IR

PTHenriksson Visām ES dalībvalstīm nav ārpolitikas stratēģijas. Piemēram, Latvijas kaimiņvalstij Zviedrijai tādas nav. Zviedriem ir vairāki dokumenti, kuros tiek analizēta un pausta valsts ārpolitiskā nostāja, piemēram, ikgadējā valdības deklarācija, ikgadējā parlamentārā debate par ārpolitikas jautājumiem un Riksdāga ārpolitikas komisijas ziņojums. Ņemot vērā, ka zviedriem ir vecas parlamentārisma tradīcijas, tad ministrs pieņemot taktiskus un operacionālus lēmumus vadās pēc šiem Riksdāga izdotajiem dokumentiem, kuri iezīmē stratēģiskas vadlīnijas. Pamatojums tam ir viens: Ja ministrs to nedarītu, tad Riksdāgs viņu var sliktākajā gadījumā atsaukt no amata. No diplomātu puses tas nozīmē, ka viņiem ir aktīvi jāseko līdzi politikai. Tomēr es šaubos, ka Latvijā šāda prakse varētu darboties: Deputāti nav pārāk ieinteresēti un kompetenti ārpolitikas jautājumos, turklāt ministri Latvijā tiek atcelti citu iemeslu dēļ, ne jau tādēļ, ka viņi neklausītos, ko Saeima ir nolēmusi konkrētos jautājumos.