Latvieši kā indiāņi 14
Režisors Alvis Hermanis ar izrādi Kapusvētki noslēdz latviešu izpētes darbu Jaunajā Rīgas teātrī. Jaunajā sezonā viņš Rīgā iestudē krievu klasiku - Oblomovu
Četras dienas pēc Kapusvētku pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī režisors Alvis Hermanis dodas prom no Latvijas. Minhenē viņš iestudēs Džeka Londona Senču aicinājumu. Intensīvā radošā dzīve citos Eiropas teātros nozīmē, ka aptuveni pusgadu Hermanis ir Latvijā, pusgadu - prom. Neilgi pirms došanās uz Minheni Hermanis stāsta žurnālam Ir, ko sapratis, piecu gadu garumā veidojot izrādes par latviešiem, un kas, viņaprāt, Latvijā notiks tālāk. Kā vieliska, simboliska piedeva režisora stāstītajam sarunas laikā uz galda teātra Mazajā zālē gulst saņurcītas salvetes - Hermanis ir saaukstējies, šņaukājas un dzer siltu.
-
Sveiciens!
Lai tālāk lasītu šo rakstu, Jums jābūt žurnāla Ir abonentam.
Abonentus laipni lūdzam ienākt.
Ja vēl neesat Ir abonents, aicinām izmantot ērto Ir abonēšanas iespēju.
Populārākie viedokļi
Kad sākas runa par teātra finansējumu, tad visa tā būda sāk grīļoties, jo pamati ir nepareizi. Slavējot Demakovu par naudas došanu kultūrai, mēs lejam ūdeni uz galvenā čurātāja Šķēles valsts nozagšanas dzirnavām. Redziet, Demakova Šķēlem ir kā baltais cimds un zem šī baltā cimda slēpjas viņa netīrā roķele. Viss ir saistīts kā slēgto trauku principā - atbalstot Demakovu, mēs palielinam TP reitingu, palielinot reitingu , mēs palīdzam TP tikt Saeimā, palīdzot TP tikt saeimā, mēs palīdzam Šķēlem saglabāt varu un čurāt mums virsū. Ar vienu roku Demakova dod teātriem ekonomiski nepamatotu finansējumu, bet ar otru kūrē Gaismas Pils projektu, kur tiek nozagta milzu nauda. Ar vienu roku viņa atbalsta kultūru, bet ar otru tur galvenajam čurātājam krāniņu un pati vēl piešpricē baseinā. Un vai nesanāk tā, ka klusējot un pieņemot to, mēs paši nekļūstam par līdzčurātājiem?
Mēs sapņojām par rietumu civilizāciju dzīvodami padomijā. Mēs ar sajūsmu šķirstījām no rietumiem ievestos veikalu katalogus, lepojāmies ar izdzertām rietumu alus bundžiņu kolekcijām, nēsājām un mazgājām un atkal nēsājām rietumu apdrukātos plastmasas maisiņus, pārkopējām rietumu klausāmgabalus un ko tik vēl ne. Ko mēs zinājām, kad un kā to visu dabūt gatavu šeit, ar savām rokām? Turklāt mēs (visi bez izņēmuma) to gribējām dabūt pēc neatkarības atjaunošanas "nākošā dienā uz brokastlaiku". Ar šādu "starta pozīciju" loģiski esam nonākuši šeit un no tuvajām vēlēšanām nav ko sagaidīt radikālu pagriezienu "pārtikušas, neatkarīgas, demokrātiskas valsts" virzienā. Drīzāk jau "latvijas ceļš" turpināsies sāpīga kritiena virzienā. Pēc tā kritiena varbūt..., ja vēl kādam būs sajēga par augstāk minētu valsti.


