Zviedrijas galvaspilsētas iedzīvotājus sestdien sargāja eņģelis. Kā gan lai citādi izskaidro acīmredzami neveiksmīgo terorista pašnāvnieka uzbrukumu? No sagatavotajiem spridzekļiem detonēja tikai viens, un bojā gāja tikai pats terorists. Sekas varēja būt daudz, daudz briesmīgākas. Taču daudz bīstamāks par bumbu jostu ir mirušā 28 gadus vecā puiša naida vēstījums. Tas var izraisīt neprognozējamas sekas.
“Mēs jau sen brīdinājām par to, ka Zviedrijā var notikt kaut kas tāds,” tā intervijā BBC pārliecinoši klāstīja nacionālradikāļu partijas Sverigedemokrater pārstāvis. Jā, viņš esot pret islāmu. Un jā, viņš esot fundamentālists šajā jautājumā. Jāatzīst, šī partija ir saņēmusi savdabīgu “dāvanu īsi pirms Ziemassvētkiem”. Tagad viņi savu neiecietību pret iebraucējiem vispār un konkrēti pret musulmaņiem var censties pamatot ar viena cilvēka pastrādātu noziegumu.
Tomēr nebūt ne visi Zviedrijā piekrīt šādai vienkāršotai analīzei. Laikraksts Helsingbors Dagbladet savā pirmdienas ievadrakstā norāda: “Joprojām nav skaidrs, vai šis cilvēks, kurš uzspridzināja sevi, ir daļa no teroristu tīkla, vai arī viņš bija ārprātīgs vienpatis ar neskaidriem politiskiem uzskatiem. Notikušo nedrīkst izmantot, lai atsevišķas cilvēku grupas padarītu par grēkāžiem.” Arī Zviedrijas premjerministrs Fredriks Reinfelds ir aicinājis Zviedrijas tautu “būt pacietīgiem attiecībā pret demokrātiju”. Reinfelds pēc notikušā uzsvēra Zviedrijas atvērtās sabiedrības nozīmi, kurā kopā dzīvo dažādu reliģiju pārstāvji. “Ir jāļauj demokrātijai un tiesībsargājošajām instancēm veikt savu darbu, lai mēs iegūtu vairāk atbilžu, pirms izdarām pārsteidzīgus secinājumus,” mudināja Reinfelds.
Tikmēr viena no lielākajām Zviedrijas avīzēm Dagens Nyheter savā redakcijas slejā aicina neaizmirst nesenos notikumus Gēteborgā: “Pēc šī rudens neveiksmīgās pretterorisma akcijas Gēteborgā, kur smagi bruņoti cilvēki iebruka vairāku ģimeņu mājās, kā arī uz vairākām stundām aizturēja astoņus cilvēkus mošejā, ir nopietns pamats atgādinājumam, ka terorisma apkarošanai jābūt tiesiski drošai,” norāda Dagens Nyheter. Policijas darbība Gēteborgā izrādījās pilnīgi neveiksmīga. Nekādu teroristu starp aizturētajiem nebija, izziņotā trauksme par gaidāmo uzbrukumu tika atsaukta. Taču nepamatoti aizturētie cilvēki joprojām atceras pazemojumu. To, ka agrā rīta stundā, izlaužot durvis, viņu mājās iebruka specvienības. To, kā cilvēkus apakšveļā izrāva no viņu gultām. To, kā policisti nekautrējās ieroču stobrus vērst pret bērniem.
Zviedriem pēc sestdienas traģiskā notikuma Stokholmas centrā ir, par ko padomāt. Kā šis izglītotais cilvēks, kuru viņa dzimtajā Tranosas pilsētā atceras kā aizrautīgu basketbola spēlētāju, varēja kļūt par tik radikālu fundamentālistu? Kas noveda viņu līdz tādam solim – dienu pirms savas dzimšanas dienas uzspridzināties? Kā novērst šādus gadījumus nākotnē? Interneta portāls Dagens Arena norāda, ka kopš deviņdesmitajiem gadiem Zviedrija ir pastrādātas 14 slepkavības ar rasistiskiem motīviem. Tikmēr neviena – ar islāma fundamentālistu rokām. Tātad nevar teikt, ka Zviedrija būtu pārpilna ar musulmaņiem, kuru galvenais hobijs ir spridzekļu gatavošana pašnāvnieku jostām. Taču notikušais ir nopietns signāls. Kaut kas šajā ārēji tolerantajā un atvērtajā sabiedrībā tomēr nav kārtībā. Pagaidām lielākā daļa secina, ka ir svarīgi nepieļaut islamofobijas pieaugumu. Taču atsevišķas, radikālākas balsis aicina vērsties pret musulmaņiem, un te nu jāsecina – terorists pašnāvnieks ir izdarījis lāča pakalpojumu Zviedrijas musulmaņiem.
