IR

Atļaušos būt banāla, bet ja man vienā rītā divreiz jādzird: „Man ir aizdomas”, tad es nevaru neteikt pretī: „Man ir sapnis”. Mārtins Luters Kings: „Man ir sapnis, ka šī nācija kādu dienu celsies un iemiesos dzīvē savas ticības patieso jēgu: „Šo patiesību mēs uzskatām par pašsaprotamu: ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi” utt. Un par to, ka „mēs spēsim strādāt kopā, kopā lūgt Dievu, kopā cīnīties, kopā iet cietumā, kopā celties aizstāvēt brīvību, zinādami, ka mēs kādu dienu būsim brīvi”.
Es jau nu neteikšu, ka mēs nespēsim. Taču vismaz daži tomēr (vairs/vēl) nespēj. Tā tikko nominētajam ģenerālprokurora amata kandidātam Ērikam Kalnmeieram jau šķiet, ka viņa telefona sarunas noklausās. Tad, kas viņam šķitīs tādā gadījumā, ja viņš kļūs par ģenerālprokuroru? Ko tad viņš darīs ar savām aizdomām, murgiem un personīgajiem secinājumiem? Muks no ēnām, šaus pa čukstiem, bet rīta kafiju pirms dzeršanas liks pagaršot citam? Vai labāk tādā gadījumā tomēr nebūtu, ja ne Latvijas, tad sevis paša dēļ, ka Ēriks Kalnmeiers no kandidēšanas uz ģenerālprokurora amatu atteiktos?
Turklāt Kalnmeieram šobrīd nav pielaides valsts noslēpumam. Bet, kāda sagadīšanās, Saeimas Nacionālā drošības komisija Dzintara Jaundžeikara vadībā gatavo grozījumus likumā „Par valsts noslēpumiem”. Un vēl viena sagadīšanās – gatavo tāpēc, ka arī Jaundžeikaram ir aizdomas. Par to, ka drošības iestādes varētu būt veikušas manipulācijas ar pielaižu izsniegšanu. Pagaidām zināms, ka Jaundžeikars varētu atbrīvoties no aizdomām, ja valsts noslēpuma piekļuves ierobežojumi tiktu noteikti seksuālajām minoritātēm un Jutai Strīķei.
Šīs aizdomas un baidīšanās atsauc atmiņā kāda bagāta vīra sievu, kas šausminājās, cik vieglprātīgas var būt mātes, ļaujot saviem bērniem pastaigāties parkā ar auklīti vien. Bez apsardzes. Vēlāk viņas vīru arestēja – bagātības izrādījās negodīgi saraustas.
Bet citādi jau nabadziņi (protams, tikai tēlaini izsakoties) tie aizdomīgie cilvēki ir. Nomokās ar murgiem, kamēr citi sapņo.