, dzimšanas vietu un laiku jau izvēlēties nevaram….Tāpēc par Čikāgas, Bostonas un Ņujorkas ‘Elles ķēķiem’ vai DP/pārvietojamo personu piedzīvoto nerakstu – un nerakstīšu.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    janazakovica > www.vecamate.lv 27.10.2011. 01.35

    tad jau sanak runajot ombros kategorijaas lai uzzinatu un uzrakstitu par greku ir jadzivo mauku maajaa…dzelzaina logika kaa muris.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    astra_ozo > www.vecamate.lv 27.10.2011. 11.45

    Gunārs nebūtu lielā sajūsmā par šodienas Latviju.
    ———-
    tāpēc, ka varu pēc 1991. gada saglabāja komunisti. LC – rozā komunistu partija, kuru atbalstīja daži naivi cilvēciņi no Brīvās pasaules latviešiem

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

ingban 28.10.2011. 22.24

Bez gļēvuma un pesimisma ir vēl kaut kas, tikpat nelāgs. Tā ir enerģija un rosība, vērsta uz “pareizo” rezultātu. Tajā laikā, kad Gunārs Astra pārcieta fiziskas un morālas mocības par taisnību, “prātīgie” jaunekļi čekistu uzraudzībā ar lielām somām skraidīja gar Laimas pulksteni un viesnīcu Rīga, tirgoja džinsus, mainīja dolārus, “stučīja” konkurentus, maisīja kokteiļus, vadāja uz krogiem un pirtiņām vajadzīgos partijniekus, pagrīdē ražoja deficīta preces un kala savu gaišo nākotni. Un izkala arī, jo daudzi no viņu pulka pamanījās “uzsērfot” jaunā viļņa galotnē, kļūt par deputātiem un ietekmīgiem ierēdņiem, jo arī bija sava veida “disidenti”. Jo “gaišo nākotni”, viņuprāt, iespējams sasniegt neatkarīgi no karoga, kādus nosaka likumi izkāršanai valsts svētkos. Vienīgi vajag prast to sasniegt, bet ko sasniedzis Gunārs Astra? Taisnību uz maizes neuzsmērēsi, mersim bākā neieliesi, bankas kontā neieskaitīsi u.t.t. Tad kādēļ viņu pīīāārot? Vēl radīsies kādi sekotāji un sāks nepieklājīgi urķēties visjaunākajā vēsturē. Lūk, te esam mēs, kas reāli esam ko sasnieguši, ticiet mums, tauta, mēs arī jūs ievedīsim pārticības saulītē, tikai ievēliet mūs! Un ievēlēja arī. “Jo vairāk bagātu cilvēku, jo pārtikušāka sabiedrība” – tādi un tamlīdzīgi bija lozungi Laventa laikos. “Muļķu zeme” – lai dzīvo Krištopāna trāpījums desmitniekā! Lai Gunārs Astra kļūtu jauniešu vidū tkpat populārs kā kāds no AAA, tur būs ilgi, prasmīgi un pacietīgi jāpacenšas.

+5
0
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > ingban 29.10.2011. 00.51

    ——-
    Labāk G.Astru pī-ārot, citādi vēl vietējo jauniešu prātus kāda Eiropā pazīstamās ‘Indignados/sašutušo’ kustības ideja iespaidos.
    Ja nav 20 gadus skolās Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets mācīts, tad leģionāru, kureliešu vai K.Čakstes vadītās LCP paveikto, nemaz par bēdīgi slavenā H.Cukura vācu okupācijas laikā – būtu grūtāk pārvērst par vērā ņemamu pretspēku 9.maija godinātajiem?
    ‘īlenu maisā nenoslēpt’, no patiesības neaizbēgt, taču sāk pētīt oligarhu šlakas rašanos un jēgsaturīgi izskaidrot notiekošās ‘valsts nozagšanas’ fenomenu jau esošās sistēmas radītājiem un uzturētājiem nav vēlmes. Tad nu ‘jāsmērē-jāpiāro’, lai savas lietas veiksmīgāk ‘bīdītu’ arī jaunās ”astromānijas” aizsegā?
    ‘Tauta atceras lepnumu un prieku, kāds virmoja Trešajā atmodā. Sirdīs. Uz ielām. Bet – vai tā maz bija Trešā atmoda, ja iznākumā esam spiesti dzīvot gauži slimā valstī?’ Laimonis Purs, -vai tā maz bija trešā Atmoda… .
    http://tautastribunals.eu/?p=340

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu