IR

Kristaps Freimanis Pāris lietas, kas pārlieku labi raksturo LV kārtību:
1) 12% no telefona ziedojumiem - Lattelecom, monopolista tiesības noteikt pavisam neadekvātu cenu par "starpsavienojumu", reizēm gribas nosvilpot jauku melodiju virs krāsmatām Džeroma stilā
2) stāsts ir par naudas vākšanu sīčiem - liekas, ka tā 100% ir valsts budžeta lieta. Pat ja nav runa par "sociālu atbalstu" - cilvītis dzīves laikā nodokļos savus 500K - 1M samaksās. Nespēja "atrast naudu" šajā kontekstā ir rupja valsts resursu izšķērdēšana.

Brigita Godīgi sakot, mani šokē šīs labestības dienas. Ideja ir skaista, arī es esmu starp ziedotājiem, tomēr... Fakts, ka šo dienu galvenie "varoņi" ir n-tie bērni ar smadzeņu bojājumiem, kuru galvenais iemesls ir bijusi cerebrālā trieka, kas savukārt parasti gūta "grūtās dzemdībās", no kurām ļoti daudzas ir vienkārši totāli nepareizi vadītas, ir absolūti nenormāls.
Es saprotu, ka mūsu valstī ir tabu runāt par to, kas ne tā nogājis dzemdībās. Visbiežāk grūtās dzemdības pārdzīvojusī, bet vienlaikus laimīgā jaunā māte dodas mājup, domājot, ka viss, kas noticis, ir dabiski un normāli, jo, pirmkārt, ja tas ir pirmais bērns, viņa nemaz nezina, kā būtu bijis jābūt, otrkārt, nav pilnīgi nekādu priekšrakstu vai noteikumu, kādai jābūt ārstu rīcībai tādos un tādos gadījumos. Pāris nedēļās viss tiek laimīgi aizmirst, taču pēc 1,5 vai 2 gadiem viņai nākas konstatēt, ka ar viņas bērnu tomēr kaut kas nav kārtībā... Un tad sākas, eufēmistiski izsakoties, "labestības dienas" visa mūža garumā.