IR

Latvijā par noturīgu tradīciju kļūst lietas, kurām ir potenciāls izraisīt viļņošanos sabiedrībā, paziņot piektdienu pēcpusdienās. Valsts iestāžu “īsā diena” un divas sekojošās brīvdienas ļauj cerēt, ka, pārfrāzējot parunu, līdz pirmdienai būs atnākuši jauni mēsli un vecie aizmirsušies.

Šī piektdienas pēcpusdiena mums ir atnesusi ''Latvijas Valsts ceļu'' (LVC) paziņojumu, ka iekšējā auditā par to, vai ceļu būves firma ''A.C.B'', labojot Rīgas apvedceļu posmā Salaspils – Babīte, izmantojusi konkursa nolikumā prasītos materiālus, konstatēts: papīri ir kārtībā.

Proti, “LVC auditori, analizējot uzrādītos dokumentus, secināja, ka rekonstrukcijas laikā izmantotie materiāli atbilst līguma nosacījumiem”. Pērnajā rudenī saremontētā ceļa garantija ir trīs gadi, un pagaidām uzņēmēja vainas dēļ radīti defekti neesot konstatēti. Arī būvuzraugs SIA ''Projekts 3'' apliecinājis, “ka nav pamata apšaubīt modificētā bitumena klātbūtni objektā izbūvētajās asfaltbetonu kārtās”.

Jāatgādina, ka pamats šaubām bija citas ceļu būves firmas ''Šlokenbeka'' nesankcionēti veiktie urbumi uz saremontētā autoceļa un paraugu pārbaude neatkarīgā Vācijas laboratorijā ''Dr.Moll Prufinstitut und Ingenieurburo '', kuras atzinumā melns uz balta rakstīts: “saistes kārtai izmantots relatīvi mīksts bitumens ar mīkstēšanas temperatūru 50,2C. (..) Elastīgā atjaunošanās norāda uz to, ka saistviela nav modificēta. Mīkstēšanas temperatūra apstiprina šo pieņēmumu”. Var iepazīties ar pilnu laboratorijas atskaiti un iesniegumu Ģenerālprokuratūrai.

Esam situācijā, kurā LVC saka, ka “pēc papīriem” ceļa posmā polimērmodificētais bitumens, kas cita starpā tonnā maksā 80 latus dārgāk par parasto un kura izmantošana bija lielākais izmaksu postenis ceļa remontā, ir, bet neatkarīgas laboratorijas slēdziens – ka nav.

LVC plaši apraksta, cik līmeņu kvalitātes kontrole ir uz Latvijas autoceļiem, bet neatbild uz vienkāršu jautājumu: vai līdztekus būvnieka un būvuzrauga iesniegto dokumentu pārbaudei pasūtītājs pēc ''Šlokenbekas'' iesnieguma saņemšanas ir paņēmis ceļa paraugu un tagad veicis neatkarīgu testu?

Ja nav, tad secinājumi nav pat tā papīra vērti, uz kuriem uzrakstīti.

LVC preses relīzē viss notiekošais norakstīts uz publicitātes iegūšanu un konkurentu nomelnošanu un aprakstīts cits konkurss Ludza – Nirza, kurā sākumā uzvarēja ''Šlokenbeka'', bet pēc ''A.C.B'' sūdzības rezultātus atcēla, un jaunajā konkursā uzvarēja ''A.C.B'' ar lētāku piedāvājumu.

Pēc publikācijas žurnālā Ir par notikušo uzklausīju pilnīgi pretējus viedokļus: gan to, ka kritērija “lētākā cena” dēļ vietējās firmas izdzīvošanas vārdā tiešām konkursos sola zem pašizmaksas, bet ārzemju to vien gaida, lai ar kvalitātes apšaubīšanu tās izspiestu no tirgus, gan to, ka beidzot kāds ceļ gaismā to, ko nozarē visi zina. Ceļu būvē konkurence pēc gada, kurā ārzemju firmas sarāvās mazas, bet vietējie solīja būvēt zem pašizmaksas, protams, ir ļoti skarba, un runa ir par izdzīvošanu burtiskā nozīmē.

Taču, piemēram, arī telekomunikācijās tā nav maza. Iedomājieties situāciju: kāds interneta pakalpojumu sniedzējs sūdzētos Patērētāju tiesību aizsardzības centram par to, ka otrs krāpjas, pārdodot cilvēkiem internetu ar noteiktu ātrumu, bet pēc sertificētiem mērījumiem piedāvā kaut ko pavisam citu. Diez vai klientus apmierinātu atbilde, ka otrais zvērējis – datu pārraide ir tik ātra kā sacīts reklāmā. Patērētājs sagaida pierādījumus, ka ir veikti mērījumi, kas to apliecinājuši.

Šajā skandālā mēs kā cilvēki, par kuru naudu ceļus labo, esam pelnījuši to pašu.