IR

Pantiņu par pelnu putru man iemācīja bērnu dārzā. Laikam tā pati audzinātāja, kas lasīja priekšā grāmatu „Ļeņins un bērni”. Iespējams, ne tāpēc, ka ar folkloru viņa mēģināja neitralizēt mūsos obligāti ievadāmo ideoloģijas devu. Visticamāk, tas bija veids, kā vismaz reizēm mūs apklusināt. Noskaitījuši: „Kurš to pirmo vārdu teiks, tas to putru apēdīs”, mēs tik tiešām klusējām. Arī puika ar uzvārdu Tarkšķis klusēja.
Tagad arī kaut kur virs mums ir pelnu putra, un klusē, piemēram, Bičkovičs – par Maizīša kandidatūras atkalizvirzīšanu ģenerālprokurora amatam viņš nesaka ne „jā”, ne „nē”. Raksta – Augstākās Tiesas priekšsēdētājs tagad atturas precīzi minēt laiku, kad varētu nosaukt jauno kandidātu.
Jo nevar, nevar zināt, kā un kurš vārds tagad, pelnu klātbūtnē var atnākt atpakaļ. Novembrī ,piemēram, Rīgas dome un airBaltic reklāmas kampaņā „Live Riga” teica: „Viegli atbraukt, grūti aizbraukt”. Un tagad burtiski tā arī ir – cilvēki drūzmējas lidostā, viesu skaits Rīgas viesnīcās palielinājies utt.
Bet galvenais. Var jau būt, ka neskatoties uz visām neērtībām, pelni vismaz pār Latviju šobrīd nāk kā saukti. Jo saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām pelni ir aizsarglīdzeklis pret ļauniem spēkiem. Tātad – mums tiešām vajag vismaz pelnus.
Nu, bet ikdienā pēkšņi ir ienākusi neprognozējamība, jo speciālisti prognozē, ka vulkāns nav prognozējams. Gribu, piemēram, pasūtīt aviobiļetes. Man jālido maija vidū, tad jūlija beigās un tad atkal septembrī. Iepriekšējo reizi vulkāns Eijafjallajekulla esot darbojies divus gadus (1821. – 1823.). Tāpēc biļetes laikam vēl nepasūtīšu.
Un vēl. Latvijā bijis ierasts pelnu dienas vakarā stāstīt pasakas. Šovakar pasakas viesiem varētu stāstīt vismaz viesnīcā ar zīmīgo nosaukumu „Islande Hotel”.