IR

Pret brīvdabas mūzikas festivāliem vienmēr esmu izturējies ar aizdomām. Jo īpaši pret tādiem, kas norisinās tālu prom no mājām. Nav jau grūti saprast, kāpēc - kaut kur ir jābrauc, laika apstākļus paredzēt nav iespējams, kaut kāds nesaprotams un neciešami dārgs ēdiens, vēl jālauza galva par naktsmītni u.tml. Var jau būt, ka esmu vienkārši vecs. Ilgu laiku pēdējais (un vienīgais) brīvdabas festivāls manā mūžā bija Tallinas “Rock Summer”, bet tas bija sen - vēl 90. gadu sākumā.
Es pat nezinu, kas iedzēla pagājušajā gadā tomēr pārvarēt visus iepriekš uzskaitītos šķēršļus un piektdienas vakarā doties uz Salacgrīvu. Jāteic, iespaidi bija, atvainojiet par bezgaumīgu vārdu spēli, pozitīvi. “Positivus” var droši pretendēt uz godalgu par festivālu, kurā ir vislabākā ēdināšana. Un man, kā jau cilvēkam, kas no mūzikas neko daudz nesaprot un festivālus parasti neapmeklē, tas patiešām ir svarīgi.
Jā, dīvainā kārtā visspilgtāk atmiņā palicis ne jau “Prāta vētras” vai Mobija sniegums uz lielās skatuves, bet dažādi šķietami sīki iespaidi. Sestdienas rīta gulšņāšana zālītē pie mazās skatuves un “Zig Zag”. Tumsa apkārt “I love you” teltij un “Mona de Bo” tai pa vidu, nu tādā garā. Taču šo šķietamo sīkumu ir pietiekami daudz, lai šogad uz Salacgrīvu dotos atkal. Neliekoties ne zinis par to, ka ļaužu tur droši vien būs vēl vairāk.