IR

Katastrofa. Tā vienā vārdā var nosaukt Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultātus. Balsu skaitīšana gan vēl turpinās – vēl nav sarēķinātas visas pa pastu, ārzemēs un priekšlaicīgi nobalsojušo vēlēšanu zīmes. Taču cerība, ka šīs balsis kaut ko būtiski mainīs, ir niecīga.

Kāpēc tad katastrofa? Bija skaidrs, ka šīs vēlēšanas pie jebkura iespējamā iznākuma būs vēsturiskas. Vai nu uzvarēs labējā alianse – Moderātu partija, Centra partija, Kristīgo demokrātu partija un Tautas partija, un pirmo reizi Zviedrijā labēja valdība turpinās vadīt valsti pēc viena aizvadīta mandātperioda. Vai arī uzvarēs ''sarkanzaļā opozīcija'' – Sociāldemokrātu partija, Zaļā partija un Kreisā partija. Tad par premjeru pirmo reizi kļūtu sieviete – sociāldemokrātu līdere Mona Sālina. Turklāt pirmo reizi valdībā tiktu ielaista Kreisā partija, bijušie komunisti. Beigu beigās iekļūšanu Riksdāgā prognozēja arī pret cittautībniekiem naidīgajai Zviedrijas demokrātu partijai, kas līdz šim spējusi iekļūt tikai pašvaldībās.

No šīm iespējām sakombinējās ļaunākais iespējamais scenārijs. Par Zviedrijas demokrātiem nobalsoja 330 000 zviedru, kas viņiem garantē 20 vietas parlamentā. Labējā alianse ieguva lielāko balsu skaitu, taču ne vairākumu – 49,3%. Ko nu? Premjeram un Moderātu partijas vadītājam Fredrikam Reinfeldam atliek trīs iespējas. Pārvarot riebumu, uzrunāt Zviedrijas demokrātus. Ar sakostiem zobiem lūgt atbalstu opozīcijai. Vai arī Reinfelds var mēģināt strādāt ar mazākuma valdību. Ne patīkamu, ne vieglu, ne labu risinājumu šeit nav.

Pirmā opcija atkrīt uzreiz, jo jau pirms vēlēšanām visas septiņas Riksdāga partijas nozvērējās nekādā gadījumā nesadarboties ar Zviedrijas demokrātiem. Trešo opciju vismaz daļa atzīst par ne īpaši demokrātisku. Turklāt var sanākt tā, ka kādu balsojumu parlamentā vienkārši sagadās pieņemt ar Zviedrijas demokrātu atbalstu. Kā tad vērtēs to? Reinfelds pēc vēlēšanām solīja nepieļaut nekādu atkarību no šiem bīstamajiem radikāļiem. Loģiski būtu secināt, ka jāizvēlas otrais variants. Taču arī šis ceļš vismaz pagaidām ir bloķēts.

Moderātu partijas līderis šonedēļ piedāvāja sadarbību Zaļajai partijai, taču saņēma kurvīti. Zaļie iespītējās. Redz, viņi negribot būt nekāda pasīva atbalsta partija! Un kāpēc viņus neviens neesot uzrunājis pēdējo četru gadu laikā? Dažādi argumenti pret sadarbību ar labējiem pēdējo dienu laikā no Zaļās partijas vadītājiem Marijas Veterstrandes un Pētera Ēriksona ir biruši kā no pārpilnības raga.

Punktu, ja ne īpaši treknu izsaukuma zīmi visam pielika paziņojums, ka jautājumā par sadarbību un atbalstu valdībai labējiem ir jārunā ar visu ''sarkanzaļo opozīciju''. Runa tātad būtu par plašu sadarbību pāri labējā un kreisā bloka robežām. Tas, lai cik arī šķistu vēlami, ir teju neiespējami. Piemēram, labējo alianses Centra partijas vadītāja Moda Ulofsone jau vēlēšanu kampaņas laikā norādīja, ka vienā valdībā ar “tiem komunistiem” (Kreiso partiju) nesēdēšot nekādā gadījumā. Arī Kristīgo demokrātu partijai ir līdzīgs viedoklis. Tikmēr ''sarkanzaļā opozīcija'' tieši uz šīm vēlēšanām izveidoja ciešāku trijotni. Kurš tad tagad tā uzreiz pametīs savus ''komrādus”? Grozies, kā gribi, bet pagaidām valdību ar vairākuma atbalstu bez Zviedrijas demokrātu partijas dalības pie horizonta nevar saredzēt. Tāda, lūk, katastrofa sanākusi.

Tā vien šķiet, ka Zviedrijas Riksdāga partijas īsti nezina, ko iesākt ar šo nacionālradikāļu partiju. Neviens nevēlas uzņemties atbildību un pateikt – labi, mēs piekāpjamies, mēs sadarbosimies pāri lielo politisko bloku robežām, lai izolētu šo partiju, lai viņi netiek pie reālas varas un ietekmes. Tā vietā jautājums par šīs partijas izolāciju tiek mētāts šurpu turpu kā tāds karsts kartupelis. Taču jautājums ir nopietns.

Zviedrijas demokrātu partijas saknes ir meklējamas astoņdesmito gadu kustībā ''Bevara Sverige svenskt'' (Saglabāsim Zviedriju zviedrisku – aut.), kas bija diezgan atklāti rasistiska. Pēc plašiem tautas protestiem šī kustība daļēji saira, bet atlikušie biedri apvienojās un izveidoja Zviedrijas demokrātu partiju. Rasisti saķemmēja matus, uzvilka žaketes, un pamazām uzbūvēja jaunu tēlu. Tas vairs nebija tik atklāti naidīgs, taču kodols nav mainījies. Arī šīgada Zviedrijas demokrātu partijas vēlēšanu sarakstā bija vairāk nekā 50 cilvēku, kuri ir saistīti ar radikālo ''white power'' kustību.

Tāpēc nav brīnums, ka gan tradicionālās partijas, gan arī Zviedrijas mediji pirms vēlēšanām izvērsa kampaņu pret Zviedrijas demokrātu partiju. Laikraksts ''Expressen'' pat uzdrošinājās vēlēšanu dienā pirmajā lapā ielikt tiešu aicinājum nebalsot par šiem nacionālradikāļiem. Savukārt pēc vēlēšanām, pirmdien, tūkstošiem cilvēku Zviedrijas lielākajās pilsētās pulcējās demonstrācijās pret rasismu un naidu.

Premjerministram Reinfeldam vēl ir laiks līdz 5.oktobrim, lai izveidotu valdību. Ja viņš nespēs sniegt opozīcijai pietiekami pievilcīgu piedāvājumu un opozīcija nespēs pastiept roku šim piedāvājumam, tad nekādas demonstrācijas nepalīdzēs. Zviedrijas demokrātu karstais kartupelis iesprūdīs dziļi jo dziļi šīs valsts demokrātijas rīklē. Iespējams, Zviedrijai pat draud ārkārtas vēlēšanas.

Didzis Melbiksis ir žurnālists, vairākus gadus dzīvojis Zviedrijā.