Daudzi komentētāji uzsver, ka šis bija pirmais terorists pašnāvnieks Zviedrijas teritorijā. Taču viņš nebūt nebija pirmais terorists. 20. gadsimta sākumā pirmajā Sociāldemokrātu partijas kongresā viens partijas aktīvistiem Hinke Bergegrēns pauda atbalstu politiskajām slepkavībām. Bergegrēns uzskatīja, ka šādi atentāti sēs bailes valdošajā sabiedrībā. Un jau pavisam drīz, 1908.gadā, Zviedrija piedzīvoja pirmo teroratentātu. Tie nebija musulmaņi. Tie bija zviedru strādnieki Malmes ostā, kuri saspridzināja kuģi ar britu streiklaužiem. Gadu gaitā Sociāldemokrātu partija iemācījās risināt konfliktus bez vardarbības. Cerams, ka Zviedrijas sabiedrība šo vēstures mācību nav aizmirsusi.
Ievadi savu draugu e-pasta adreses, atdalot tās ar komatu, un mēs nosūtīsim šī raksta kopiju.
Populārākie viedokļi
J.Biotops Tolerancei ir tāda īpatnība - tā iespējama tikai un vienīgi simetriska. Un darbojas tikai vidē, kur šī simetrija kļuvusi par normu starp indivīdiem, kas šo normu pieņēmuši. Aizbraucis kādā muslimu zemē, es ievēroju pieklājību viņu izpratnē. Kad musulmanis labākas dzīves meklējumos atmūk uz Eiropu, viņam jāpieņem šejienes kārtība vai arī jāmeklē labāka dzīves vieta. Pie mūsu kārtības es pieskaitu arī Vilka brīvību zīmēt karikatūru. Šeit. Toties slepkavot notikumā neiesaistītus ļaudis skaitu par nelietību neatkarīgi no vietas. Ja muslimiem tā labāk tīk - par cūcību.
valynx mūsdienās ir stilīgi labi zināmas lietas vai parādības nosaukt svešvārdos, lai izliktos gudrāki un pārāki pār apkārtējiem. Tolerance latviski ir vienkārši pieklājība un labas, kā agrāk teica, manieres. Savukārt ir muļķīgi slēpt savu nevēlēšanos konfliktēt ar nekauņām, bezgožiem, sabiedriskās kārtības traucētājiem utm. zem mistiskas tolerances maskas. Ja uz Eiropu atbraucis svešinieks grib šeit nokārtoties uz ielas kā viņa dzimtajā kišlakā pieņemts, tad tos, kuri nevēlas šim subjektam nekavējoties aizrādīt nav jāsauc par tolerantiem vai politkorektiem bet gan par gļēvuļiem un nekārtību veicinātājiem. Ja Latvijā ilgstoši dzīvojošs krievs nevēlas ar latviešiem runāt latviski, tad nav jābūt tolerantiem vai politkorektiem, nav jādomā kā jutīsies šis krievs izdzirdot latviešu valodu, bet gan strikti jānorāda, ka šeit jārunā latviski. Nekādi izņēmumi nav pieļaujami.
fretka Apgalvojums, ka "kristietība ir izraisijusi daudz vairāk varmācības nekā islams", man nešķiet pieņemams. Vienkārši mēs dzīvojam "kristīgajā pasaulē" un labāk pārzinām tās vēsturi. Toties, piemēram, Indijā droši vien labāk atceras islamticīgos Bahmani sultānus, kas 14. un 15. gadsimtā nodarbojās ar visīstāko genocīdu. Viņiem pat esot bijusi goda lieta uzbērt katram savu kalnu no indiešu galvaskausiem. Īpaši "slavens" ir sultāns Teimurs, kurš 1399. gadā vienā dienā esot nokāvis 100 000 sagūstīto indiešu. Protams, ka pats šis skaitlis varbūt ir tikai hronistu izpušķojums... Musulmanis bija arī mongoļu iekarotājs Timurs jeb Tamerlans, kura briesmu darbi mums it kā ir labāk zināmi. 15. gadsimtā musulmaņi diezgan regulāri rīkoja ebreju grautiņus Ziemeļāfrikas pilsētās. Pazīstamākais laikam ir 1465. gada Fesas slaktiņš, kurā nogalināja gandrīz visus šajā pilsētā mītošos ebrejus (vairākus tūkstošus); dzīvi palika tikai 11. Mūsdienās ASV tiek šaustītas par vergu ievešanu no Āfrikas, bet tajā pašā Āfrikā labi zina arī par musulmaņu vergu tirgotāju reidiem, kuru mērķis tāpat bija vergu sagrābšana, lai tos pēc tam pārdotu musulmaņu valstīs Ziemeļāfrikā un citur islama pasaulē. Vēsturi nevajadzētu noplicināt ar vienpusīgiem apgalvojumiem.
Tolerancei ir tāda īpatnība - tā iespējama tikai un vienīgi simetriska. Un darbojas tikai vidē, kur šī simetrija kļuvusi par normu starp indivīdiem, kas šo normu pieņēmuši. 
