IR

Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu oficiālais datums ir 19.septembris. Taču patiesībā vēlēšanas jau ir sākušās. Pa pastu var balsot kopš 5.augusta. Arī partiju vēlēšanu kampaņas ir iegājušas noslēguma fāzē, jo finiša līnija ir ļoti, ļoti tuvu.

Šoruden zviedri stāv patiešām nopietnas izvēles priekšā. Šķiet, to vislabāk demonstrē kāda sociāldemokrātu partijas reklāma televīzijā, kurā tiek stāstīts par diviem vilcieniem. Riksdāga vēlēšanās Zviedrija, tā teikt, iesēdīsies vienā no tiem. Var nepiekrist sociāldemokrātu ideoloģijai un politikai, taču salīdzinājums ir tiešām vietā. Lai arī vēlētājiem jābalso par atsevišķām partijām, runa ir par izvēli starp diviem lieliem blokiem. Vai nu tu izvēlies labējo aliansi – Moderātu partija, Tautas partija, Centra partija un Kristīgie demokrāti, vai arī sarkanzaļo bloku – Sociāldemokrātu partija, Kreisā partija un Zaļā partija. Galēji nacionāli noskaņotiem margināļiem atliek Zviedru demokrāti, kuri šajās vēlēšanās varētu pirmo reizi iekļūt Riksdāgā. Savukārt tādas sīkpartijas kā Feministu iniciatīva un Pirātu partija, visdrīzāk, nepārsniegs 4% robežu un neiegūs nevienu no Zviedrijas parlamenta 349 deputātu vietām.

Svaigākie partiju reitingi liecina, ka abi lielākie bloki ir teju identiskās pozīcijās. Nevienam nav izšķiroša pārsvara. Arī divi partiju smagsvari – moderāti un sociāldemokrāti – katrs iegūst ap 30% balsu. Viss tātad izšķirsies vēlēšanu dienā. Vai nu labējā alianse turpinās vadīt Zviedriju uz zemāku nodokļu kursu un fokusu uz bezdarba izskaušanu, vai arī atgriezīsies sarkanzaļie ar augstākiem nodokļiem un sociālās drošības programmām. Būtiskas izmaiņas var notikt arī ārpolitikā. Piemēram, sociāldemokrāti ar saviem domubiedriem plāno atsaukt zviedru karavīrus no Afganistānas, kamēr labējie to uzskata par nepareizu lēmumu.

Atšķirībā no Latvijas, tādu tukšu, neko neizsakošu lozungu par buldozeriem vai to, ka viss būs labi, Zviedrijas vēlēšanu kampaņā praktiski nav. Drīzāk varētu runāt par pretēju problēmu – partiju solījumi reizēm ir pat pārāk detalizēti. Sola tik un tik miljardu kronu samazinājumu pensionāru nodokļiem, par tik un tik procentiem lielāku bezdarbnieku pabalstu, tik un tik lielus ieguldījumus veselības aprūpē vai izglītības sistēmā. Jā, Zviedrija ir tikusi cauri krīzei ar pārpalikumu valsts kasē, un tāpēc viņiem tiešām ir, ko solīt. Tomēr viņus disciplinē gan Finanšu ministrijas aprēķini, gan arī budžeta izdevumu griesti, kas noteikti uz vairākiem gadiem.

Zviedrijas vēlēšanu kampaņā, kā jau visur, reizēm notiek arī ne pārāk tīras spēles. Taču tie pārsvarā ir sīki incidenti – dažas sabojātas afišas vai neveiksmīgi izteikumi no politiķu puses, kurus gan viņi pamanās ļoti ātri atsaukt, un ar atvainošanās kultūru viņiem arī viss ir kārtībā.

Taču žurnālistiem šajās dienās gan ir īpaši jāuzmanās. Jebkāda saistība, mazākā sadarbība ar kādu politisko spēku var maksāt ļoti dārgi. Piemēram, TV4 žurnālistam Martinam Timelam nācās atsaukt savu dalību diskusijā par nodokļu politiku, kur klāt bija arī Moderātu partijas vadītājs Fredriks Reinfelds. Televīzijas zvaigzni ar neskaitāmiem telefona zvaniem “aplaimoja” viņa paša kolēģi. Žurnālisti pauda neizpratni par to, kā Timels var būt TV ekrānā un vienlaicīgi piedalīties politiska rakstura pasākumos. Ar to pietika, lai Timels piekāptos. Pilnīgi iespējams, ka pretējā gadījumā viņš būtu šķīries no sava darba. Prestižs ir iedragāts jau tagad.

Īpaši stingri noteikumos vēlēšanu laikā ir Zviedrijas sabiedriskie mediji. Piemēram, Zviedrijas radio darbinieki vispār nedrīkst veidot materiālus par vēlēšanām, ja viņi paši ir politiski aktīvi. Taču, kā izrādās, tas bija tieši viens Zviedrijas radio ārštata darbinieks, kurš veidoja demokrātu partijas pretrunīgi vērtēto TV reklāmu. Ar šo cilvēku tāpēc radio turpmāk nesadarbosies. Kā skaidrojis radio programmu direktors Bjērns Lēfdāls, radio darbības vadlīnijās ierakstīts, ka viņiem jāveicina demokrātiska sabiedrība, un šādu partiju reklāmas ir pretrunā ar šo principu. “Tikko šis cilvēks tiek saistīts ar politiskas reklāmas klipu, tas ietekmē viņa uzticamību, un attiecīgi mazinās arī uzticība mums,” tā Lēfdāls atzinis mediju analīzes izdevumam “Resume”.

Jāpiebilst, ka par strīdus ābolu priekšvēlēšanu kampaņā kļuvis arī mums tik aktuālais partiju finansēšanas jautājums. Likumdošanas, kas liktu atklāt naudas ziedotājus partijām, Zviedrijā nav. Ir tikai brīvprātīga vienošanās partiju vidū, ka tiks atklāti deklarēti ziedojumi virs 20 000 zviedru kronām jeb aptuveni 1500 latiem gadā. Ir tikai viena problēma – Moderātu partija un Kristīgie demokrāti atsakās pieņemt šo vienošanos. Viņuprāt, anonīmi ziedotāji ir tikai daļa no aizklāto vēlēšanu principa, kas ir demokrātijas pamats. Lūk, tā arī ir vēl viena skaidra atšķirība starp diviem lielajiem politiskajiem blokiem Zviedrijas vēlēšanās. Sarkanzaļie sola ieviest likumdošanu, kas pieprasīs atklāt partiju ziedotājus. Labējie ir kategoriski pret šādu soli. Izvēle ir tikai un vienīgi Zviedrijas vēlētāju rokās. Un tā nav izvēle starp buldozeru un dzejnieku, bet gan diviem dažādiem, taču, atzīsim, civilizētiem un komfortabliem vilcieniem.

Didzis Melbiksis ir cilvēktiesību maģistrs, sešus gadus dzīvojis Zviedrijā.