IR

Ananasi, papaija, mango. Visdažādākās eksotisko augļu sukādes vai visās varavīksnes krāsās nopērkamas gandrīz katrā lielveikalā, bet vietējo ogu un augļu to vidū nav! Šis novērojums pamudināja uzņēmumu Daro Cēsis sākt ražot Latvijā audzētu ķiršu, upeņu, burkānu un cidoniju sukādes. Pirmoreiz ar preču zīmi Hortus marķētās saldo uzkodu kārbiņas veikalu plauktos nonāca aptuveni pirms gada, bet tagad cēsnieki kļuvuši par galvenajiem sukāžu ražotājiem Latvijā. Iespējams, tieši šobrīd, kad lasāt rakstu, firma slēdz līgumus ar igauņiem par sukāžu eksportu. 

Uzņēmums - orķestris 

Sukādes nav pirmā ideja, kas uzņēmuma īpašnieku Aldi Krasno ievilkusi biznesā. Ģimenes uzņēmums darbojas jau kopš 1993.gada, kad atvērts mazumtirdzniecības veikals Jāņmuižā - miestiņā, kas atrodas dažus kilometrus aiz Cēsīm pa ceļam uz Valmieru. Deviņdesmitajos gados Daro nodarbojies arī ar alkohola vairumtirdzniecību, jo firmas valdes priekšsēdētājs Aldis Krasnais jau padomju gados noskatījies šo biznesa virzienu Rietumos, kurp braukājis, būdams zvejnieks. Savukārt Alda sievas Antras sirdslieta psiholoģija ir radījusi ideju izdot žurnālu Psiholoģijas Pasaule, kuru viņa pati arī veido. 

Par ideju trūkumu Daro vispār nesūdzas: tās vai līdz kosmosa augstumiem spējot «ražot» ģimenes radošais dzinulis Antra, bet Aldis atkal «novelk pie zemes», atpakaļ realitātē un pie cipariem. Kad lielveikalu parādīšanās sākusi smacēt mazā veikaliņa apgrozījumu, bet alkohola monopolisti izstūmuši konkurentu no tirgus, nācies izvēlēties jaunu biznesa virzienu. Kad apstākļu sakritības dēļ uzņēmuma īpašumā nokļuva žāvējamās iekārtas, kopējās diskusijās nonākuši pie secinājuma, ka ir vērts mēģināt ar sukādēm - kaut arī ģimenē nevienam nav zināšanu pārtikas tehnoloģijās, augļi un dārzeņi pašu uzturā vienmēr bijuši svarīgi, turklāt priekšroka dota vietējiem ražojumiem. 

«Viss sākās ar informāciju - meklējām cilvēkus, kuri zina.» Lai cukuru iemānītu ogās un augļos, padoms prasīts Latvijas Valsts augļkopības institūtā, daudz palīdzējusi pētniece Dalija Segliņa. Vispirms tehnoloģija izstrādāta upenēm, tad cidonijām un burkāniem, stāsta Alda meita Lelde, kura uzņēmumā nodarbojas ar mārketinga un attīstības jautājumiem. «Interesantākais sākās, kad viss neiznāca tā, kā tehnoloģiju izstrādātāji bija paredzējuši. Piemēram, burkāniem apkārt veidojās cukura garoziņa. Ar to mēs cīnījāmies pusgadu!» Ievērots, ka dažbrīd cidoniju sukādes izdodas skaisti zeltainas, bet citkārt - iepelēkas, kādas veikalu plauktos nav liekamas. Pētot atklājies, ka vainīgs ir cukurs, tagad uzņēmums pērk tikai sniegbalto, ne pelēko. Arī iepakošanu caurspīdīgajās kārbiņās izgudrojuši paši: tajās sukādes labi saskatāmas atšķirībā no polietilēna maisiņiem, kas no iekšpuses noķēpātos ar sīrupu, aizklājot skatu uz saldajiem gabaliņiem. 

