IR

Pagājušajā gadā Salacgrīvā jau trešo gadu pēc kārtas notika mūzikas un mākslas festivāls "Positivus festivāls". Divu dienu laikā tas pulcēja no 25 000 līdz 30 000 skatītāju, aģentūru LETA informēja festivāla rīkotāji. Festivāls 2009. gadā bija izrādījies veiksmīgs, un rīkotājiem patiešām bija, ar ko pārsteigt un lepoties - divu saulainu dienu laikā brīnišķīgā vietā skatītāji vienkopus varēja redzēt “Prāta vētru”, “Instrumentus’, Pīteru Dohertiju, Šainedu O.Konoru, “Dzeltenos pastniekus”, “Zig Zag”, “The Tiger Lillies”, Mobiju un daudzus citus. 

Vēl nebija spējušas izbalot festivāla apmeklētāju pozitīvās atmiņas, kad festivāla rīkotāji nāca klajā ar vairākiem paziņojumiem. Vispirms par to, ka nākamā, - t.i. 2010. gada festivālā, - tiks ierobežots skatītāju skaits. 

2009. gada festivāla laikā bija ticis secināts, ka optimālais apmeklētāju skaits katrā no abām pasākuma dienām ir aptuveni 15 000 skatītāju. No šīs informācijas bija noprotams, ka 2009. gada festivālā pēc apmeklētāju un rīkotāju ieskatiem publikas ir bijis par daudz, lai visi justos labi.

Jau laikus tika izsludināta biļešu iepriekšpārdošana - lētākās biļetes bija pieejamas līdz brīdim, kad tiks izziņoti nākamā festivāla galvenie mākslinieki. 

Tad pienāca 2010. gads. 

Portālā “Nozare.lv” parādījās informācija, ka šogad “Positivus” varētu apmeklēt pat par 30-50% vairāk apmeklētāju, nekā pērn - par to liecinot biļešu tirdzniecības dinamika. Labi, lai nu tā būtu, turklāt interesei par pasākumu bija labs izskaidrojums - par galvenajiem festivāla viesmāksliniekiem rīkotājiem bija izdevies uz Latviju atdabūt “Scissor Sisters” un “Muse” un tādējādi sarīkot Latvijā bezmaz vai Glastonberijas festivālu II.

Uz visu šo priecīgo ziņu fona nepamanīts varbūt palika vien tas, cik pieticīgs un atšķaidīts ir pārējo festivāla dalībnieku saraksts, jo īpaši, ja pievērš uzmanību festivāla pirmajā, piektdienas vakarā notiekošajam. 

Ja pērn lielāka vai mazāka mēroga zvaigznes, tā vai cita žanra dzīvi klasiķi vai, teiksim tā - interesantākie no interesantākajiem māksliniekiem bija meistarīgi savietoti pa abu dienu programmām tā, lai, piemēram, arī pirmajā vakarā ieradies “Prāta vētras” fans uzmestu aci “The Tiger Lillies”, bet “Mobija” cienītāji varbūt pagūtu noskatīties kaut ko no Dohertija dziedāšanas, šogad piektdienas vakars atstāja vētras varā pamesta kuģa iespaidu, kura vienīgā jēga ir kaut kā nebūt izklaidēt uz nākamās dienas vakarā paredzētajiem “Scissor Sisters” un “Muse” priekšnesumiem jau laikus atbraukušos nepacietīgākos fanus. 

Jā, starp, citu, piemēram, “Triānas parks” sāka spēlēt tieši plkst. 16.15, lai gan apmeklētājus festivāla teritorijā sāka laist tikai plkst. 16 un, ņemot vērā nepieciešamību biļetes mainīt pret ieejas aprocēm un iziet drošības pārbaudi, liela daļa to, kas pie ieejas bija plkst. 16, šīs grupas uzstāšanos varēja noklausīties kā fona mūziku. Nē, es nemēģinu iztēloties, ka visi gaidītāji bija šīs grupas fani, kas netika iekšā, bet kurš gan to var zināt.

Piektdienas vakaru nespēja vainagot nedz kādreizējās “Mančestras roka” zvaigznes “Happy Mondays”, nedz “UNKLE live” priekšnesums. Par pirmā vakara mazajiem iepriecinājumiem kļuva grupas, par kurām agrāk neko nebija gadījies dzirdēt, - piemēram, “Happyendless” no Lietuvas vai britu “The Gin Riots”, - taču neesmu drošs, ka jelkad atkārtoti tām vēlēšos pievērsties. 

Nedaudz uzmanīgu darīja vērojums, ka vismaz divās no piektdien redzētajām britu grupām bija vairāki kopīgi mūziķi. “Shoreline” manītais čellists un vijolnieks, kā izrādījās, bija arī “The Climbers” sastāvā, savukārt “The Climbers” vienu pēc otra kā viesus aicināja abus “Shoreline” dziedātājus. Izrādījās, ka dažus no viņiem būs lemts sastapt arī nākamajā dienā.

