Elmārs Rudzītis, f64
"Pirmais, ko atceros, viņu iedomājoties, ir lietusmētelis," par Jāni Grodumu saka Klāss Vāvere
Vismaz gadus piecpadsmit Jāni Grodumu neesmu saticis. Nekad neesam bijuši draugi, arī tuvi paziņas ne – saka, ka viņam tādu bijis maz (man arī) un tam ir viegli noticēt. Taču kādreiz tikties gadījās šad un tad. Un tagad pirmais, ko atceros, viņu iedomājoties, ir lietusmētelis.
Nenosakāmas krāsas, nenosakāma fasona, vecuma un izmēra plašķis, ar kuru mugurā viņš šajā pasaulē uzturējās gadiem ilgi, vien vasaras speltē nē. Protams, arī uz skatuves nē. Tur viņš vismaz tikpat ilgi tērpās baltā (pirmajos gados) kombinezonā un, šķiet, no Liepājas Metalurga kluba deju kolektīva aizlienētos baltos (nosacīti) stulmu zābakos.
Kombinezoni pirms uzstāšanās LPSR komjaunatnes kongresā bija pašūti visiem Līviem. Pārējie, kā jau Liepājas rokzvaigznes, šādas uniformas nevarēja ciest, un sen bija no tiem atteikušies par labu visādiem Levi’s un Montana. Bet Grodumam bija lietusmētelis, kombinezons un pašcieņa.