Konkurenti neelpo pakausī 

Novērojumi un eksperimenti arvien turpinās. Atklājies, ka valdības noteiktie pieļaujamā mitruma procenti realitātē nozīmē 100 kilogramu ķiršu pārtapšanu vien 10 kilogramos sukāžu. Savukārt ķirbju sukāžu kvalitāte ļoti atkarīga no šķirnes: no vienas uzreiz iznāk brīnumgardi marmelādei līdzīgi gabaliņi, bet no citas sajūk vienā putrā. Laboratorijās noskaidrota sukāžu uzturvērtība un derīguma termiņš - 120 dienu. Cukurs gan ir pietiekami konservējošs, lai arī vēlāk uzkodas nesāktu bojāties, taču uz slikto pusi var sākt mainīties to izskats - «ķirsim izlien laukā cukurs». Garšai tas netraucē, nav arī kaitīgi, bet pircējs balto cukura apsarmojumu var noturēt par bojājumu. Līdz šim gan no veikalu plauktiem izņemtas vien četras sukāžu kārbiņas, kas nav pārdotas to derīguma laikā. 

Vaicāts par sāncenšiem, Aldis Krasnais atbild, ka īstu konkurenci nejūtot. Ir diezgan daudz sukāžu mājražotāju, kā arī, piemēram, zemnieku saimniecība Gundegas un uzņēmums Herbe, kas piedāvā līdzīgu produkciju, taču tik liela apjoma ražošanas kā Daro Cēsis neesot nevienam. Arī veikalu tīklos atrodama gandrīz vai tikai Daro produkcija, jo citi ražotāji lielākoties pārdod zemnieku tirdziņos vai pagaidām salīdzinoši retajos ekoveikalos. 

2009.gada vasarā sākuši ar konsultācijām pie augļkopības ekspertiem, jau decembrī sukāžu ražotāji bijuši gatavi saldumus pārdot. Aldim Krasnajam bijis pilnīgi skaidrs, ka vispirms tos piedāvās veikalu ķēdei, kas sevi plaši reklamē kā vietējo ražotāju atbalstītāju. Nākusi vilšanās: izrādījies, ka tā par savējiem ir tikai vārdos, bet ne darbos - piedāvājumam pat lāgā neesot pievērsta uzmanība, attieksme bijusi vīzdegunīga. «Mani arī kā pircēju šis tīkls ir atgrūdis. Pie viņiem vairs nevēršamies.» 

Jau ar lielāku piesardzību Daro ar sukāžu kastītēm devies uz veikalu Stockmann. Tur patīkami pārsteigusi atsaucība - jau pēc divām dienām 20 simtgramīgās sukāžu kārbiņas bija pārtikas nodaļas plauktā. «Nākamajā dienā viņi piezvana - lai vedot desmit lielās kastes no katra veida. Mums tas bija - uh! Nemaz lāgā nevarējām to dabūt gatavu. Ņēmāmies dienu un nakti, jo process ir diezgan ilgs: lai tiktu no svaigās izejvielas līdz gatavajam produktam, vajag četras, piecas dienas». 

Veiksme ar Stockmann iedrošinājusi vērsties gan pie Rimi, gan Maxima, gan pie Rīgā mazāk zināmām veikalu virknēm Solo un Top!, kā arī internetveikalā Dabas dobe. Un pērn, pirmajā pilnajā darba gadā, apgrozījums sasniedza 130 tūkstošus latu. 

Zeme, kas žņaudz 

Tagad Aldis Krasnais var spriest par pircēju gaumi dažādos lielveikalos, kā arī izdarīt secinājumus par kaltēto kārumu tirgošanas sezonālo dabu. Sukādes vairāk pērk tad, kad vietējo svaigo augļu un ogu tirgū maz. Gada nogalē pieprasījums pārsniedzis firmas iespējas saražot tādu apjomu, jo cukurotie augļi un ogas daudziem noderējuši gan kā Ziemassvētku dāvanas, gan kā alternatīva konfektēm tradicionālajās saldumu paciņās. Savukārt vasarā lielāks ir pieprasījums pēc Daro sīrupiem. 

Aizrautība un interese par šo biznesu guvusi arī publisku atzinību - 2010.gada decembrī Daro Cēsis sukādes Hortus tika godalgotas par trešo vietu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras konkursā Eksporta un inovācijas balva 2010 kategorijā Importa aizstājējprodukts (proti, tāds, kas veiksmīgi aizvieto līdzīgus ievestos produktus). Uzņēmums ieguva tiesības savu produkciju marķēt ar konkursa zīmi Importa aizstājējprodukts, un to arī Daro Cēsis ne bez lepnuma dara. 

