IR

Viņai ir stalta stāja, atsperīga gaita. Lieliska fiziskā forma. Fakts, ka vēl pirms dažiem gadiem Ieva kopā ar meitām dejojusi Dzirnās, aizraujas ar riteņbraukšanu un orientēšanās sportu, neizbrīna. Taču ne tāpēc Ieva tika izraudzīta konkursā, kura devīze bija: piedalās ikviens, kurš ikdienā tiecas paveikt vairāk, nekā no viņa gaida! Ievu pieteica māsa. Sievietes dzīvesstāsts ir par to, kā pārvarēt sevi. 2006.gada augustā Ieva kopā ar dzīvesdraugu Jēkabu iekļuva smagā avārijā: abus riteņbraucējus ar mugursomām plecos grāvī ietrieca kravas auto. Reanimācijā Ievai konstatēja iegurņa lūzumu, no gūžas izsistu kāju, lauztus kakla skriemeļus, lāpstiņas, ribas, kas bija sadūrušās plaušās, liesas plīsumu. Prognoze bija bēdīga. «Sākumā varēju pakustināt tikai rokas, pēdas un sejas muskuļus,» atzīst Ieva. Pirms notikušā viņa aktīvi sportoja, dejoja. Strādāja vides aizsardzības jomā. Audzināja divas meitas. Un bija laimīga kopā ar Jēkabu. Pirms sastapa viņu, Ieva bija piedzīvojusi gan šķiršanos, gan vienatnes periodu. Ar Jēkabu šķita neticami, ka tik saskanīgi diviem cilvēkiem var ritēt dzīve. Pēc avārijas abi nokļuva dažādās slimnīcās. 17 dienas viens otram sūtīja uzmundrinošas īsziņas. Tad Jēkaba vairs nebija.