Es nezinu, kas tas par mūzikas žanru, un tāpat nav īstas skaidrības, kāpēc šogad tas bija kļuvis par “Positivus” festivāla pamatvirzienu (ja neņem vērā “Scissor Sisters” un “Muse” gaidīšanu). Īsumā to varētu raksturo tā - uz muguras saliktām rokām kāds britu vīrietis (vai sieviete) dzied balādi (bieži vien to varētu dēvēt par “urbānu balādi”); pavadījumā ir izmantoti stīgu instrumenti, bungas, un, piemēram, angļu radziņš. Tāda bija “Shoreline”, tādi bija “The Climbers”, tādi nākamajā dienā bija “The Miserable Rich” un savā ziņā arī jau pērn redzētie “The Leisure Society”. Droši vien nav grūti uzminēt, ka jau piesauktais vijolnieks un čellists darbojās arī abās pēdējās. Nu, labi, droši vien šādā iekārtojumā ir kas izdevīgs it visām iesaistītajām pusēm. Tāpat kā gan jau savs apdoms ir tajā, ka pāris mākslinieki - mūsu pašu Goran Gora vai britu “Ten Bears”  - neuzkrītoši bija iekļauti festivāla abu dienu programmās.

Lai vai kā, “Miserable Rich” no minētā īsti nedefinējamā žanra pārstāvjiem pārliecinoši bija visspožākie - gan muzikālā, gan dziesmu tekstu ziņā. Iespējams, uzmeklēšu viņus “MySpace” vai kur nu tur, un paklausīšos vēl. 

Jā, un tieši “Miserable Rich” aizkustinošās uzstāšanās laikā (savu nosaukumu viņi esot guvuši pēc spēlēšanas kāda bagāta itāļu aristokrāta pāra kāzās, bija lasāms festivāla programmiņā) aizdomājos par festivāla grūti izskaidrojamo anglocentrismu. Labi, bija arī pa kādam lietuviešu, igauņu, islandiešu vai spāņu pārstāvim, bet, vai tiešām varētu būt tā, ka tādās valstīs kā Francija, Vācija, Portugāle, Grieķija, Itālija, pozitīvismu nesošā mūzikā nekas jēdzīgs nenotiek, un tāpēc jāizraugās virkne vienveidīgu britu grupu?

Festivāla pirmās lielās zvaigznes, dzīvespriecīgais geju kolektīvs “Scissor Sisters” manā izpratnē tā arī nejaudāja pārspēt tieši pirms viņiem pa lielo skatuvi plosījušos īrus “ASIWYFA” (viņi noteiktu būtu spējīgi atrast kopīgu valodu ar vienu no maniem pērnā gada lielākajiem atklājumiem, latviešu “Mona De Bo”), jo īpaši tāpēc, ka “Scissor Sisters” kaut kādu iemeslu dēļ bija vienkārši katastrofāls skanējums - neatkarīgi no klausīšanās vietas. 

Interesantākais vērojums “Scissor Sisters” priekšnesuma laikā droši vien bija sajūsminātie skatītāju tūkstoši un desmiti tūkstošu, kas priecīgi plaukšķināja, tādējādi apliecinot, ka ziņas par latviešu homofobiju ir ievērojami pārspīlētas. 

Nu, un tad “Muse”. Patīk jau man viņi, un arī vakardienas koncerts neatstāja “sasteigtas haltūras” iespaidu, kā viņu uzstāšanos komentēja viena draudzene. Viss bija labi, biju priecīgs viņus redzēt (jo viņu Rīgas koncertu neredzēju), taču nepameta sajūta, ka neesmu taču braucis uz “Muse” koncertu ar neskaitāmiem iesildītājiem, bet uz festivālu. 

Uz festivālu, kurā, kā jau festivālos pieņemts, lielu daļu ienākumu, protams, nodrošina pārāk dārga alus un citu dzērienu tirdzniecība no jebkādu citu dzērienu pieejamības norobežotā teritorijā, taču ir arī jābūt kaut jelkādam papildus pamudinājumam šo alu iegādāties. Ar vienu dārgu zvaigžņu koncertu otrās dienas vakarā varbūt tomēr ir par maz. 

Vai gluži otrādi - ja to salīdzinātu ar ikdienišķu pirkumu - tas ir izrādījies pārlieku dārgs. Nu gluži tāpat kā jebkura cita pārmēru dārga un “pāri līdzekļiem” iegādāta manta, kas varbūt arī var sniegt acumirklīgu gandarījumu, bet sagādā vilšanos, sākot domāt par to, kur gan palikusi nauda. Un tā vis nav nekāda pozitīvā bilance.