Patlaban Daro Cēsis izgatavo dažādus sīrupus, kā arī gandrīz 10 veidu sukādes - aptuveni tonnu mēnesī. Viss notiek telpās, kas nav daudz lielākas par vidēju trīsistabu dzīvokli. Nav ne konveijeru, ne iekārtu radītu trokšņu. Sukādes saiņo divas darbinieces - nošvirkst tikai līmlente, aizdarot iepakojumu. Dziļāk vīd trīs palieli žāvēšanas skapji, kur vairākos plauktos vienā virs otra kā dzintari gozējas ķirbju gabaliņi. Vēl manāmas lielas plastmasas mucas - tajās sukādes mērcē sīrupā. Ražošana ir mehanizēta daļēji: mašīnas griež produktus gabaliņos, bet lielākā daļa tīrīšanas jāveic ar rokām. Cik tik var, dara arī paši Krasnie, jo pieņemt vairāk par trim algotiem strādniekiem pašlaik nevar atļauties. «Latvija ir zeme, kur ir ļoti lielas iespējas, bet vienlaikus no visām pusēm žņaudz. Tieši nodokļi. Varētu nodarbināt vairāk cilvēku, radot jaunas darbavietas, bet parēķiniet, cik tās cidonijas izmaksās, ja man kādam alga un vēl nodokļi jāsamaksā! Nodokļu nasta ir tik liela, ka pēc tam to kārbiņu ar sukādēm nevarēs pārdot - tik lielas ir izmaksas,» spriež Aldis Krasnais. 

Paradoksālā kārtā par traucēkli darbā viņš uzskata arī augļu un ogu audzētāju asociācijas, kurām teorētiski vajadzētu atvieglot zemnieku un pārstrādātāju ceļu vienam pie otra. Pēc viņa teiktā, asociācijas tikai uzkurina zemniekus nepamatoti «uzpumpēt» cenas. Iznākumā pārstrādātājs nevar daudz nopirkt, audzētājs nevar daudz pārdot, un ieguvējs neesot neviens. 

Kas tā par cidoniju? 

Tā kā pieprasījums pēc sukādēm aug, uzņēmuma plānos ir paplašināšanās. Lai piesaistītu finansējumu un attīstītos, nodibināts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē meitasuzņēmums Leatus. To vada Lelde. Ir pasūtītas iekārtas 50 tūkstošu latu vērtībā. To izmantošana ļautu samazināt ražošanas izmaksas, kas savukārt varētu vairot citu uzņēmēju interesi par Hortus sukādēm kā par izejvielu. Šajā ziņā jau ir laba sadarbība ar Emīla Gustava šokolādi. 

Kuru katru brīdi jāparaksta arī līgumi par sukāžu eksportu uz Maxima un Stockmann veikaliem Igaunijā, sākušās sarunas ar Stockmann Somijā. «Tagad jūtamies stabili Latvijā. Loģiski, ka tālākais ir Baltija un tad - Skandināvija.» 

Iepriekš domāts arī par Rietumeiropu, bet izrādās - grūti ieskaidrot, kas tās par sukādēm, jo, piemēram, šeit tik iecienītās un visvairāk pirktās cidonijas tur gandrīz nemaz nepazīst. Tomēr ideju katliņš nepārstāj burbuļot: jaunu veidu sukādes, sausie biezputru maisījumi ar sukādēm, pašgatavota šokolāde ar sukādēm un kraukšķiem un vēl, un vēl. «Svarīgi tomēr nesadrumstaloties un visā šajā ideju juceklī nepazaudēt galveno virzienu, kas tomēr ir pašas sukādes,» piebilst Lelde.

Sukādes kaltē līdz 55 °C temperatūrā, lai augļu un ogu gabaliņos maksimāli saglabātos vitamīni. Izejvielas glabā sasaldētas.

3 biznesa principi

1. Nenobīties no savām idejām 

2. Pajautāt padomu tiem, kas zina 

3. Nesadrumstalot darbības virzienus