IR

Varētu teikt, ka prece ir sevi definējusi. Kā liecina aptaujas rezultāti augustā tādu balsstiesīgo pilsoņu skaits, kas nedomā piedalīties vēlēšanās un tādu, kas nav izlēmuši par ko balsot, ir 39,8%. Tieši šo pilsoņu dēļ partijas tagad šķiedīs naudu un pūlēsies savās priekšvēlēšanu kampaņās. Bet par to jau, protams, ir apnicis runāt, jo par to runā jau ļoti sen.

Varbūt vienīgā nedaudz jocīgā nianse – vēlēšanām tuvojoties neizlēmušo un balsot negribošo skaits ir kaut nedaudz, bet pieaudzis. Un pat ja kaut nedaudz kļūdaini var būt arī aptaujas rezultāti, droši vien var vismaz secināt, ka šis neizlēmušo un negribošo skaits nepaliek mazāks.

Un tas, kas šo pilsoņu dēļ publiskajā telpā jādzird un jāredz pārējiem (lai kā skaita, bet principā izlēmušajam vairākumam), proti, cīņa par neizlēmušo vēlētāju – ir kaut kas šausmīgs. Ak, nē, par gaumi, protams, nestrīdas - vēl nekad man nav bijusi un pieņemu, ka nebūs ar, iespēja balsot par partiju, kuras reklāmklipi man „patīk”. Taču grūti panesama ir šī priekšvēlēšanu dialoga morāle jeb amoralitāte. Ir tāda sajūta, ka nesaproti, kur nobāzt savu neērtības sajūtu par to, ka tavā priekšā publiski tiek risināts teju perverss dialogs, kur tā saucamais neizlēmušais vēlētājs, klusi, bet tā, lai sadzird, čukst: „Ak, es nezinu, nu nav, nav par ko balsot! Ak, laikam neiešu uz vēlēšanām!”, un partija skaļi rēc: „Es esmu vislabākā!”. Un tad atkal neizlēmušais: „Ak”. Un tā tālāk līdz pat 2. oktobrim, bet nauda plūst, plūst, aizplūst.

Juris Žagars pirms nedēļas raidījumā „Kas notiek Latvijā?” teica, ka jāizlemj ir tagad. Tas ir – principā cilvēkiem ir jābūt izlēmušiem. Jo tik tiešām - kas tad mainīsies šī mēneša laikā? Cenas par balsi kļūs dārgākas? Gribētos pat teikt – ja jums no tiesas ir vienalga (un purpināt, ka nav par ko balsot, arī nozīmē, ka ir vienalga, kurš no šiem „nav par ko” tiks pie varas Latvijā), tad arī pieņemiet lēmumu un nepiedalieties vēlēšanās, bet nepazemojieties, netirgojiet sevi, neizlieciet sevi pierunāšanai. Jo tas, par ko te pirms katrām vēlēšanām notiek tik liela ņemšanās, būtībā ir kaut kas tik vienkāršs. Piedalīšanās vēlēšanās taču fiziski prasa mazāku piepūli kā, piemēram, istabas izslaucīšana. Un man, piemēram, šķiet, ka grūtāk ir pieņemt lēmumu iet vai neiet uz kino (nevis tāpēc, ka negribas uz kino, bet tāpēc, ka ceļš + filma ir laikietilpīgāks pasākums).

Tāpēc it kā vajadzētu teikt - negribi iet uz vēlēšanām, neej ar. Taču ik dienas redzu arī tādus cilvēkus, kas, nemaz nerunājot par vēlēšanām, varbūt vienīgais vēl ir spējīgi apjaust, ka ir vismaz kādi divi gadalaiki – ziema un vasara, jo ir siltāki un vēsāki periodi, ko var sajust caur biezo netīrumu slāni un uz mūžu aizpampušajām acīm (negribu mazgāties, nemazgājos ar, gribu dzert draņķi, dzeru ar).Vienaldzības un bezatbildības posts ir šausmīgs.

Jaunais katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs  televīzijā saka: „Arī baznīca tā māca, ka tavs pienākums ir iet un balsot. Ja tu nebalso, tu patiesībā grēko, jo izvairies no atbildības, no līdzatbildības par savu valsti”.

Bet pirms iepriekšējām vēlēšanām, t.i., 2006. gadā Vaira Vīķe-Freiberga ne vien mudināja novērtēt to, ka tiesības uz brīvām vēlēšanām ir svētas: „Alternatīva demokrātiskai kārtībai ir diktatūra un haoss. Ja paliksim guļam aizkrāsnē, kādā rītā var pamosties ar atziņu, ka valstī valda tādi spēki, ko neatbalstām”, bet arī runāja par to, ka Latvijā vajadzētu noteikt - piedalīšanās vēlēšanās ir obligāts pilsoņa pienākums.

Toreiz, pirms 9. Saeimas vēlēšanām augustā veiktā aptauja liecināja, ka 12% balsstiesīgo pilsoņu neplāno piedalīties vēlēšanās. Tagad augusta aptauja uzrāda, ka šādu pilsoņu ir 16%.
Bet šodien iemesls pieminēt obligātu piedalīšanos vēlēšanās ir vismaz nupat Austrālijā notikušās vēlēšanas.

Ja balsstiesīgs Austrālijas pilsonis nepiedalās vēlēšanās, trīs mēnešu laikā Vēlēšanu Komisija viņam atsūta pieprasījumu vai nu uzrādīt iemeslu, vai nu samaksāt 20 dolāru naudas sodu. Ja 21 dienas laikā pēc šī pieprasījuma saņemšanas nav samaksāta soda nauda vai uzrādīts pamatots un pietiekams iemesls, kāpēc balsstiesīgais nav pildījis savu pienākumu, tiek uzsākts tiesas process. Tiesa var piedzīt soda naudu līdz 50 dolāriem un pieprasīt apmaksāt tiesas izdevumus.
Taču interesantākais šķiet tieši iemesls, kāpēc jau 1924.gadā piedalīšanās vēlēšanās tika noteikta kā obligāta. Protams, lai palielinātu vēlētāju līdzdalību, bet arī lai samazinātu partiju kampaņu izdevumus (!).

Lūk, cik sen jau ir saprasts, ka tie, kas solās neiet balsot ir ne vien grēcīgi (to gan, kā izrādās, „baznīca māca”) pofigisti, bet arī grēcīgi izspiedēji.