IR

Otrdien vakarā ar ziņām par Abramoviča jahtas it kā pietauvošanos Jūrmalā, it kā Rīgā vai it kā tomēr ne, un ar Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva atsūtīta apsveikuma nolasīšanu jau devīto reizi Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē sākās “jauno izpildītāju konkursa” “Jaunais vilnis” norises.

Pasākuma tiešraide bija redzama arī Latvijā - telekanālā LNT ar uzņēmuma “Lattelecom” atbalstu, un, kā zināms, 51% procenti uzņēmuma kapitāldaļu vēl arvien pieder Latvijas valstij. 

Vārdu sakot, valstiski nozīmīgs pasākums. Vienīgā nelaime, ka īsti netika skaidrs, kurai valstij tas ir nozīmīgāks - Medvedeva uzrunā pieminētajām NVS un Baltijas valstīm? Pirmajām - var jau būt, bet vai Igaunijai, Lietuvai, Latvijai? Nezinu. 

Lai gan atklāšanas pasākumā viss noritēja kā ierasts, - uz skatuves kāpa un savas balsis no pagātnes ar fonogrammas palīdzību izvilināja padomju estrādes dziesmas leģendas, ņipri uzstājās Krievijas mūsdienu televīzijas estrādes spīdekļi, - kaut kas šajā līdz Jūrmalai atnestajā un krastā izmestajā pasākumā šogad šķita... teiksim tā - apvītis. 

Un runa nebūt nav par tik specifiskām detaļām kā Valērija Ļeontjeva uzstāšanās divreiz ar vienu un to pašu dziesmu (pirmajā reizē esot sanācis kaut kāds misēklis, un televīzija Krievijā ir smalka lieta) vai absolūti sirreālo TV tiešraides “patīšanu atpakaļ” par minūtēm 15-20. 

Nē, runa ir par vērienu un ekrānā vērojamo noskaņojumu kopumā. Protams, kaut kas uz skatuves tur mirguļoja, pasākuma vadītāji kaut ko mēģināja jokot, kā jau teicu, bija arī dziesmas vai dziesmu laikā veiktas dažādas kustības, bet nebija vairs nedz tā neprāta, nedz spožuma, kas iepriekšējo pasākumu laikā ļāva spriedelēt par “krievu šovbiznesa nacionālajām īpatnībām”, apbrīnot viņu televīzijas sarīkojumu rīkotāju profesionalitāti un vispār - notiekošo uzlūkot kā dīvainu, tomēr krāšņu kaimiņu mājas ballīti, kas nez kāpēc sarīkota mūsu pagalmā.

Var jau būt, ka arī tās ir ekonomiskās krīzes sekas. Tāpat kā Allas Pugačovas neatbraukšana šogad vai mūsu pašu Raimonda Paula kaulēšanās, te paziņojot, ka viņš vairs “Jaunā viļņa” žūrijā nepiedalīsies, te atkal žigli vien pārdomājot. 

Lai vai kā, skatoties vakardienas “tiešraidi” un mēģinot redzamajā saskatīt kādu nebūt jēgu, nospriedu, ka, iespējams, no šādiem pasākumiem tomēr varētu gūt labumu ne tikai no Krievijas atbraukušas zvaigznes un uzaicinātie īpaši viesi, bet arī viesībām izmantotā pagalma īpašnieki. 

Ir taču milzumdaudz dažādu televīzijas šovu, - izskrien caur dubļu peļķi, apēd vaboli vai tārpu, pārvari šķēršļus, izdzīvo uz vientuļas saliņas, - kuru uzņemšana vienā vai otrā tropu zemē padarīta par tādu pašu pārdodamu eksporta preci (lai neteiktu - rūpniecības nozari) kā iespēja par maksu skoloties augstskolās vai ārstēt dažādas kaites.

Nofilmē, kā šķēršļus pārvar krievi, pēc viņiem ierodas angļi, tiem seko vācieši u.tml. Visi laimīgi. Taču diezin vai viss šis pasākums tāpēc vien būtu jāuzskata par valstij nozīmīgu kultūras vērtību, ar valstij piederoša uzņēmuma atbalstu jāpārraida vietējās televīzijās, turklāt noteikti ar visiem, kas nu te ieradušies par atbilstīgu samaksu cīkstēties, jāsūta sacensties arī vietējo iedzīvotāju komanda.