IR

Sākums bija banāls, turpinājums plaši atbalsojās Krievijā. Pagaidām turpinājuma turpinājumam nav bijis. Saulainajā Krasnodaras novadā bērnu un pusaudžu atpūtas nometnē trīs vīriešu dzimuma tīņi gribēja iepazīties ar sava vecuma tīnīti. Meitene negribēja. Viens no puišiem iecirta viņai pļauku (pēc citas versijas – notrieca zemē). To redzēja nometnes direktora vietnieks, mēģināja iejaukties. Puiši viņam uzbruka, viņš pasauca palīgā. Sākās masveida kautiņš, kurā iesaistījās arī vietējie iedzīvotāji, palīdzot abām konfliktējošajām pusēm.

Te jāpasaka galvenais: meitene bija no Rostovas apgabala, puiši – no Čečenijas republikas. Nometnē bija četri simti puišu no Čečenijas un aptuveni desmit reižu mazāk jauniešu no citām Krievijas vietām. Palīgā nācēji bija gan vietējie krievi, gan vietējās čečenu kopienas pārtsāvji. Glāba savējos. Katrs savus savējos.

Čečenu pusaudžus ātri vien evakuēja. Čečenijas tiesībsargs nāca ar paziņojumu, ka notikušais (septiņi čečenu pusuadži nonāca slimnīcā) vērtējams kā diskriminācija pēc etniskās piederības. Viņam piebalso Čečenijas prezidents Ramzans Kadirovs, tiekot gatavota vēstule Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam.

Izveidota komisija, kas mēģinās izpētīt notikušo, tikai viegli tai neklāsies, liecības ir krasi atšķirīgas un pat pretrunīgas – atkarībā no tā, kas sniedz liecības. Tas jau pieredzēts pirms pieciem gadiem Kondopogā, Karēlijas pilsētiņa, kur viss sākās ar banālu kautiņu krogā un beidzās ar grautiņiem vietējo čečenu mājokļos. Bija arī izmeklēšanas un savstarpēji izslēdzošas liecības. Kurām acīm ticēt? Toreiz Kadirova vadlīnija bija nepārprotama – čečeniem vienmēr taisnība. Droši vien tā būs arī šoreiz.

Arī šoreiz diezin vai tiks noskaidrots, vai patiešām direktora vietnieks bija iereibis brucis virsū puišiem, izkliedzot “patriotiskus” saukļus, vai tomēr sitienu saņēmis pirmais. Vai meitene rupji lamājusies, un vai viens no puišiem nosaucis viņu par “krievu prostitūtu”? Vairākums paliks miglā tīts, tāpat kā, piemēram, tas, vai Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili jelkad ir ņēmis mutē vārdu “liliputins”.

Krasnodaras novada gubernators Aleksandrs Tkačovs slavē milicijas darbu un atbalsta viedokli, ka sadursme bijusi sadzīviska rakstura, bez etniskas nokrāsas. Čečeni, vēlreiz uzsvērsim, ir pretējās domās.

Viens no novadā pazīstamiem sabiedriskajiem darbiniekiem publiski uzdevis jautājumu: “Kurš un kā Čečenijas republikā nodarbojas ar to pusaudžu audzināšanu, kuri lielās grupās izbrauc uz citiem Krievijas reģioniem? Kurš un kā atlasa un instruktē pusaudžus, kuri izbrauc ārpus Čečenijas?” Pēdējais jautājums patiesībā ir sākums gan atbildei par nometnē notikušā cēloņiem, gan pretarguments ''Saskaņas centra'' līdera Jāņa Urbanoviča vīzijai par iespējamo “Biškeku” Rīgā. Ja Liepājas pusaudžu grupa sadomās “aizšaut” līdz Ludzai, viņi tā arī izdarīs, un nekāda instruktēšana nebūs vajadzīga. Pilsētas, protams, ir ļoti dažādas, bet ne principiāli atšķirīgas, un uzvedības normas abās ir ja ne gluži identiskas, tad vismaz ļoti, ļoti līdzīgas.

Etniskiem konfliktiem var būt arī pavisam citi cēloņi. Taustāmi. Pēdējā laikā bieži piesauktajā Biškekā, kurā dzīvo lielākoties kirgīzi un krievi, etniska konflikta nebija, bija sociālie nemieri. Etniskais konflikts bija valsts dienvidos, kur mīt kirgīzi un uzbeki. Tur ir daudz aitu un maz ganību, un tas ir vienas reliģijas un ierašu, bet dažādu etnosu cilvēku konflikta pamats.

Kondopogā bija etnisks konflikts, un nupat Krasnodaras novadā arī. Līdz konfliktam nonāca cilvēku grupas, kurām ir stipri daudz atšķirību. Reliģiskā piederība, tradicionālie priekšstati par to, kas ir un kas nav pieļaujami cilvēku savstarpējā saskarsmē, kā jāreaģē, ja cits dara “nepareizi”. Un tad ātri iestājas iedalījums “savējos” un “svešajos”, un pavisam dabiski sanāk, ka “savējie” dara “pareizi”, bet “svešie” – “nepareizi”.