Gunars Saliņš. 1924.21.IV – 2010.29.VI

Pēc ilgas slimības miris viens no latviešu modernās dzejas patriarhiem, „Elles ķēķa” grupējuma dalībnieks Gunars Saliņš

20. gadsimta 50. gados Gunara Saliņa un Linarda Tauna dzejas aizrauti, trimdas latviešu dzejnieki un lasītāji atklāja, ka arī trimdā rakstīta dzeja var būt līksma un daudzkrāsaina un ka dzimtenes atmiņas tajā var krāšņi savīt ar lielpilsētas ainām, tā svinot mūžīgo dzimšanas, dzīves un nāves ciklu.

Saliņš dzimis Naudītes pagastā, skolas pārziņa ģimenē. 1944. gadā pēc Jelgavas skolotāju semināra beigšanas kopā ar dzīvesbiedri Jautrīti nokļuvis Vācijā, 1950. gadā izceļo uz ASV, kur pēc maģistra grāda iegūšanas no 1955. līdz 1996. gadam strādā par profesoru koledžā. ASV iznākuši trīs galvenie Saliņa dzejas krājumi „Miglas krogs un citi dzejoļi” (1957), „Melnā saule” (1967) un „Satikšanās” (1979), tur arī uzaudzināti trīs bērni un sagaidīti mazbērni.

Līdztekus dzejai Saliņš publicējis arī recenzijas un apceres par literatūru, kā arī sava vismīļākā dzejnieka Rainera Marijas Rilkes atdzejojumus. Saliņa krājumi apbalvoti ar PBLA Kultūras fonda prēmiju (1968, 1980) un Zinaīdas Lazdas balvu (1982), dzejnieks saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (2000), Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu (2006) un PBLA Tautas balvu (2008).

 

.