IR

Vēl nesen par vienu no apvienības Saskaņas centrs (SC) līderiem Jāni Urbanoviču varēja teikt daudz ko (kā par jebkuru citu politiķi), bet pārmest asinskāri viņam nevarēja. Tagad var – pēc viņa “būs Biškeka”, ja Urbanovičs netiks nākamajā valdībā.

Mazums, ko cilvēks var pateikt sarunas karstumā un vēlmju apmāts. Taču sekojis turpinājums. Partijas dzīlēs “neatkarīgu pētnieku grupa” izstrādājusi anketu “sabiedriskās domas izpētei par visdažādākajiem procesiem”. Aplūkojot šo produktu “neatkarīga pētnieka acīm”, nāk prātā latviešu klasiķes Regīnas Ezeras vārdi par satrakojušos govi, kas vielaikus izskatās baisa un komiska.

Anketa solīta “pilnīgi konfidenciāla”, kaut arī anketu aizpildītajiem tradicionāli sola saglabāt anonimitāti. Anketas latviešu variants ir pavājšs tulkojums no krievu valodas. Pie tulkošanas prasmēm atgriezīsimies, taču jāsāk ar jautājumu, kuru citādi, kā par idiotisku nenosaukt: “Kurā valstī Jūs vēlētos piedzimt?” Seko uzskaitījums, kurā kā valsts figurē “Rietumeiropa”.

Sastopama, visdrīzāk, apzināta respondentu maldināšana. Jautājumam par starpnacionālo attiecību uzlabošanu kā viens no atbildes variantiem skan “'ieviest skolās apmācību latviešu valodā”. Dzīvē tas notiek jau sešus gadus. Pie “esošās valdības” iespējamajām kļūdām parādās “tika palielināts valsts amatpersonu skaits”. Lai nu ko, bet to “esošajai valdībai” pārmest nevar.

Atbildot uz jautājumu: “Vai Jūs esat kādas politiskās partijas loceklis?” laikam jau būtu jāsaka, ka latviski politiskajās partijās ir biedri nevis locekļi. Pa to pašu taku tālāk brists, piedāvājot izvēlēties labāko himnu - “Dievs, svētī Latviju”, “Dievs, Saglabāt cara”. Cars uz saglabāšanu. Superhumānisti. Ķeizariskās Krievijas himnas latviskie vārdi parādījās, šķiet, Aleksandra III laikā, un pirmā rindiņa skan “Dievs, sargi ķeizaru” (kr. - “Bože, carja hraņi”).

Taču ir arī nopietnākas lietas. Jautājumam “Kas ir Jūsu nacionālais varonis?” piedāvāti šādi atbilžu varianti: Lāčplēsis, K.Ulmanis, V.Ļeņins, J.Staļins, V.Putins, D.Medvedevs. Objektivāk pieejot, Putina vietā būtu jāliek Iļja Muromietis, kas, tāpat kā Lāčplēsis, ir virtuāls tēls, bet Medvedeva vietā labi iederētos Ņikita Hruščovs (arī jau viņsaulē, un bija saimnieciski rosīgs). Kādam kontingentam domātas anketas, ja ir tāds “nacionālā varoņa” piedāvājums?

Vēl uz 14 lapām satilpstošajā anketā ir pilnīgi nevajadzīgi jautājumi (ja vien anketas izstrādāšana nav bijis gabaldarbs), piemēram, piedāvāts norādīt uzticēšanās līmeni virknei institūciju – prezidentam, parlamentam, valdībai, presei, utt. Šādas ziņas regulāri publicē socioloģisko pētījumu firmas, un nav bijis pamata apšaubīt to patiesumu.

Visbeidzot par galveno un patiešām satraucošo. Trīs no 59 jautājumiem ir veltīti iespējamajai etniskajai konfrontācijai. No pirmā izriet otrais, no otrā – trešais. Vai iespējama – ja iespējama, kā izpaudīsies (vardarbīgi, nedaudz vardarbīgi) – cēloņi (to vidū – grupu politiskā nevienlīdzība, pilsonības trūkums, Krievijas ietekme). Tieši šie trīs punkti, šķiet, ir galvenais anketas vēstījums plašākai publikai: mīļie krievvalodīgie, ja Urbanovičs netiks valdībā – pie dakšām, ko sist, paši zināt.

Pēdējo reizi etnisku konfliktu, ja precīzāk, tā elementus, Latvija pieredzēja 1991.gada 15.janvārī, kad Alfrēda Rubika kaismīgās runas iedvesmotie interfrontisti pēc mītiņa toreizējā ASK stadionā palielā kolonnā (pēc milicijas aplēsēm – aptuveni 15 tūkstoši cilvēku) devās uz Vecpilsētas pusi. Lai parunātos ar barikāžu aizstāvjiem. Gāja, tikai neaizgāja. Pārdomāja.

Pamats bažām par etnisku konfliktu izcelšanos bija pirms sešiem gadiem, krievu skolu reformas laikā, kad pieauguši onkuļi un tantes atklāti kūdīja krievu skolu skolēnus uz “aktīvu rīcību”, aizstāvot “savas tiesības un intereses”. “Tiešās konfrontācijas” laikam jau spilgtākais piemērs ir Rīgas pils sienas apčurāšana.

Slepenas aptaujas rezultāti nav arguments. Ne politiski, ne tiesas priekšā. Ja ir pareizi izstrādāta metodika, anketas var aizpildīt daži cilvēki, un ticamības pakāpe šķitīs augsta.